DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Здесь есть возможность читать онлайн «DŽEKS LONDONS - STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1965, Издательство: LIESMA, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

DŽEKS LONDONS
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA "LIESMA,, RĪGA 1965
No angļu valodas tulkojusi ROTA EZERIŅA Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠ

STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Vēl vairāk, viņa neteica vis tādus lētus padošanās vārdus kā: «Es gribu mirt kopā ar tevi.» Tā vietā, Lī klusībā apbrīnota, Ida pavisam mierīgi sacīja: — At­slābini ķermeni! Iegremdējies ūdenī tā, ka lūpas vien paliek ārā. Es balstīšu tavu galvu. Krampjiem taču jā­būt savai robežai. Uz sauszemes neviens cilvēks vēl nav nomiris no krampjiem. Tātad arī ūdenī labs peldētājs nevar nomirt no krampjiem. Tie sasniegs visļaunāko pakāpi un tad sāks pāriet. Mēs abi esam labi peldētāji un aukstasinīgi…

Viņš neganti saverkšķīja seju un tīšuprāt nospieda sievu zem ūdens. Bet, kad abi atkal parādījās virspusē, Ida, visu laiku turēdamās viņam līdzās un balstīdama viņa galvu, peldēja stāvus ūdenī un teica:

— Atbrīvo muskuļus! Neuztraucies! Es turēšu tavu galvu uz augšu. Pacieties! Jāpārdzīvo vien ir. Nelūko pretoties! Topi pavisam slābs — atslābini pat domas, un tad atslābs arī ķermenis. Atdodies! Atceries, kā tu mācīji mani atdoties zemūdens strāvai!

Tik rāmai bangotnei neparasti prāvs plīsenis pacēlās virs viņiem, un atkal Lī centās rāpties augšup gar Idas stāvu, līdz abi nogrima tieši tai brīdī, ka viļņa galotne pārsvērās un gāzās lejup.

— Piedod! — viņš murdēja caur sāpēs sakostiem zobiem, kad viņi atkal spēja vilkt elpu. — Un pamet mani! — Viņš runāja grūdieniem, ar sāpju atstarpēm starp teikumiem. — Nav nekādas vajadzības, ka mēs abi noslīkstam. Ar mani ir galā. Kuru katru mirkli krampji var pārsviesties uz vēderu, un tad es novilkšu arī tevi lejā un nespēšu vairs palaist vaļā. Lūdzu, lūdzu, mīļā, turies tālāk! Pietiek, ja nobeidzas viens. Tev vēl ir daudz kam dzīvot.

Viņa palūkojās vīrā ar tik dziļu pārmetumu, ka pat pēdējā nāves baiļu ēna bija izgaisusi no viņas acīm. Bija tā, it kā viņa būtu teikusi — un pat vēl vairāk, nekā ja tiešām būtu teikusi: «Man nav neviena cita kam dzīvot kā vien tu.»

«Tātad Sonnijs tai nenozīmēja tik daudz kā viņš, Lī!» Bārtonā uzšalca līksma atskārta. Bet viņš atminējās sievu Sonnija skaujās zem pērtiķpākšu kokiem un no­lēma turpināt savu nežēlīgo spēli. Pie tam arī opija ietekme, kas vēl arvien negaisa, rosināja viņā šo nežēlību. Ja nu reiz esi uzsācis šo baigo pārbaudi, — skubināja magoņu sula, — nu, lai tad tā arī būtu pār­baude uz dzīvību un nāvi.

Viņš sarāvās čokurā un nogrima, atkal iznira un likās neprātīgi pūlamies izstiepties peldu stāvoklī. Bet viņa neatrāvās tālāk no tā.

— Tas ir par daudz! — Lī stenēja gandrīz kliegšus. — Es vairs nespēju peldēt. Man jānoslīkst. Tu nevari mani izglābt. Turies nost un glābies pati!

Bet Ida palika pie viņa, visiem spēkiem cenzdamās pasargāt viņa muti no sālsūdens, un teica: — Viss būs labi. Būs labi. Patlaban ir visļaunākais brīdis. Pacie­ties nu vēl kādu minūti, un tad jau kļūs vieglāk.

Viņš spalgi iekliedzās, savilkās kamolā, sakampa viņu un norāva ūdenī sev līdzi. Viņš gandrīz noslīci­nāja sievu no visas tiesas, tik dabiski viņš izspēlēja pats savu slīkšanu. Bet viņa ne uz mirkli nezaudēja galvu, ne arī padevās bailēm no nāves, kas šķita tik baigi ne­novēršama. Ikreiz, kad bija dabūjusi izbāzt galvu no ūdens, viņa centās atbalstīt vīru, aizelsusies dvesdama tam saraustītus uzmundrinājuma vārdus: — Atlai­dies … Atlaidies … Atslābsti… Pavisam atslābinies … Tūdaļ… tagad … būs jau garām … pats ļaunākais. Nekas, ka stipri sāp … tas pāries … Nu jau tev vieg­lāk … vai ne?

Un tad viņš atkal rāva to lejā, savā ļaundarībā kļū­dams ikreiz negantāks; viņš tai lika sarīties pintēm sālsūdens, droši zinādams, ka tas nemaz nav tik pārāk kaitīgi. Reizumis uz īsu brītiņu viņi iznira, lai kādu sekundi atelstos saules spožumā virs līmeņa, un tad jau atkal bija zem ūdens, kur Lī Idu norāva, kamēr krēp- jainie plīseņi valstīja un svaidīja abus.

Ida gan kārpījās pretī un rāvās ārā no viņa grābie- niem, tomēr tajos brīžos, kad Lī to palaida vaļā, tā pat •nemēģināja peldēt projām, kaut arī spēki zuda un ap­ziņa miglojās, bet arvien tā atkal atgriezās pie viņa, lai lūkotu glābt. Kad nu, pēc viņa domām, reiz bija diez­gan, pat vēl vairāk nekā diezgan, viņš metās rāmāks, atlaida sievu brīvē un izstiepās virs līmeņa.

— A-a-ah, — viņš gari un gandrīz ar baudu nopūtās, tad ierunājās, ik pa brīdim ievilkdams elpu. — Nu jau

sāk pāriet. Jūtos tikpat kā debesīs. Manu mīlulīt, es esmu pieblīvēts ar ūdeni, tomēr jau tas vien, ka nav vairs šo šausmīgo mocību, liek man pašlaik izbaudīt vistīrāko svētlaimi.

Viņa mēģināja dvest kaut ko pretī, bet nespēja.

—- Nu jau man ir labi, — viņš tai apgalvoja. — At- laidīsimies un atpūtīsimies. Izstiepies tu pati arī, kamēr atgūsti elpu.

Un kādu pusstundu, gulēdami līdzās uz muguras, viņi šūpojās pa brīnum rāmo kanaku bangotni. Ida Bārtona pirmā likās atpūtusies, jo pirmā ierunājās.

'— Un kā nu tu jūties, mans vīrs? — viņa vaicāja.

— Es jūtos, it kā man būtu pārbraucis pāri ceļa veltnis, — viņš atteica. — Un tu, manu nabaga mīlulīt?

— Es jūtu, ka esmu laimīgākā sieviete pasaulē. Esmu tik laimīga, ka varētu vai raudāt, bet pārāk laimīga, lai darītu pat to. Vienu laiku es biju šausmīgās bailēs par tevi. Man likās, ka nupat tu man būsi pagalam.

Lī Bārtona sirds salēcās. Ugri: ne vārdiņa, ka pati taču varēja būt pagalam. Šī tātad bija mīlestība, tik tiešām īstā mīlestība, patiesi pārbaudīta — tā lielā mīlestība, kas aizmirst pati sevi mīļotā dēļ.

— Un es esmu vislepnākais vīrs pasaulē, — viņš tai sacīja, — jo mana sieva ir viskrietnākā sieviete pasaulē.

— Nu, krietna! — viņa turējās pretī. — Es tevi mīlu. Nemaz nezināju, cik ļoti, cik patiesi tevi mīlu, līdz man draudēja tava bojā eja. Bet nu peldēsim uz krastu. Es gribu, lai tu būtu tikai pie manis vienas pašas un lai tavas rokas turētu mani apskautu, kamēr es tev pa­stāstu visu, kas tu man esi un paliksi vienmēr.

Vēl pusstundu sparīgi un vienmērīgi peldējuši, viņi izkāpa krastā un pa cietajām, mitrajām smiltīm soļoja augšup starp cilvēkiem, kas laiski valstījās smiltīs un cepinājās saulē.

— Ko jūs abi tur darījāties? — kāds no Airētāju * kluba kapteiņiem ievaicājās. — Slepkavojāt viens otru?

— Slepkavojām, — Ida Bārtona atbildēja pasmaidī­dama.

— Mēs jau, ziniet, esam visos ciematos pazīstami rīkļu griezēji, — Lī Bārtons apliecināja.

Un vakarā, visus tā vakara ielūgumus atteikuši, viņi abi sēdēja lielā atzveltnes krēslā, cieši apskāvušies.

— Sonnijs rit ap pusdienas laiku aizbrauc, — viņa piezīmēja starp citu, gluži nepiemēroti sarunas tema­tam. — Viņš dodas uz Malaju piekrasti pārbaudīt, kas tur īsti paveikts ar viņa lietaskoku un kaučuka kompā­niju.

— Pirmo reizi dzirdu, ka viņš taisās mūs atstāt, — Lī tomēr iepratās pateikt, kaut gan bija ļoti pārsteigts.

— Es jau arī biju pirmā, kas to dzirdēja, — viņa pie­metināja. — Viņš man tikai vakar vakarā to pateica.

— Tur deju vakarā?

Viņa palocīja galvu.

— Diezgan negaidīti, vai ne tā?

— Ļoti negaidīti. — Ida izraisījās no vīra skaujām un apsēdās taisni. — Un es tev gribu pastāstīt par Son­niju. Līdz šim man nekad nav bijis pret tevi īsta no­slēpuma. Es arī nebiju domājusi tev to kādreiz stāstīt. Bet šodien, tur kanaku b^jgotnē, es sapratu, ka starp mums, ja mēs tiksim cauri sveikā, kaut kas palicis ne­izrunāts.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «STĀSTI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
Džeks Londons - Sniega meita
Džeks Londons
Džeks Londons - Pirms Ādama
Džeks Londons
Отзывы о книге «STĀSTI»

Обсуждение, отзывы о книге «STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.