DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Paši mitinādamies sava mūžam omulīgā pīļu dīķa dū­ņās, tie apgalvo, ka neviena būtne ar spožu skatienu un ' starojošu ārieni nav iespējama ārpus pasaku grāmatām, veciem nostāstiem un seniem ticējumiem. Nekad viņi

nav redzējuši zvaigznes un tālab noliedz tās. Nekad viņi nav skatījuši spožos ceļus un mirstīgos, kas soļo pa tiem, tālab viņi pieņem, ka nav ne šādu spožu ceļu, ne arī stariem vainagotu mirstīgo, kas staigā šos spožos ceļus. Uzskatīdami savu acu sīkos redzoklīšus par vi­suma centru, viņi visumu spēj iedomāties tikai savos jēdzienos, un pēc savām kārnajām personībiņām viņi gatavo nožēlojamus mērkokus, ar kuriem mērīt staro­jošās dvēseles, sacīdami: «Tik lielas ir visas dvēseles un ne vairāk; nav iespējams, ka pastāvētu diženākas dvēseles nekā mums, un mūsu dievi gan zina, ka mēs esam diženi veidoti.»

Tomēr visi vai gandrīz visi liedagā piedeva Idai Bār- tonai kā viņas peldkostīmu, tā arī ķermeņa formas, kad viņa ielēca ūdenī. Plaukstas pieskāriens vīra plecam, uz­lūgums un izaicinājums viņas smaidošajā sejā, un abi tie kā viens paskrēja kādus sešus soļus un kā viens nolēca no valgi blīvajām krastmalas smiltīm, ķerme­ņiem gaisā aprakstot lēzenu loku, pirms tie skāra ūdeni.

Vaikiki piekrastē ir divas bangotnes: lielā, krēpjainā vīriešu bangotne, kas rēc tālu viņpus lēkšanas torņa, un mazāka, mīlīgāka — vahine jeb sieviešu bangotne, kuras viļņi plīst pie paša krasta. Šeit vēl ir ļoti sekls, te var brist simtiem un atkal simtiem pēdu, līdz sa­sniedz dziļumu. Tomēr, ja ārējā bangotne viļņo spēcīgi, arī vahine bangotne var plīst trīs četru pēdu augstumā, tā ka pašā krastmalā cietā smilšu pamatne var atrasties gan trīs pēdas, gan arī trīs collas zem virsējo putu jūkļa. Nirt no krasta šajos viļņos, uzlidojot gaisā pēc strauja ieskrējiena, lidojumā pagriežoties tā, lai atras­tos ar kājām augšā, un tādā veidā ieslīdēt ūdenī ar galvu pa priekšu — tur vajag lieliski pazīt viļņus un prast no­teikt to bangojumu atstarpes, kā arī nepieciešama tre­nēta ķermeņa veiklība, lai mestos šādā nepastāvīgā dziļumā, šķeļot ūdeni ar skaistu un bezbailīgu lēcienu uz galvas, pie tam nonirstot vienlarkus jāmanās pie­lāgoties piekrastes seklumam.

Tas ir jauks, skaists un pārgalvīgs paņēmiens,Hko ne­var iemācīties vienā dienā — ko nevar iemācīties nemaz,

ja negrib izbaudīt dažu labu krietnu triecienu pret jūras dibenu, vienu otru reizi tikai par mata tiesu paglābjo­ties no sadauzīta galvaskausa vai lauzta spranda. Šeit, šinī pašā vietā, kur abi Bārtoni tik skaisti ienira, pirms divām dienām kāds Stenfordas treka atlēts bija lauzis kaklu. Viņš bija kļūdījies, aprēķinādams vahine bangot* nes viļņu celšanās un plakšanas starplaiku.

— Nu jā, profesionāle, — Henlija Bleķa kundze no­smīnēja pret savu vīru, redzēdama Idas Bārtonas iz­veicību.

— Jādomā, kāda varietē dejotāja, — bija viens no daudziem līdzīgiem vērtējumiem, kādus ēnā sēdošās sievietes atkal un atkal pašapmierināti papauda cita citai, jo šādā pašapmānā tīri kā burvju līdzeklī atrada lielu gandarījumu, apzinoties mantīguma un sabiedriskā stāvokļa atšķirību starp sievieti, kam jāstrādā, lai būtu ko ēst, un viņām pašām, kas nestrādāja iztikas pēc.

Šinī dienā bangotnes Vaikiki piekrastē bija sevišķi spēcīgas. Vahine bangotne bija trakulīga diezgan pat labiem peldētājiem. Bet tālāk ārpusē, kanaku jeb vīriešu bangotnē, nerādījās neviens. Ne jau tāpēc, ka tie des­miti jauno bangu jātnieku, kas tagad dīki slaistījās pa liedagu, nebūtu spējīgi vai pat baidītos doties turp, — vienkārši tāpēc, ka pat viņu vislielākās airu laivas ap­gāztos, bet bangu braucamie dēļi pārmestu kūleni, jo pērkonīgi rēcošie viļņi pārāk mežonīgi slējās pret de­besīm un atkal gāzās lejup. Paši viņi — vismaz lielākā tiesa — gan spētu izpeldēt, jo cilvēks var peldēt cauri plīstošiem viļņiem, kam pāri tikt nav pa spēkam ne laiviņām, ne bangu braucamiem dēļiem; bet slīdēt pa viļņu virsmām, putu apšalktiem, stāvēt pilnā augumā virs bangu mugurām, lai auļojoša zirga ātrumā trauk­tos uz krastu, — lūk, tieši šī jau bija iemīļotā izprieca, kuras dēļ viņi vispār braukuši no Honolulu uz Vaikiki.

Devītā numura glābšanas laiviņas kapteinis, pats likumīgs Airētāju kluba biedrs un apbalvots ar daudzām medaļām garo distanču peldējumos, nebija pamanījis Bārtonus ielecam ūdenī un pirmo reizi ieraudzīja tos jau viņpus pēdējās drošības virves, pie kuras turējās vesela peldētāju girlanda. Kopš tā brīža, stāvēdams novērošanai izdevīgajā otrā stāva lanai, viņš tos vairs neizlaida no acīm. Kad tie neapstādamies traucās tālāk garām tērauda lēkšanas tornim, kurā patlaban izklaidē­jās tikai daži visprasmīgākie nirēji, viņš īgni noņurdēja pie sevis: «Nolāpītie malahini!»

Vārds malahini nozīmē jaunpienācēju, mīkstpēdiņu; un, kaut arī viņu peldēšanas paņēmieni nenoliedzami bija skaisti, kapteinis zināja, ka neviens cits kā tikai malahini uzdrošinātos laisties iekšā brāzmainajā straumē aiz lēkšanas torņa. Tālab arī devītās laiviņas kapteinis bija tik saīdzis. Viņš nokāpa liedagā un, bilz- dams klusu vārdiņu gan še, gan tur, tā pa vienam vien salasījis visspējīgāko bangu pārvarētāju komandu, at­kal atgriezās uz lanai ar tālskati rokā. Pavisam neuz­krītoši šī komanda, skaitā seši airētāji, atvilka devīto numuru ūdens malā, pārlūkoja, vai airi un viss pārējais sagatavots steidzamai izbraukšanai, un tad bezrūpīgi sagula smiltīs ap laivu. Viņu pienākums bija stingri uz­manīties, lai neviens nenojaustu, ka gatavojas kam no­pietnam, kaut gan viņi arvien zagšus pameta pa skatienam augšup uz savu kapteini, kas sasprindzināti vērās tālskatī. •

Kanāla gultni bija veidojusi saldūdens strāva. Koraļļi nevar dzīvot saldūdenī. Bet straujumu kanālam piešķīra milzīgo bangotnes viļņu brāzmojums pret krastu. Ne­spēdami noturēties liedagā, kur uzšļākuši, un netik-, dami atpakaļ, jo pretī tiem gāzās nemitīgi pret krastu traucošā kanaku bangotne, iesprostotie ūdens vāli at­rada izeju jūrā gan pa šokanāla gultni, gan arī zemūdens strāvu veidā pa jūras dibenu zem plīseņiem. Arī pašā kanālā plīsa lieli viļņi, tomēr ne gluži tik spēcīgi un ar tādu baigu varenību kā pa labi un pa kreisi no tā. Tālab arī laiviņa vai īpaši izveicīgs peldētājs varēja uzdroši­nāties doties šajā kanālā. Tomēr šim peldētājam vaja­dzēja būt sevišķi spēcīgam, lai varētu veiksmīgi lauzties pretī ūdens brāzmām. Tāpēc devītā numura kapteinis neatslābināja vērību un nemitējās paklusām lādēt mala­hini, būdams netīkamajā pārliecībā, ka šie abi malahini piespiedīšot viņu laist devīto numuru jūrā un doties tiem pakaļ, kad būšot atskārtuši, ka straume ir pārāk spē­cīga, lai varētu peldēt tai pretī. Ja pats būtu iekūlies tādā klizmā, viņš būtu griezies vairāk pa kreisi, uz

Dimanta Galvas pusi, un tādējādi nok|uvis kanaku ban- gotnes pret krastu vērstajā plūdumā. Bet tāpēc jau tas ari bija viņš, divdesmit divus gadus vecs bronzas krā­sas Herkuless, visblondākais gaišmatis, kādu vien sub­tropu saule jebkad nodedzinājusi mahagonija brūnumā; viņa ķermenis, auguma līnijas un muskulatūra stipri līdzinājās hercoga Kahanamoku lieliskajam ķermenim. Simt jardu peldējumā pasaules čempions vienmēr uz­varēja viņu, bet vairāku jūdžu distancē viņš spēja šim čempionam appeldēt riņķī un apkārt.