DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Miesaskāre — piedodiet, lūdzu, — Fords pār­trauca runātāju.

Doktors Kenedijs pasmīnēja.

— Jums mīlestība ir tikai vārds, kas sastāv no devi­ņiem burtiem, un definīcija, ko esat piesavinājies no vārdnīcas. Bet mīlestību, īsto mīlestību, kas ir dzidra kā rasa un maigi pulsē cilvēka sirdī, to jūs nemaz nepa­zīstat. Ja jau dievs radījis jūs un mani, vīriešus un sievietes, ticiet man, viņš radījis arī mīlestību. Bet grie­zīsimies nu atpakaļ! Ir laiks pārvilkt reiz svītru Džo Gārlenda vajāšanai. Tas nav jūsu cienīgi, tas ir gļēvi. Jums tagad vajadzētu pastiept roku un piedāvāt to viņam.

— Kālab gan man un nevis, teiksim, jums? — kai­miņš attrauca. — Kālab tad jūs nesniedzat viņam šo roku?

— Es to arī daru. Patlaban jau es viņam sniedzu šo roku. Es mēģinu jūs pierunāt neizgāzt Labdarības komi­tejas priekšlikumu sūtīt viņu projām. Es viņam toreiz sameklēju darbu Hilo pie Mesona un Fiča. Esmu apgā­dājis viņam savu pusduci darba vietu, no kurām visām jūs viņu izdzināt. Bet lai nu tas būtu. Nepiemirstiet tikai vienu, — nu, maza vaļsirdība jau jūs neaizvai­nos, — tā nav godīga rīcība, ja par cita grēkiem gribat atdarīt Džo Gārlendam; pašam jums vajadzētu atskārst, ka tieši jūs vismazāk drīkstētu to darīt. Ai, ai, jaunais cil­vēk, tā nav laba uzvedība. Tas ir vienkārši nepieklājīgi.

— Nu es vairs nespēju sekot jūsu domu gaitai, — Persivals Fords atbildēja. — Jūs esat uzbraucis māko­ņos ar kādu miglainu zinātnisku teoriju par iedzimtību un personīgu bezatbildību. Bet, kā jel kāda teorija spēj apgalvot, ka Džo Gārlends nav atbildīgs par saviem sliktajiem darbiem, un izvirzīt mani kā personīgi atbil­dīgu par tiem — vairāk atbildīgu nekā jebkurš cits, ie­skaitot pašu Džo Gārlendu, —Jtas sniedzas pāri manai saprašanai.

— Man šķiet, tā ir vai nu pārsmalcinātība, vai arī labais tonis, kas liedz jums aptvert manus vārdus, — doktors Kenedijs asi atcirta. — Ir jau labi sabiedrības priekšā klusu ciešot šo to ignorēt, bet jūs taču darāt daudz vairāk, nekā tikai klusu ciešot ignorējat.

— Kas tad tas būtu, lūdzami, ko es klusu ciešot ignorēju?

Doktors Kenedijs bija noskaities. Kad viņš atbildēja, seju viņam klāja daudz spilgtāks sārtums nekā paras­tais, ko tajā lēja kārtējās viskija devas:

— Jūsu tēva dēls.

— Bet ko jūs ar to gribat teikt?

— Velns ar ārā, cilvēk, jūs nevarat prasīt, lai es ru­nātu vēl atklātāk! Bet, ja vēlaties, lai notiek, — īzaka Forda dēls Džo Gārlends, jūsu brālis.

Persivals Fords sēdēja nekustīgi, ar īgnas neizprat- _ nes izteiksmi sejā. Kenedijs ziņkārīgi pavērās viņā, tad, mirkļiem gausi velkoties uz priekšu, viņš sāka justies samulsis un iztrūcies.

— Ak tu kungs! — viņš beidzot izsaucās. — Jūs taču negribēsiet man iestāstīt, ka jūs to nezinājāt!

Tam par atbildi Persivala Forda vaigi pamazām vēr­tās pelēksnīgi.

— Tas ir nejēdzīgs joks, — viņš teica, — nejēdzīgs joks.

Doktors jau bija savaldījies.

— Tas zināms ikvienam, — viņš atbildēja. — Es do­māju, ka arī jūs zināt. Un, ja tiešām nezinājāt, tad jums ir.pēdējais laiks to uzzināt, un esmu priecīgs, ka tieši man gadījās izdevība atvērt jums acis. Džo Gār­lends un jūs esat brāļi — nu, pusbrāļi.

— Tie ir meli! — Fords izsaucās. — Jūs tā nemaz ne­domājat. Džo Gārlenda māte bija Eliza Kunīlija. — (Doktors Kenedijs palocīja galvu.) — Es viņu labi at­ceros, viņai piederēja pīļu dīķis un sīks zemes gabaliņš taro audzēšanai. Viņa tēvs bija Džozefs Gārlends, bīč- komers. — (Doktors Kenedijs pakratīja galvu.) — Viņš nomira pirms pāris gadiem. Viņš mēdza piedzerties. Lūk, no kā Džo mantojis savu izlaidību! Te jums ir tā iedzimtība.

— Un neviens pats nav jums to pastāstījis! — Kene­dijs izbrīnā noteica pēc neliela klusuma brīža.

— Doktor Kenedij, jūs pateicat kaut ko šausmīgu, ko es tāpat vien nevaru palaist gar ausīm. Jums tas vai nu jāpierāda, vai arī, vai arī…

— Pārbaudiet pats! Pagriezieties atpakaļ un parau- gieties uz viņu! Jums viņš redzams profilā. Ievērojiet viņa degunu! Tas ir īzaka Forda deguns. Jūsējais ir tikai vājš tā atdarinājums. Tā tas ir. Pavērojiet! Seja gan ir apaļīgāka, bet līdzība skaidri saskatāma.

Persivals Fords palūkojās uz pusasiņu kanaku, kas zem hau koka spēlēja ģitāru, un viņam šķita, it kā spožā uzliesmojumā viņš ieraudzītu pats savu atspulgu. Vaibsts pēc vaibsta iegaismojās neapšaubāmā līdzībā. Vai arī drīzāk jāsaka — viņš pats bija tā otrā — spēka pārpilnā un stalti noaugušā cilvēka vājš atspulgs. Viņa paša vaibsti un arī šā otra cilvēka vaibsti — tie atgā­dināja Izaku Fordu. Un neviens nebija viņam to teicis. Viņš pazina ikkatru īzaka Forda sejas vaibstu. Tēva miniatūrattēli, portreti un fotogrāfijas cita pēc citas at­miņā aizstrāvoja caur viņa smadzenēm, un atkal un at­kal šajā sejā tepat acu priekšā viņš šur tur uztvēra vienādību vai vismaz nelielu līdzību. Tā taču bija īsta velnišķība — īzaka Forda skarbos vaibstus ieburt šajā izlaidīgajā, jūsmīgajā sejā, ko skatīja viņa acis. Jaunais vīrietis reiz pagriezās, un uz vienu acumirkli Persiva- lam Fordam likās, ka viņš redz savu tēvu, sen mirušo, sen aizgājušo, raugāmies viņā ar Džo Gārlenda seju.

— Tas taču nav nekas sevišķs, — viņš tik tikko sa­klausīja doktoru Kenediju sakām. — Senajās- dienās jau viņi visi te jaucās juku jukām. Jūs to labi zināt. Jūs pats esat to vērojis visu mūžu. Jūrnieki apprecēja karalienes un dzimtās princeses — un tā joprojām. Tā taču šeit salās bija pavisam parasta lieta.

— Bet ne ar manu tēvu, — Persivals Fords viņu pār­trauca.

— Te nu bija. — Kenedijs paraustīja plecus. — Vi­suma varenība un dzīves putekļi. Vecais īzaks Fords turēja sevi stingri grožos — un tā tālāk, un es zinu, ka tādas lietas izskaidrot nav iespējams, sev pašam jau nu nepavisam. Viņš'to izprata ne labāk kā jūs. Dzīves putekļi, tas ir viss. Un nepiemirstiet vienu, Ford! Vecajā īzakā Fordā ritēja arī lāsīte nemierpilnu asiņu, un tās mantojis Džo Gārlends, — itin visu, gan Visuma va­renību, gan dzīves putekļus; bet jūs mantojāt visas vecā īzaka askētiskās asinis. Un tieši tāpēc, ka jūsu asinis ir vēsas, mierīgas un disciplinētas, jums nav ne mazākā iemesla raukt pieri par Džo Gārlendu. Ja arī Džo Gār-

lends jauc jūsu darīto darbu, iegaumējiet, ka abās pusēs ir vienīgi vecais Tzaks Fords, kas ar vienu roku ārda to, ko ar otru uzcēlis. Jūs esat, ja tā var sacīt, īzaka Forda labā roka, Džo Gārlends ir viņa kreisā roka.

Persivals Fords neko neatbildēja, un šai klusuma brīdī doktors Kenedijs izdzēra piemirsto viskiju ar so­das ūdeni. Pāri laukumam atskanēja kāda automobiļa pavēlnieciskā taurēšana.

— Mašīna jau klāt, — doktors Kenedijs sacīja pie­celdamies. — Nu man jāsteidzas. Man žēl, ka tā uzbu­dināju jūs, un tai pašā laikā esmu ļoti priecīgs. Atce­rieties tikai vienu — īzaka Forda nemierpilno asiņu lā­sīte bija ārkārtīgi niecīga, un Džo Gārlends mantojis to pilnīgi. Un vēl ko. Ja jūsu tēva kreisā roka jūs ap­grēcina, necērtiet to nost! Pie tam Džo ir kārtīgs puisis. Atklāti sakot, ja man būtu jāizvēlas, ar kuru no jums dzīvot-kopā uz vientuļas salas, es izvēlētos Džo.

Mazi, baskājaini bērneļi skraidelēja ap Persi- valu Fordu, rotaļādamies mauriņā, bet Persivals Fords pat neredzēja tos. Viņš visu laiku neatlaidīgi vērās tikai dziedātājā zem hau koka. Reiz viņš pat pārsēdās citā vietā, lai nokļūtu tam tuvāk. Garām gāja Liedaga rakstvedis, aiz vecuma pieklibodams un smagi vilkdams neklausīgās kājas. Viņš salās bija nodzīvojis četrdesmit gadu. Persivals Fords viņam pamāja, un rakstvedis bijīgi tuvojās, brīnīdamies, ka Persivals Fords viņu vis­pār ievērojis.