DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Par Sonnija jūtām un sirdi Lī Bārtonam nebija ne­kādu šaubu. Tās bija atklātas diezgan, lai visa pasaule varētu tās lasīt. Bet kā ir ar Idu, kas jau divpadsmit gadu bija viņa sirsnīgi mīlošā un mīlētā sieva? Viņš zināja, ka sieviete, šis mistiskais radījums, ik mirkli spēj uzdot neatminamas mīklas. Vai viņas atklātais biedriskums pret Grandisonu tiešām nozīmē vienīgi at­klātu biedriskumu un bērnu dienās sāktās, vīra gados atjaunotās draudzības turpinājumu? Jeb vai tas ar sie­vietes smalkāko un noslēpumaināko izmaņu tikai slēpj sirds pukstus, kas varbūt saskanīgi atbalso jūtas, kādas pauž Sonnija seja?

Lī Bārtons nejutās laimīgs. Divpadsmit laulības gadi, kuros sieva viņam piederējusi pilnīgi un nedalīti, bija pierādījuši, ka — vismaz no viņa puses — Ida ir viņam vienīgā sieviete pasaulē, ka tāda sieviete nevar būt dzimusi — kur nu vēl redzēta, — kura kaut uz mirkli spētu sacensties ar sievu viņa sirdī, viņa dvēselē, viņa prātā. Nemaz nav iespējams, ka eksistētu sieviete, kas spētu viņu atvilināt no sievas, kur nu vēl pārspēt Idu tajā neaptveramajā, nebeiāzamajā aplaimojumā, kādu tā viņam sniedza.

Vai tad šis nu būtu, viņš vaicāja pats sev, tas visu maigo mīlētāju bieds — nejaušība, kam jākļūst par vi­ņas pirmo «dēku»? Viņš spīdzināja pats sevi ar šo ne­beidzamo taujāšanu, un par izbrīnu reformētajam ko- haliešu pokera pulciņam, kas sastāvēja no prātīgiem jaunekļiem vidējos gados, kā arī par atbildi savu vies­mīlīgo namamāšu un paša viešņu sīvi pētošajiem ska­tieniem viņš apelsīnu sulas vietā sāka dzert Karaļa Viljama kokteiļus, pokeru spēlējot, cirst pāri visām likmju robežām, nakts laikā triekt savu automašīnu pa Pali un Dimanta Galvas ceļiem ātrumā, ko nevar saukt par piesardzīgu, un pirms pusdienām un lenčiem vai arī pēc tiem iztukšoja krietni lielāku skaitu veclaicīgo kokteiļu un skotu viskija glāžu, nekā vīram pieklājas.

Visus viņu laulības dzīves gacUis Ida arvien bija iz­turējusies iecietīgi pret vīra kāršu spēli. Sī viņas iecie­tība jau bija tam ierasta. Bet tagad, kad bija modušās šaubas, viņam šķita, ka Ida ar zināmu dedzību atbalsta vīra pokera partijas. No otras puses — viņš nevarēja nepamanīt, ka Sonniju Grandisonu nekad neredz pokera un bridža pulciņos. Viņš šķita esam pārāk aizņemts. Bet kur gan uzturējās Sonnijs, kamēr viņš, Lī Bārtons, spē­lēja kārtis? Skaidrs, ne jau vienmēr komiteju un direk­ciju sēdēs. Lī Bārtons par to bija pārliecinājies. Viņš it viegli uzzināja, ka šādās reizēs Sonnijs vēl biežāk nekā parasti bija sastopams tur, kur gadījās būt arī Idai, — deju vakaros, pusdienās, izbraucienos peldēties mēness gaismā, vai arī, piemēram, tieši to pēcpusdienu, kad Sonnijs bija atteicies piedalīties kā ceturtais Lī, Lenghorna Džounsa un Džeka Holsteina bridža saspēlē Klusā okeāna klubā, kategoriski aizbildinādamies, ka esot apkrauts ar neskaitāmām darīšanām, — to pašu pēcpusdienu viņš bija spēlējis bridžu Doras Nailzas mājā ar trim dāmām, no kurām viena bija Ida.

Kādu pēcpusdienu, atgriezdamies no lielās sausā doka celtnes apskates Pīrlharborā, Lī Bārtons trenca mašīnu ātrāk, nekā pieļauts, lai vēl paspētu pārģērbties uz pusdienām un pabrauca garām Sonnija automobilim; vienīgais pasažieris, ko Sonnijs veda mājās, bija Ida. Kādu citu vakaru nedēļu vēlāk, kuras laikā Lī ne reizes nebija spēlējis .kārtis, viņš ap pulksten vienpadsmitiem pārnāca mājās no brieža maltītes Universitātes klubā un mirklīti vēlāk pārradās arī Ida no poi dzīrēm un deju vakara Alstonā. Bet mājās to pārveda Sonnijs. Viņi ieminējās, ka vispirms esot aizveduši majoru Frenklinu ar sievu uz Fortšafteru otrā pilsētas malā un vairākas jūdzes projām no krasta.

Lī Bārtons visumā bija humāns cilvēks un, būdams humāns cilvēks, nespēja izturēties pret Sonniju citādi kā vien ļoti draudzīgi, tomēr klusībā viņš neganti cieta. Pat Idai nenāca prātā, ka viņš cieš; un viņa ar smaidiem vaigā turpināja savas jautrās, bezrūpīgās gaitas, līdz sirds dziļumiem paļaudamās pati uz sevi, kaut gan viņu mazliet mulsināja pavairotais kokteiļu skaits, kurus vīrs mēdza izdzert pirms pusdienām.

No ārpuses varēja ^kties, ka Idai kā parasti ir dalība gandrīz visā, kas skar tās vīru; tomēr tagad tā vairs nedalījās ne Lī neizpaustajās ciešanās, ne arī viņa iek­šējās grāmatvedības garajās līdzteku ailēs, kuras viņa smadzenēs mirkli no mirkļa — dienu un nakti — uz­rādīja reģistrēto faktu kopsummu. Vienā ailē tika at­zīmētas Idas neapšaubāmi labprātīgās parastā maiguma un rūpju izpausmes pret viņu, daudzās reizes, kad tā cen­tusies viņu iepriecināt, lūgusi padomus un arī klausījusi tiem. Otrā ailē, kurā nemitīgi nāca klāt arvien jauni ieraksti, atradās visi Idas izteicieni un darbi, ko Lī ne­spēja klasificēt citādi kā vien par aizdomīgiem. Vai tie bija tādi, kādi rādījās? Jeb vai tie — apzinīgi vai ne­jauši — sastāvēja no divām daļām? Trešā aile, garākā no visām, lielākoties saturēja cilvēka sirds vērtējumu rezultātus, un to pildīja atzīmes, kas tieši vai netieši attiecās uz Idu un Sonniju Grandisonu. Ne jau ar no­domu Lī Bārtons kopoja šo grāmatvedību. Viņš vien­kārši citādi nevarēja. Viņš labprāt būtu izvairījies no tās. Bet viņa lietišķi vingrinātajā prātā šīs iegrāmato- juma atzīmes pašas no sevis, viņam nemaz to nevēloties, automātiski sagrupējās atbilstošajās ailēs.

Savā samocītajā iztēlē ikvienu ikdienišķu sīkumu ska­tīdams palielinātu, pie tam lielāko tiesu pats juzdams šo patvaļīgo palielinājumu, Lī, glābiņu meklēdams, reiz bija iegriezies pie Makilveina, kuram kādreiz izdarījis ievērojamu pakalpojumu. Makilveins bija detektīvu bi­roja vadītājs. — Vai Sonnijs Grandisons ir sieviešu mednieks? — Bārtons bija vaicājis. Makilveins nebija atbildējis neko. — Tātad viņš ir sieviešu mednieks, — Bārtons bija deklarējis. Un detektīvu kantora vadītājs arī šoreiz netika teicis ne vārda.

Pēc kāda laika Lī Bārtons pārlasīja arī rakstveidā saņemto ziņojumu, pirms iznīcināja to, it kā ar dina­mītu pielādētu. Visumā kopsavilkums jau neiznāca slikts, tiešām, ne tik slikts, tomēr arī ne pārāk labs desmit gadu laikā pēc Sonnija sievas nāves. Tā bijusi laulība aiz milestības, gandrīz vai slavena Honolulu sabiedrībā, jo viņi abi mīlējuši viens otru kā bez prāta ne tikvien pirms, bet arī pēc kāzām un līdz pat sievas traģiskajai nāvei, — kad viņas zirgs līdz ar jātnieci no Nahiku tekas nogāzies tūkstoš pēdu dziļā aizā. Un ilgu laiku pēc tam, kā Makilveins liecināja, Grandisons ne­esot interesējies par sievietēm. Ja arī kas noticis, uz ārpusi viss arvien bijis augstākā mērā pieklājīgi. Ne miņas no tenkām vai kāda skandāla; un visa sabiedrība atzinusi, ka viņš ir vīrietis, kas spēj mīlēt tikai vienu sievieti un nekad vairs neapprecēsies. Tās dažas sīkās dēciņas, ko Makilveins bija atzīmējis, pēc viņa apgalvo­juma, esot tādas, par kurām Sonnijam Grandisonam ne sapnī nenākot prātā, ka tās zināmas vēl kādai dzīvai dvēselei bez abiem līdzdalībniekiem.

Bārtons, steigšus un gandrīz kaunīgi pārlaidis acis dažādajiem uzvārdiem un notikumiem, jutās pārsteigts, kad beidzot nodeva šo dokumentu liesmām. Šā vai tā, Sonnijs arvien bija izturējies ārkārtīgi diskrēti. Raudzī­damies pelnos, Bārtons prātoja, cik daudz no viņa paša agrāko laiku dzīves, kamēr vēl nebija precējies, atrodas vecā Makilveina glabāšanā. Nākamā brīdī Bārtons atskārta, ka ir nosarcis — pats pie sevis, pats par sevi. Ja Makilveins tik daudz zināja par sabiedrībā ievēro­jamu personu privāto dzīvi, vai tad viņš pats, Idas vīrs, viņas aizstāvis un sargs, nebija iesējis Makilveina smadzenēs aizdomu dīgli pret Idu?