DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Bet man bija tikai deviņpadsmit gadu, kad tēvocis Roberts izšķīrās par šīm precībām. Kā es varēju zināt,

kas tas ir? Tēvocis Roberts runāja ar mani. Viņš aizrā­dīja, ka visas Havajas bagātības un īpašumi jau sākuši pāriet haole (balto) rokās. Havajiešu virsaiši ļaujot sa­vai mantībai izslīdēt no pirkstiem. Toties Havajas vir­saišu meitām, kuras apprecējušas haole, viņu īpašumi haole laulāto draugu pārvaldībā vairojoties un augot augumā. Viņš pieminēja vēl mūsu savādnieku vectēvu Rodžeru Viltonu, kas saņēmis vecmāmiņas Viltonas na­badzīgās mauka zemes, pievienojis tām vēl citas un ierīkojis tur Kilohanas lopu fermu …

— Pat toreiz par to lielāka bija tikai vēl Pārķēra ferma, — Marta lepni iemeta starpā.

— Un viņš man teica — bijis mūsu tēvs savas dzīves laikā tikpat tālredzīgs kā vectēvs, tad puse toreizējās Pārķēra zemes platības būtu pievienota Kilohanai, tā padarot Kilohanu par vislielāko. Un viņš apgalvoja, ka vērša gaļa lētāka vairs nekļūšot nekad un it nekad. Un vēl viņš teica, ka Havajas lielā nākotne būšot cukurā. Tas notika pirms piecdesmit gadiem, un nu ir pierādījies, ka viņam bija vairāk nekā taisnība. Un viņš teica, ka jaunais haole Džordžs Kāstners redzot tālu un tikšot tālu un ka meiteņu mūsu ģimenē esot daudz, un ka Kilohanas zemes pēc visām tiesībām mantošot zēni, bet, ja es apprecēšot Džordžu, man būšot nodrošināta jo ba­gāta nākotne.

Man bija tikai deviņpadsmit. Tikko biju atgriezusies no Karaliskās augstnļaņu skolas — tas taču notika laikā, kad mūsu meitenes vēl nesūtīja mācīties uz Sa­vienotajām Valstīm. Tu jau, māsiņ Marta, biji viena no pirmajām, kas ieguva izglītību uz kontinenta. Un ko gan es zināju par mīlestību un mīlētājiem, kur nu vēl par precēšanos? Visas sievietes precas. Tas ir viņu pie­nākums dzīvē. Māte un vecmāmiņa, visas agrāko pa­audžu sievietes taču bija precējušās. Mans pienākums dzīvē bija precet Džordžu Kāstneru. Tēvocis Roberts tā teica savā gudrībā, un es zināju, ka viņš ir ļoti gudrs. Un es aizgāju dzīvot ar savu vīru Nahalas pelēkajā mājā.

Tu jau to atceries. Neviena koka, tikai viļņojošie zāles klajumi, aiz tiem augsti kalni, apakšā jūra — un tad vējš! Vaimeas un Nahalas vējš — tie abi pūta pār mums un kona vējš vēl piedevām. Bet ko gan es bēdātu par tiem, tāpat kā maz mēs bēdājām par tiem Kilohanā, kā maz bēdāja ļaudis Manā, ja vien Nahala pati nebijusi tik pelēka un mans vīrs Džordžs tik pelēks. Mēs bijām divi vien. Viņš bija Nahalas pārvaldnieks Glennu uzdevumā, kuri paši bija aizbraukuši atpakaļ uz Sko­tiju. Tūkstoš astoņi simti gadā plus vēl vērša gaļa, zirgi, kovboju pakalpojumi un fermas māja — tāda bija viņa alga . . .

— Augsts atalgojums tajās dienās, — Marta ieteicās.

— Tomēr Džordžam Kāstneram par viņa veikto darbu tas bija ļoti niecīgs, — Bella aizstāvēja vīru. — Es dzīvoju ar viņu trīs gadus. Nevienu pašu ritu viņš nepalika gultā ilgāk kā līdz puspieciem. Viņš pilnīgi ziedojās saviem saimniekiem. Godīgs līdz penijam sa­vos norēķinos, no sava laika un enerģijas viņš saim­niekiem deva pilnu mēru un vēl pat ar uzviju. Varbūt tas arī palīdzēja vērst mūsu dzīvi tik pelēku. Bet klau­sies vien, Marta! No šiem tūkstoš astoņsimt dolāriem viņš katru gadu noguldīja tūkstoš seši simti. Padomā jel! Mēs abi izdzīvojām ar divsimt dolāriem gadā. Lai­mīgā kārtā viņš ne dzēra, ne smēķēja. Un no tā paša mums vajadzēja arī apģērbties. Es pati šuvu sev ap­ģērbus. Vari iedomāties, kādi tie izskatījās. Kovboji vienīgi apgādāja malku, pārējos darbus darīju es. Es vārīju un cepu, un berzu grīdas …

— Tu, kas taču no pat dzimšanas stundas nepazini nekā cita kā vien apkalpotājus visās malās! — Marta līdzcietīgi ieminējās. — Kilohanā jau to arvien bija ve­sels karapulks.

— Ak, bet kur vēl visa tā plikā, kailā, sīkstulīgā knapināšanās! — Bella izsaucās. — Cik ilgi es biju spiesta iztikt ar vienu mārciņu kafijas! Slota nodila līdz kātam, pirms tika pirkta jauna! Un vērša gaļa! Svaiga vēršgaļa un kaltēta — rītā, pusdienā un vakarā! Un auzu pārslu biezputra! Kopš tā laika es neesmu vairs mutē ņēmusi ne auzu pārslu, ne arī kādu citu biezputru.

Viņa pēkšņi piecēlās, pagājās soļus desmit sānis un kādu mirklTti, kamēr nomierinājās, ar neko neredzošām acīm vērās neskaitāmos krāsu toņos zaigojošajā rifā.

Uz savu vietu atpakaļ nākdama, viņa nesa augumu stalti, droši un līgani, ar izceltām krūtīm un cēli at­mestu galvu — šo stāju nekāds citu asiņu piemaisījums nespēj laupīt havajiešu sievietei. Bella Kāstnera bija gluži kā haole — ar gaišu ādu un smalkiem locekļiem. Tomēr, kad viņu redzēja tā soļojam atpakaļ, viņas augstu paceltā galva, gareno, brūno acu skatiens, no- slīgušu skropstjj segts zem uzacu karaliskajiem lokiem, maigi iezīmētās smalkās lūpas, kas vēl pēc sešdesmit astoņiem gadiem šķita skandinām slavas dziesmu skūpstu salclumām — tas viss viņu vērta par īstu senās Havajas virsaites tēlu, kuras krāšņums spulgoja cauri haole asiņu paliem viņas dzīslās. Bella bija garāka par savu māsu Martu, tas viņu darīja vēl karaliskāku.

—- Zini, mēs taču kļuvām slaveni ar viesu skopulīgo uzņemšanu, — Bella pasmējās jau mazliet gaišāk. — Daudzas jūdzes vajadzēja iet no Nahalas — vien­alga, uz kuru pusi, — līdz varēja saskatīt tuvāko jumtu. Tomēr gadījās, ka retumis pie mums apstājās pārnak­šņot kāds novēlojies vai negaisa pārsteigts ceļinieks. Un tu taču pazīsti izšķērdīgo dzīves veidu lielajās fer­mās — kā toreiz, tā tagad. Kā gan mūs apsmēja! «Kas mums par daļu,» Džordžs mēdza teikt. «Viņi dzīvo šo­dienai un šim brīdim. Pēc divdesmit gadiem, tad būs mūsu reize, Bella. Tie būs turpat, kur šobrīd, un tie ēdīs mums no rokas. Mēs vēl būsim spiesti viņus barot, viņi lūgsies mums maizes, un mes tos barosim labi; jo mēs būsim bagāti, Bella, tik bagāti, ka man pat bail tev stāstīt. Bet es zinu, ko daru, un tev vajag paļauties uz mani.»

Džordžam bija taisnība. Divdesmit gadu vēlāk, kaut arī viņš to vairs nepieredzēja, mani ienākumi sasniedza tūkstoti mēnesī. Manu dieniņ! Es pat nezinu, cik lieli tie ir šodien. Bet toreiz man bija tikai deviņpadsmit gadu, un es parasti Džordžam atbildēju: «Tagad! Ta­gad! Mēs taču dzīvojam tagad. Varbūt mēs nemaz ne­būsim dzīvi pēc tiem divdesmit gadiem. Man taču vajag jaunas slotas. Un ir dabūjama tāda trešās šķiras kafija, kas maksā tikai divus centus mārciņā vairāk nekā tā šausmīgā susla, ko mēs dzeram. Kālab es nevarētu cept olas sviestā — jau tagad? Kā man gribētos dabūt

vismaz vienu jaunu galdautu. Un mūsu palagi! Man ir kauns likt kādam viesim gulēt uz tiem, kaut arī — dieva vārds — reti tie uzdrīkstas iegriezties pie mums.»

«Pacieties, Bella!» viņš mēdza teikt. «Pēc neilga lai­ciņa, vairs tikai pēc nedaudziem gadiem tie, kas šodien nicīgi atsakās sēsties pie mūsu galda vai gulēt mūsu palagos, būs lepni, ja mēs tos ielūgsim, — tie, kas vēl nebūs miruši. Atceries, kā pērn nomira Stivenss, — viņš dzīvoja plaši un vieglprātīgi, bija draugs ikvienam, tikai ne pats sev. Kohalas iedzīvotājiem vajadzēja viņu apbedīt, jo viņš neatstāja neko vairāk kā tikai parādus. Ieskaties vien — citi iet to pašu taku. Kaut vai tavs brālis Hels. Tā dzīvodams, viņš vairs neizvilks ne pie­cus gadus, viņš salauzīs savu tēvoču sirdis. Un tas pats princis Lilolilo. Iedrāžas pie manis savā ceļojumā pa salu ar pussimtu kanaku zirgos — visi tādi vien spēcīgi, muskuļoti vīri, kaut gan labāk būtu bijis likt tos pie pamatīga darba, lai gādā par savu nākotni, jo viņš jau nu nekad nebūs Havajas karalis. Viņš nenodzīvos tik ilgi, lai kļūtu par karali Havajā.»