DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Здесь есть возможность читать онлайн «DŽEKS LONDONS - STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1965, Издательство: LIESMA, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

DŽEKS LONDONS
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA "LIESMA,, RĪGA 1965
No angļu valodas tulkojusi ROTA EZERIŅA Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠ

STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Saule svilināja. Attālāk mīņājās zirgi. Rimstošās pa- sātu vēsmiņas uzpūta lapu čaboņu pēc arvien ilgākiem klusuma starpbrīžiem. Smaržas tvanēja smagāk. Sie­viete atnesa atpakaļ bērniņu, kas atkal bija nomierinā­jies, un noguldīja aiz mājas. Pērtiķpākšu koki sakļāva lapas maigi rāmajā gaisā virs gulētāja un arī paši ieslīga diendusā. Meitene, gandrīz aizturējusi elpu aiz sava pienākumā svinīguma, arvien vēl vēdināja nost musas; un tie pārdesmit kovboji vēl arvien vēroja sa­springtā klusumā.

Hārdmans Pūls pamodās. Nākamais elpas izpūtiens, ko varēja gaidīt pēc ģara, vienmērīga starplaika, ap­trūka. Baltās, garās ūsas vairs nesaslējās. Toties pie­pūtās vaigi zem bārdas; plaksti pacēlās, atsegdami zilas acis, kas tūdaļ nīgri atblāzmoja pilnīgu apkārtējā atskārtu; labā roka pastiepās pēc pusizsmēķētās pīpes tam līdzās, kamēr kreisā sameklēja sērkociņus.

— Atnes man džinu ar pienu! — viņš havajiešu va­lodā pavēlēja mazajai meitenei, kas, viņam pamostoties, bija trīcēdama saslējusies.

Viņš aizdedzināja pīpi, tomēr nelikās manījis savus apakšniekus, kas gaidīja turpat tuvumā, pirms nebija atnesta un iztukšota liela glāze džina ar pienu.

— Nu? — viņš strupi noprasīja un klusuma brīdī, kamēr divdesmit sējas savilkās smaidā un divdesmit tumšu acu pāri iemirdzējās labvēlīgā patikā, noslaucīja no bārdas apņemtajām lūpām tur aizķērušās džina un piena lāses. — Kālab jūs te kleknējat? Ko jūs gribat? Nāciet tuvāk!

Divdesmit milži, lielākā daļa jaunekļi, piecēlās un, piešu skritulīšiem un ķēdītēm spalgi šķindot un žvadzot, pienāca tam klāt. Viņi sakārtojās puslokā tam priekšā, kautri cenzdamies aizslēpt platos plecus cits citam aiz muguras, un sejas visiem laistījās pazemīgos smaidos, taču vienlaikus pauzdamas nevilšu un neatskārstu līdz- tiesīguma apziņu. Īstenībā Hārdmans Pūls viņiem bija vairāk nekā tikai virsaitis vien. Viņš bija vecākais brālis, tēvs vai patriarhs; ar visiem tiem viņš šādā vai tādā veidā bija saradojies pēc havajiešu paražārfi — gan caur savu sievu, gan caur bērnu un mazbērnu daudza­jām precībām. Vieglākā uzacu saraukšana spēja tos samulsināt, viņa dusmas — šausmināt, bet viņa pavēle liktu tiem doties pretī drošai nāvei; tomēr, no otras puses, nevienam no tiem ne prātā nenāca uzrunāt viņu citādi kā vien visā sirsnībā ar priekšvārdu, tikai vārds «Hārdmans» 1 viņu mēlē bija iztulkots par «Kanaku Oolea».

Kad viņš pameta ar galvu, puslokā stāvošie apsēdās uz manienie zālāja, ar lūdzošajiem smaidiem cenzda­mies noskaņot viņu labvēlīgi.

— Ko jūs gribat? — viņš havajiešu valodā noprasīja stingri un skarbi, bet tie gan zināja, ka tā viņš dara tīšām.

Smaidi vērtās vēl platāki, bet spēcīgie pleci un staltie ķermeņi patikā sarosījās — viņi bija tīri kā kucēnu bars, kas luncinādamies izlūdzas laipnīgumu. Hārd­mans Pūls izraudzījās vienu no viņiem.

— Nu, Ilīopoi, ko tad tu gribi?

— Desmit dolāru, Kanak Oolea.

— Desmit dolāru! — Pūls iesaucās it kā iztrūcies, dzirdēdams nosaucam tādu neprātīgu summu. — Vai tikai tu netaisies ņemt otru sievu? Atceries jel, ko misi­onāri māca! Tikai vienu sievu vienā reizē, Ilīopoi, vienu sievu vienā reizē. Jo tas, kas apņems daudzas sievas, taisnā ce}ā nokļūs ellē.

Krikšķināšana un smejošu acu mirkšķi apsveica šo joku.

— Nē, Kanak Oolea, — skanēja atbilde. — Velns zina, cik grūti man sadabūt kov-kov jau vienai sievai un viņas daudzajiem radiem.

— Kov-kov? — Pūls atkārtoja no ķīniešiem pārņemto barības apzīmējumu, kuru havajieši bija pasākuši lietot sava pašu vārda paina vietā. — Vai tad jūs, puiši, šo­dien neesat še dabūjušikov-kov?

— Jā, Kanak Oolea, — ierunājās vecs, krunkains iezemietis, kas nupat bija pievienojies pulciņam, nāk­dams no mājas puses. — Visi viņi virtuvē dabūja kov- kov, daudz dabūja. Viņi ēda kā noklīduši zirgi, kas tikko pārvesti ielejā no lavas klintīm.

— Un ko tu vēlies, Kumuhana? — Pūls tagad pie­vērsās vecajam, tai pašā reizē dodams zīmi meitenei, lai aizvēcina mušas viņam nO otra sāna.

— Divpadsmit dolāru, — Kumuhana teica. — Es gribu nopirkt ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Kļūstu jau pārāk vecs, staigājot kājas vairs nespēj mani nest.

— Tu pagaidi! — viņa haole kungs pavēlēja. — Par to un vēl citām svarīgām lietām es ar tevi parunāšu vēlāk, kad būšu patērgājis ar pārējiem un tie būs aiz­gājuši.

Krunkainais sirmgalvis pamāja ar galvu un ķērās pie pīpes, lai to aizkūpinātu.

— Kov-kov virtuvē bija labs, — Ilīopoi atsāka, aplai­zīdams lūpas. — Poi bija pirksta garumā, sivēns trekns un lašu vēderi nesmirdēja, zivis ļoti svaigas, un to bija daudz, kaut gan opihi bija apsāliti un tālab kļuvuši sīksti. Opihi nekad nedrīkst sālīt. Es taču tev bieži esmu teicis, Kanak Oolea, ka opihi nedrīkst apsālīt. Esmu pieēdies labu kov-kov. Mans vēders ir gluži smags. To­mēr sirds man no tā vieglāka nekļūst, jo nav man kov- kov paša mājās, kur dzīvo mana sieva, Iras ir tava ce­turtā dēla otrās sievas tēvmāsa, un kur dzīvo mana mazā meitiņa un manas sievas sirmā māte, un manas sievas sirmās mātes barojamais bērns, kas ir kroplis, un manas sievas māsa, kas tāpat mitinās pie mums ar saviem trim bērniem, kuru tēvs ir miris ar negantu tūsku …

— Vai pieci dolāri paglābs jūs visus no nelaimes uz kādu dienu vai pat uz vairākām? — Pūls pārbaudīdams aprāva pārāk garo stāstu.

— Jā, Kanak Oolea, un no tiem es vēl varēšu nopirkt sievai jaunu ķemmi, bet sev pašam mazliet tabakas.

Izvilcis no kuplo audekla bikšu sānkabatas ar zeltu pildītu maisiņu, Hārdmans Pūls izņēma no tā zelta monētu un veikli iemeta pastieptajā saujā. .

Kādam neprecētam jauneklim, kas kāroja sešus do­lārus jauniem jājamzābakiem, tabakai un piešiem, tika iedoti trīs dolāri; tikpat daudz otram, kuram vajadzēja cepures; bet trešajam, kurš pieticīgi lūdza pēc diviem dolāriem, iedeva četrus līdz ar skaistos vārdos izteiktu uzslavu par viņa drosmīgumu — viņš nesen kalnos ar laso bija noķēris jaunu meža vērsi. Visi jau zināja, ka saimnieks viņu prasības katrā ziņā apcirps uz pusi, tālab arī divkāršoja savu prasību apmērus. Hārdmans Pūls zināja, ka viņi to dara, bet tikai smīnēja pie sevis. Tāds nu reiz bija viņa paņēmiens, kā izrādījās, ļoti labs paņēmiens, lai tiktu galā-ar neskaitāmajiem-radiniekiem, pie tam nepavisam nemazināja viņa cieņu pārējo acīs.

— Un tu, Ahuhu? — viņš vaicāja kādam, kura vārds nozīmēja «indes koks».

— … un vēl tik daudz, cik maksā pāris audekla bikšu, — Ahuhu pabeidza savu vajadzību uzskaiti. — Esmu daudz un grūtos ceļos jājis pakaļ taviem lopiņiem, Kanak Oolea, un tajā vietā, kur manas bikses berzējas pret seglu sēžamvietu, pašām tām sēžamvietas vairs nav. Nebūtu glīti, ja sāktu runāt, ka Kanaka Ooleas kovbojam, kas bez tam vēl ir Kanaka Ooleas sievas pusmāsas brālēns, jākaunas ļaudīs rādīties citādi kā vien jāšus seglos vai arī jāsoļo atmuguriski, tiklīdz kāds uz viņu paskatās.

— Se tev nauda veselam ducim bikšu pāru, Ahuhu, — Hārdmans Pūls smaidīdams teica un pasvieda viņam attiecīgo naudas summu. — Esmu lepns, ka mana ģi­mene sargā manu lepnumu. Vēlāk, Ahuhu, tu man no šā bikšu duča vienas izsniegsi, citādi arī man nāksies soļot atmuguriski, jo manas paša bikses — pie tam vienīgās — iu tikpat nekaunīgā vietā izdilušas.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «STĀSTI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
Džeks Londons - Sniega meita
Džeks Londons
Džeks Londons - Pirms Ādama
Džeks Londons
Отзывы о книге «STĀSTI»

Обсуждение, отзывы о книге «STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x