DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Здесь есть возможность читать онлайн «DŽEKS LONDONS - STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1965, Издательство: LIESMA, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

DŽEKS LONDONS
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA "LIESMA,, RĪGA 1965
No angļu valodas tulkojusi ROTA EZERIŅA Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠ

STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Džon, — Fords sacīja, — es vēlētos, lai jūs man ko paskaidrojat. Vai jūs neapsēstos?

Rakstvedis neveikli piesēdās, pārsteigts par negaidīto godu. Viņš pašķielēja blakus sēdētājā un nomurmi­nāja: — Jā, ser, pateicos jums.

— Džon, kas ir Džo Gārlends?

Rakstvedis izbijies pablenza viņā, acis blisinādams, tad nokrekšķinājās un neteica neko.

— Sakiet vien! — Persivals Fords pavēlēja. — Kas viņš ir?

— Jūs jokojat ar mani, ser, — vecais vīrs tikko spēja izrunāt.

— Es runāju pavisam nopietni.

Rakstvedis iztrūcies pavirzījās nostāk.

— Jūs taču nedomājat teikt, ka nezināt to? — viņš iejautājās, un šis jautājums pats jau bija atbilde.

— Es gribu zināt.

— Nu, viņš ir … — Džons aprāva un bezpalīdzīgi pameta skatienu apkārt. — Vai jūs labāk nepajautātu kādam citam? Visi domā, ka jūs zināt. Mēs arvien do­mājām …

— Jā, turpiniet vien!

— Mēs arvien domājām, ka tieši aiz šā iemesla jūs viņu neieredzat.

īzaka Forda fotogrāfijas un miniatūrattēli atkal rindu pēc rindas traucās caur viņa dēla smadzenēm, un visapkārt gaisā šķita rēgojamies spoki īzaka Forda izskatā. — Arlabvakar, ser, — viņš saklausīja rakstvedi sakām un redzēja, ka tas sāk klibot projām.

— Džon! — viņš strupi uzsauca.

Džons panācās atpakaļ un palika stāvam tam līdzās, mirkšķinādams acis un nervozi laizīdams lūpas.

— Klausieties, jūs man tomēr nekā nepateicāt.

— Ak tā, par Džo Gārlendu?

— Jā, par Džo Gārlendu. Kas viņš ir?

— Viņš ir jūsu brālis, ser, ja nu reiz man tas jāsaka, kaut gan ne jau es esmu tas, kam tādas lietas sakāmas.

— Pateicos, Džon. Arlabvakar!

— Un jūs tiešām nezinājāt? — vecais vīrs taujāja, labprāt vēl gribēdams pakavēties, kad nu pats bīstamā­kais brīdis bija garām.

— Pateicos, Džon. Arlabvakar! — viņš saņēma par atbildi.

— Jā, ser, pateicos, ser. Man liekas, ka taisās uz lietu. Arlabvakar, ser!

Tieši no skaidrajām debesīm, ko apmirdzēja vienīgi zvaigznes un mēnesnīca, norasināja lietutiņš, tik sīks un smalks, ka drīzāk līdzinājās nemanāmām tvaika strūkliņām. Neviens tam neveltīja ne mazākās vērības; bērni turpināja rotaļāties, basām kājām lakstīdami pa zālīti un lēkādami pa smiltīm; un pēc piecām minūtēm lietus jau bija pāri. Dienvidaustrumos pret zvaigznēm atēnojās Dimanta Galvas krātera tumšais plankums ar asi iezīmētām aprisēm. Pēc gurdeniem starpbrīžiem bangotne aizšļāca putu mutujus pāri smilšu joslai līdz pat mauram, un tālumā kā melnus punktiņus varēja viest cilvēkus, kas mēness gaismā peldējās. Apklusa dziedātāju balsis, kas bija skandējušas valša melodiju, un klusumā kaut kur no koku paēnas atšalca sievietes smiekli — tas bija mīlas sauciens. Persivals Fords sa­trūkās, šie smiekli viņam izraisīja atmiņā doktora Ke- nedija vārdus. Lejā pie laiviņām, kas gulēja izvilktas smiltīs, viņš redzēja vīriešus un sievietes — kanaki aiz­rautīgi slīdēja sapņainā dejā, un sievietes bija ģērbu­šās baltos holoku; pret vienu šādu baltu holoku viņš pa­manīja laivas stūrmaņa tumšo galvu atdusamies uz sievietes pleca. Vēl tālāk, kur pretī ieejai lagūnā smilšu strēmele paplašinājās, varēja vērot vīrieti un sievieti so}ojam plecu pie pleca. Tiem tuvojoties apgaismotajai lanai, viņa acis pamanīja sievietes delnas kustību — delna noslīdēja līdz viduklim, lai atbīdītu roku, kas tu­rēja to apskautu. Kad viņi gāja garām, Persivals Fords sveicinādams palocīja galvu pret kapteini, ko pazina, un kāda majora meitu. Dzīves putekli, jā, tā tas bija, un cik daudz aptvēra šie vārdi! Atkal no algarobas lapotnes tumšās paēnas atšalca sievietes smieklu vilnis — mīlas sauciens; garām viņa krēslam japāņu auklīte rādamās vadīja uz dusu baskājainu mazuli. Dziedoņu balsis maigi un kūstoši salējās havajiešu mīlas dziesmā, un pa lanai, rokas savijuši, no jauna sāka slīdēt un virpuļot virsnieki ar sievietēm; un vēlreiz zern algarobas kokiem iesmējās sieviete.

Bet Persivals Fords prata vienīgi noraidīt visu to. Viņu kaitināja sievietes mīlas smiekli, stūrmanis, kura galva bija noslīgusi uz baltā holoku, mīlētāju pāri, kas staigāja pa liedagu, dejojošie virsnieki un sievietes, mīlas suminātāju dziedoņu balsis un viņa paša brālis, kurš līdz ar citiem dziedāja zem hau kokiem. Jo sevišķi viņu kaitināja smejošā sieviete. Viņa domas pēkšņi bija sākušas darboties pavisam neparastā virzienā. Viņš bija īzaka Forda dēls, un tas, kas atgadījies ar īzaku Fordu, var notikt arī ar viņu pašu. Šī doma sadzina vaigos vāju notvīkuma sārtmi un durstīja viņu ar dze­ļošu kauna sajūtu. Persivals Fords izbijās no tā, kas bija snaudis viņa asinīs. Tas bija tikpat, it kā viņš pēkšņi būtu uzzinājis, ka tēvs bijis spitālīgs un ka viņa paša asinīs var slēpties šās briesmīgās sērgas dīgļi. Izaks Fords, šis stingrais tā kunga karavīrs, — vecs liekulis! Kāda gan atšķirība starp viņu un jebkuru bīčkomeru? Lepnības nams, ko Persivals Fords bija sev uzcēlis, draudēja sagrūt pār viņa galvu.

Stundas ritēja, armijas ļaudis smējās un dejoja, ie­zemiešu orķestris spēlēja bez mitas, un Persivals Fords domās mocījās ar satriecošo problēmu, kas tik piepeši bija viņam uzmākusies. Viņš klusībā lūdza dievu, at­spiedis elkoni pret galdu un balstīdams galvu uz ro­kas; ja vērotu no malas, — gurdens skatītājs. Deju starplaikos virsnieki ar savām dāmām un privātie viesi bariem viļņoja ap Persivalu Fordu, konvencionāli tēr­zēdami, bet, kad tie aizplūda atpakaļ uz lanai, viņš no jauna nodevās moku pilnajam cīniņam tieši no tās vie­tas, kur bija to pārtraucis.

Pamazām viņš sāka atkal lipināt kopā savu drupās satriekto īzaka Forda ideālu, un par cementu viņam no­derēja izgudri viltīga loģika. Šāda loģika spēj veido­ties vienīgi egoistisku cilvēku smadzeņu laboratorijā, un tā kalpo labi. Persivalam Fordam šķita pats par sevi saprotams, ka viņa tēvs bijis darināts no smalkāka māla nekā visi pārējie cilvēki; tomēr vecais īzaks vēl atradās tikai tapšanas stadijā, kamēr viņš, Persi­vals Fords, jau ir pilnveidots. Viņš pat centās attaisnot savu tēvu, pats iekvēlodamies cēlā sajūsmā par šo sa­vas pilnības pierādījumu. Viņa vārgais un niecīgais es pieatiga līdz kolosāliem apmēriem. Nu viņš bija dižens diezgan, lai spētu piedot. Viņš tvīka cildenā tīksmē, par to domādams. īzaks Fords bija dižs, bet viņš ir vēl di­žāks,..jo spēj piedot īzakam Fordam un pat no jauna pa­celt to svētajā vietā savās atmiņās, kaut arī šī vieta vairs nebūtu gluži tik svēta, kā bijusi līdz šim. Tāpat viņš klusībā izteica atzinību īzakam Fordam par to, ka tēvs ignorējis šā sava vienīgā kļūmīgā soļa iznākumu. Nu jauki, arī viņš to ignorēs.

Dejas izbeidzās. Orķestris lika izskanēt «Aloha Oe» melodijai un posās doties mājās. Persivals Fords sasita plaukstas, aicinādams japāņu sulaini.

— Pasakiet tur tam cilvēkam, ka vēlos viņu redzēt,—

viņš teica, norādīdams uz Džo Gārlendu, — pasakiet, lai tūlīt nāk šurp!

Džo Gārlends ieradās un godbijīgi palika stāvam dažu soļu atstatumā, nemierīgi ņirbinādams pirkstus pār ģitāru, ko vēl arvien turēja rokās. Persivals Fords pat neuzaicināja viņu apsēsties.

— Jūs esat mans brālis, — viņš teica.

— Ak nu, tas taču katram zināms, — skanēja atbilde izbrīna pilnā balsī.

— Jā, to nu esmu atskārtis, — Persivals Fords sausi atteica. — Tomēr es to nezināju līdz pat šim vakaram.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «STĀSTI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
Džeks Londons - Sniega meita
Džeks Londons
Džeks Londons - Pirms Ādama
Džeks Londons
Отзывы о книге «STĀSTI»

Обсуждение, отзывы о книге «STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.