DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Neviens no ļaužu simtiem visa piekrastē, ja neskaita šo kapteini un viņa komandu, nezināja, ka Bārtoni aiz­peldējuši garām lēkšanas tornim. Visi, kas bija vērojuši viņus aizpeldam, pats par sevi saprotams, domāja, ka viņi piebiedrojušies pārējiem tur uz torņa.

Kapteinis pēkšņi uzlēca uz lanai margām, ar vienu roku turēdamies pie pīlāra, un atkal vērsa tālskati pret abiem galvu plankumiņiem. Viņa aizdomas apstiprinā­jās. Šie abi dulnie bija nogriezušies no kanāla pretī Dimanta Galvai un nu atradās kanaku bangotnei tieši jūras pusē. Vēl trakāk, kamēr viņš raudzījās, tie jau gatavojās doties malup tieši kanaku bangotnei cauri.

Kapteinis aši pameta skatienu lejup uz laivu, bet, kamēr viņš vēl skatījās un kamēr šķietami laiskie ap­kalpes locekļi gausi slējās kājās un ieņēma savas vietas pie laiviņas, lai tūdaļ varētu dzīt to ūdenī, viņš izšķīrās. Pirms laiviņa paspētu nokļūt līdz kanālam, šim vīrietim un sievietei jau būtu beigas. Un, ja arī pieņemtu, ka tā vēl pagūtu viņus sasniegt, tajā mirklī, kad laiviņa laistos iekšā kanaku bangotnē, tā tūdaļ apgāztos, un tad pat viņu visstiprākajam peldētājam būtu gaužām vājas izredzes izglābt cilvēku, kuru krēpjaino viļņu masas patlaban samaļ pulverī, dauzot pret jūras dibenu.

Kapteinis redzēja pirmo kanaku vilni, kas pats gan bija liels, bet saviem brāļiem līdzās šķita sīciņš, no jūras puses izslienamies aiz abiem peldošajiem punkti­ņiem. Tad viņš redzēja tos pārejam kraulā, abus līdzās r ar sejām lejup, visā garumā izstiepušos virs līmeņa, kamēr kājas vērpās kā propelleri un rokas kūla ūdeni straujos pārmaiņu vēzienos, palielinot ātrumu, lai tuvi­nātos tā viļņa ātrumam, kurš dzinās tiem pakaļ; tad,

tajā mirklī, kad vilnis tos sasniegs, viņi paši varētu kjūt par tā sastāvdaļu un slīdēt tam līdzi, nevis palikt aiz­mugurē. Tādā veidā, ja vien tiem netrūktu aukstasinīgas izveicības, lai, visā garumā izstiepušies, vizinātos uz pašas viļņa kores, nevis ļautu sevi pasviest un sagriezt grīstē vai arī kūleniski notriekt līdz pašam dibenam, viņi varētu drāzties uz krasta pusi, nemaz neizlieto­dami savu enerģiju, — viņus nestu vilnis, kurā viņi tagad būtu iemiesojušies.

Un viņi izdarīja to! «Tie tik ir peldētāji!» devītā nu­mura kapteinis bija spiests klusībā atzīt. Viņš aizrautīgi turpināja vērošanu. Vislabākie peldētāji spēj noturēt šādu vilni vairāku simtu pēdu lielā gabalā. Bet vai šie spēs? Ja viņi to spēs, tad būs veikuši trešo daļu ceļa cauri briesmām, kādas paši izaicinājuši. Tomēr, kā jau to varēja sagaidīt, sievietei kļūmējās pirmajai, jo viņas ķermenis nesedza tik plašu līmeņa virsmu kā viņas vīra augums. Pēc pēdām septiņdesmit vilnis to apraka un norāva lejā, paslēpdams skatienam aiz ūdeņu masām, kādas vilnis slēja tai pāri. Vīrs tai sekoja, un tad abi atkal parādījās, peldēclami aiz viļņa, ko bija pazaudējuši.

Nākamo vilni kapteinis ieraudzīja pirmais. — Nu, ja viņi mēģinās pabraukties uz tā, tad ar labu nakti, — viņš noņurdēja, jo zināja, ka dzīvs nepaliks neviens peldē­tājs, kas lūkos uz tāda pajāties. Pats gan vēl bez krēpju vainaga, tas toties bija visu krēpjaino ciltstēvs; kādu jūdzi garš, tas izcēlās tālu viņpus tās vietas, kur mēdza rasties pārējie, sliedams savu vareno stāvu arvien aug­stāk un augstāk, līdz aizsedza visu apvārsni, izvērsda- mies par īstu milzeni savu biedru vidū, līdz tā galotne, gatavodamās šķīst, sāka mesties plānāka un veidot putu kori.

Tomēr bija acīm redzams, ka abi peldētāji labi pazīst lielās bangas. Viņi pat nelūkoja mesties ātruma sa­cīkstē, kad vilnis tuvojās. Kapteinis klusībā izteica tiem atzinību, redzēdams tos pavēršamies ar sejām pretī vil­nim un sagaidām to. Visā piekrastē viņš vienīgais ska­tīja šo ainu, tik brīnum skaidru un dzīvīgu tālskata pa­lielinājumā. Viļņa siena tiešām bija īsta siena, kā kalns tā slējās un kāpa arvien vēl augstāk, pašā galotnē kļūdama tik plāna, ka cauri tai blāzmoja saulrieta krā­sas visos to zaļganajos un zilganajos toņos. Viņa acu priekšā zaļums jau vērtās blāvā zaļganumā, līdz kļuva zils. Bet tas bija zils dārgakmens, ko cauri vizošā saules mirga piekaisīja ar neskaitāmām sārtu un zeltainu lies­miņu dzirkstītām. Šī krāsu orģija viļņoja lejup un aug­šup līdz pat tikko dīgstošā putu cekula bārkstīm un augtin auga spožumā, pēdīgi uzkūsādama žilbinoši daudzveidīgos caurspīdīgas varavīksnes mutuļos.

Pret bangas fonu vīrieša un sievietes galvas izskatījās kā divi niecīgi puteklīši. Puteklīši tie arī bija — dzīvi puteklīši, kas nebaidījās no aklajiem elementu spēkiem, drosmīgi mezdamies sadursmē ar jūras titāniskajām brāzmām. Ja šāds visu viļņu virsaitis, kas patlaban rēgojās tieši virs viņu galvām, ar visu svaru sabruktu pār tiem, tas spētu sadauzīt vīrieti līdz nesamaņai vai sadragāt sievietes trauslos kaulus. Devītā numura kap­teinis nemaz neapjauta, ka aizturējis elpu. Vīrietim viņš neveltīja vērību. Tikai sievieti viņš redzēja. Ja viņa pa­zaudēs galvu vai drosmi vai arī tikai uz vienu vienīgu mirklīti izdarīs nepareizu kustību, šā milzeņa trieciens raus viņu līdzi simtiem pēdu un pēdīgi nosviedīs sa­kropļotu, bezpalīdzīgu, ar aizsistu elpu, lai tad sašķai­dītu pret koraļļu pamatni un ar zemūdens atplūdu straumi aizskalotu jūrā par treknu maltīti zivju haizi­vīm, kas ir pārāk gļēvas, lai uzdrīkstētos nogaršot cil­vēku, kamēr tas dzīvs.

Kālab viņi nenonirst dziļumā, kamēr laika vēl diez­gan, — kapteinis prātoja, — bet nogaida, kamēr pēdējais drošības mirklis apvienosies ar pirmo briesmu mirkli? Viņš redzēja sievieti pagriežam galvu pret pa­vadoni un iesmejamies, un tas atbildēdams pavērsa arī savējo. Kamēr viņi slīdēja pa viļņa nogāzi augšup, krēpjainā kore, kas pārkaru slīga virs viņiem dzeltenīgi balta un saputodamās rožaini zeltaina, izsvaidīja dārg­akmeņu šļakatas. Vieglā pasāta vēsmiņa, kas plūda no krasta, rāva nost šim vainagam bārkstis un pūta tās gan atpakaļ, gan jardiem augstu gaisā. Šinī momentā viņi, turēdamies līdztekus, bet sešas pēdas viens no otra, ienira tieši zem pārslīgstošās galotnes, kas patlaban haotiskā gāzmā sāka šķīst lejup. Kā kukainīši ieslīd starp krāšņas milzu orhidejas ziedlapu kruzuļiem, tā izzuda viņi, kad viļņa kore ar putu vainagu, ar šļakatām un dārgakmeņu šaltīm daudzu tonnu svarā dārdēdama un krākdama nogāzās tieši tajā vietā, no kurienes viņi mir­klīti iepriekš bija izgaisuši, — bet tur viņu vairs nebija.

Beidzot viņi, izpeldējuši vilnim cauri, atkal parādījās tam aizmugurē, turēdamies līdztekus, tomēr vēl arvien sešas pēdas viens no otra un vienmērīgiem vēzieniem peldēdami uz krasta pusi, līdz nākamais vilnis ļaus viņiem pavizināties uz savas muguras vai arī vajadzēs stāties tam pretī un urbties cauri. Devītā numura kap­teinis par atlaišanas zīmi pamāja saviem ļaudīm ar roku un atsēdās uz lanai margām, juzdamies mazliet pieguris, tomēr vēl arvien tālskatī vērodams peldētājus.

— Lai nu tie būtu kas būdami, — kapteinis nomurmi­nāja, — malahini tie nav. Vienkārši nav iespējams, ka tie būtu malahini.

Ne jau katru dienu, īstenībā ļoti retās dienās Vaikiki bangotne ir tik augsta; un dienās, kas sekoja šai, Ida un Lī Bārtoni, kuri arvien izraisīja ārkārtīgu ievērību kā liedagā, tā arī ūdenī, nemitējās kveldināt nenovīdīgu interesi tūristu lēdiju krūtīs, bet Airētāju kluba kapteiņi nelikās vairs par tiem ne zinis, kad tie izpeldēja jūrā. Viņi gan bieži novēroja, kā šis pāris aizpeld, izzuzdams zilās tālēs, un viņi — kā nu gadījās — redzēja vai arī neredzēja tos atgriežamies pēc vairākām stundām. Gal­venais, — kapteiņi nemaz neraizējās par viņu atgrieša­nos, jo zināja, ka viņi atgriezīsies.