DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Pa to starpu Grīfs kaut ko iečukstēja Jeremijam ausī, tas pamāja ar galvu un sāka runāt.

— Bet Papalangi zemēs visiem ir zināms, ka angļu

valdība par šiem papīriem ir ar mieru izmaksāt metāla naudu.

Dīzija uzvara nu bija piļnīga. Viņš turēja paceltu fituīviešu naudas zīmi.

— Vai uz šās papīrnaudas nav rakstīts tas pats?

Atkal Grifs ko pačukstēja.

— Ka Fitu-īva ir ar mieru izmaksāt metāla naudu? — Jeremija pavaicāja.

— Tā tur rakstīts.

Trešo reizi Grīfs pasuflēja.

— Pēc pieprasījuma? — Jeremija taujāja.

— Pēc pieprasījuma, — Kornēlijs apliecināja.

— Tad es tagad pieprasu metāla naudu, — Jeremija teica, izvilkdams nelielu naudaszīmju žūksnīti no ma­ciņa pie savas jostas.

Kornēlijs novērtēja paciņu ar ašu, vērīgu skatienu.

— Labs ir, — viņš bija ar mieru. — Es tev tagad došu metāla naudu. Cik daudz?

— Un mēs redzēsim, kā darbojas šī sistēma, — ka­ralis paziņoja, dalīdamies sava ministra triumfā.

— Jūs visi dzirdējāt! Tagad viņš dos metāla naudu! — Jeremija skaļā balsī uzsauca visiem, kas bija sapulcējušies.

Tai pašā mirklī viņš iegrūda abas rokas grozā un vilka laukā daudzus jo daudzus fituīviešu naudaszīmju sainīšus. Varēja manīt, ka pa visu sanāksmes laukumu izplūst īpatnēja smaka.

— Te man ir, — Jeremija paziņoja, — viens tūksto­tis divdesmit astoņas mārciņas seši šiliņi un seši pensi. Te būs arī kulīte, kur iebērt metāla naudu.

Kornēlijs atsprāga atpakaļ. Tādu summu viņš nebija gaidījis, un visur, kur vien sanāksmē paraudzījās viņa iztrūcinātās acis, viņš redzēja, ka augstmaņi un runas­vīri velk ārā naudaszīmju sainīšus. Armijas vīri ar divu mēnešu algu rokās spiedās klāt sapulces vietai, bet aiz tiem visa tauta, arī naudu vicinādama, lauzās iekšā pagalmā.

— Tas ir bankas grautiņš, un jūs uz to ir sakūdī­jis, — viņš pārmetoši teica Grifam.

— Te ir maisiņš, kur iebērt metāla naudu, — Jeremija skubināja.

— Būs jāatliek, — Kornēlijs teica izmisis. — Pašlaik nav bankas darba laiks.

Jeremija pavicināja kādu naudas sainīti. — Par ban­kas darba laiku te nekas nav rakstīts. Pēc pieprasī­juma — tā te teikts, un es tagad pieprasu.

— Lai viņi nāk rīt, o Tui Tulifau, — Kornēlijs lūdzās karali. — Rīt viņiem izmaksās.

Tui Tulifau vilcinājās, bet laulātā draudzene paglū­nēja viņā, pie kam tās brūnganā roka saliecās un pa­cēla ietekmīgā dūrē savilktu plaukstu. Tui Tulifau mē­ģināja lūkoties uz citu pusi, tomēr tas viņam neizdevās. Viņš nervozi atkāsējās.

— Mēs gribam redzēt, kā darbojas šī sistēma, — viņš pavēlēja. — Cilvēki nākuši tālu.

— Tu man prasi, lai es izmaksāju tik daudz nau­das, — Dīzijs klusā balsī nomurdēja karalim.

Sepeli bija sadzirdējusi, ko viņš teica, un tik sirdīgi ierūcās, ka karalis salēcās un neviļus parāvās tālāk no viņas.

— Neaizmirsti sivēnu! — Grīfs pačukstēja Jeremi­jam, kas tūdaļ piecēlās kājās.

Ar slaidu mājienu Jeremija apklusināja balsis, kas jau bija sākušas guldzēt.

— Reiz Fitu-īvā bija sens un godājams paradums, — viņš teica, — ka cilvēkam, kas atklāti pieķerts ļaun­darībā, ar rungu pārsita krustus un tad viņu bēguma laikā piesēja jūrā pie staba, lai haizivis aprij viņu dzīvu. Diemžēl tās dienas ir pagājušas. Tomēr cits sens un godājams ieradums mums vēl ir palicis. Jūs visi zināt, kāds tas ir. Ja kāds cilvēks izrādās par zagli un meli, viņu dauza ar sprāgušu cūku.

Jeremijas labā roka grāba grozā, un, kaut gan viņam trūka aceņu, beigtais sivēns, ko viņš izvilka, nemaldīgi ķēra Dīzija skaustu. Sviediens bija tik sparīgs, ka mi­nistrs sēdēdams apgāzās uz sāniem un paslēja kājas gaisā. Pirms viņš paspēja atģisties, Sepeli ar tādu žig­lumu, ko nemaz nevarēja gaidīt no divsimt sešdesmit mārciņu smagas sievietes, pielēca viņam klāt. Ar vienu roku tā turēja DIziju aiz krekla apkakles, ar otru vici­nāja virs galvas sivēnu un sajūsminātās karaļvalsts piekrišanas saucienu rūkoņā apveltīja viņu ar karalisku kūlienu.

Tui Tulifau neatlika nekas cits kā vien rādīt laipnu vaigu par sava favorīta negodā krišanu, un viņa trek­nais miesas blāķis atzvēlās uz paklājiem, raustīdamies varenu smieklu brāzmā.

Kad Sepeli nosvieda kā sivēnu, tā ministru, kāds ru­nasvīrs no pievēja piekrastes pakampa sprāgoni. Kornē­lijs jau bija kājās un skrēja, ko mācēja, kad sivēns trāpīja tam pa stilbiem un nogāza to gar zemi. Gan tauta, gan karaspēks klaigādami un smiedamies piedalījās šai iz­priecā. Lai kā līkumoja un bēguļoja izbijušais finansu ministrs, visur viņu sastapa vai panāca lidojošais si­vēns. Kā izbiedēts trusītis viņš cilpoja starp avokado kokiem un palmām drīz še, drīz tur. Neviena roka viņu neaizskāra un spīdzinātāji arvien pašķīra ceļu viņa priekšā, bet visur tie viņam sekoja, un visur sivēns lidoja viņam pakaļ tik aši, cik aši vien rokas spēja to satvert.

Kad medību troksnis noklusa tālumā pa Irbenāju ceļu, Grīfs veda tirgotājus uz karaļa mantu kambari, un diena jau nāca pie vakara, kad pēdējā fituīviešu bank­note bija izmainīta pret metālnaudu.

VIII

Caur mijkrēšļa maigo dzestrumu kāds cilvēks no at­tāla džungļu skupsnīša īrās uz «Kantāni». Tā bija šķir­baina, saimnieka pamesta laivele, un cilvēks airēja gausi, reizi pa reizei nomezdams airi, lai izsmeltu ūdeni. Ka- naku matroži uzjautrināti irgoja, kad tas piebrauca pie kuģa malas un ar mokām pārrausās pār reliņu. Viņš bija notašķīts no galvas līdz kājām un šķita pa pusei jucis.

— Vai es drīkst runāt kādu vārdu ar jums, mister Grīf? — viņš bēdīgi un pazemīgi apvaicājās.

— Apsēdieties novēja pusē un tā patālāk prom! — Grifs atbildēja. — Vēl mazliet tālāk. Tā būs labāk.

Kornēlijs apsēdās pie reliņa un saņēma galvu abās rokās.

— Tiesa gan, — viņš teica. — Es smird kā līķu pilns kaujas lauks. Galva man vai plīst aiz sāpēm. Skausts gandrīz pārlauzts. Zobi ļogās smaganās. Ausīs džinkst veseli sirseņu pūļi. Mugurkauls izmežģīts. Es ir pārdzī­vojis zemestrīci un mēri, un no debesīm kā krusa bira sprāguši sivēni. — Viņš apklusa, izdvesdams nopūtu, kas izbeidzās kunkstā. — Es ir skatījis šausmīgu nāvi. Tādu, par kuru dzejnieki pat ne sapņojuši nav. Ja tevi sagrauztu žurkas vai tevi izvārītu eļļā vai saraustītu ar mežonīgiem zirgiem — tas būtu gan nepatīkami. Bet ka tevi dauza līdz nāvei ar sprāgušu sivēnu! — Viņš aiz šaušalām nodrebuļojās. — Tas nudien pārsniedz cilvēka izdomas spējas.

Kapteinis Boigs dzirdami nošņaukājās, pabīdīja savu audekla atpūtas krēslu tālāk uz pievēja pusi un atkal atsēdās.

— Es ir dzirdējis, ka jūs dosies uz Japu, mister Grīf, — Kornēlijs turpināja. — Un divas lietas es grib jums lūgt: ļaujiet man braukt jums līdzi un dodiet mal­ciņu tā dedzinātā degvīna, no kura es atteicās tai va­karā, kad jūs izkāpa malā.

Grīfs saplaukšķināja rokas, lai ierastos melnais stju­arts, un lika atnest ziepes un dvieļus.

— Ejiet uz priekšgalu, Kornēlij, un vispirms noskrā- pējieties! — viņš teica. — Zēns jums atnesīs kādas bikses un kreklu. Starp citu, pirms jūs aizejat, — kā tas gadījās, ka mēs mantu kambarī atradām vairāk metāl- naudas, nekā jūs bijāt izlaidis papīru?

— Tas bija mans paša ieguldījums, ko atvedu sev līdzi, gatavodamies šai avantūrai.