DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Vienīgi Uiliami spēcīgā autoritāte neļāva nodedzināt tirgotāju mājas. Tomēr viens Grīfa kopras šķūnis tik un tā izkūpēja dūmos, un Jeremija to, protams, ierak­stīja savās grāmatās uz karaļa rēķina. Jeremija pats tika gan apsmiets, gan zākāts, bet viņa acenes sadauzī­tas. Villija Smī pirkstu krumšļiem bija nobraukta āda. Tam par iemeslu bija trīs dauzonīgi zaldāti, kas cits pēc cita traucās no visa spēka triekt savus žokļus pret tiem. Kapteinis Boigs bija cietis līdzīgus miesas bojājumus. Pīters Džī bija ticis cauri sveikā, jo gadījuma pēc tie bija maizes kurvji, nevis žokļi, kas atsitās pret viņa dūrēm.

Tui Tulifau ar Sepeli pie sāniem, savu uzdzīvotāju augstmaņu aplenkts, sēdēja sanāksmes vadītāja vietā lielajā pils pagalmā. Viņa laba acs un zods bija sa- pampuši, it kā arī viņš būtu triecies kādam pret dūri. Torīt pa pili tenkoja, ka Sepeli esot sarīkojusi ģimenes kautiņu. Šā vai tā, bet karalienes laulātais draugs bija skaidrā, un viņa treknā miesa Villija Smī zīda kreklā kā nedzīva blīda ārā pa plīsuma vietām. Slāpes tam bija nedzesējamas, un nepārtraukti tam tika sniegti svaigi dzeramie rieksti. Vienkāršo ļaužu pūlis, ko kara­spēks mēģināja atturēt, spaidījās ārpus pagalma. Vie­nīgi mazākie augstmaņi, ciematu dāmas un ievēroja­mākās personas, kā arī runasvīri ar saviem amata spieķiem bija ielaisti iekšā. Kornēlijs Dīzijs, kā jau klājas augstam un cienītam ierēdnim, sēdēja tuvu pie karaļa labās rokas. Pa kreisi no karalienes pretī Kor­nēlijam sēdēja Jeremija, ko aplenca baltie tirgotāji, kurus viņš pārstāvēja. Tā kā acenes viņam bija gājušas zudumā, tad viņš šķielēja pāri uz finansu ministru, īsredzīgi samiedzies.

Uiliami runāja armijas vārdā. Viņa vīri esot neap­mierināti un dumpojoties. Kaut gan ar karalisko rīko­jumu tirgotājiem esot likts pieņemt naudu, tie tomēr neņemot. Viņš jau neko nesakot, tomēr izskatoties tā, it kā tam būtu kāds sakars ar Fulualeas dīvaino naudu.

Ilgi viņš skaidroja — ar pirmkārt un otrkārt, un vi­siem sīkākiem pierādījuma iedalījumiem — par organi­zāciju, kārtību un civilizāciju. Viņš centās pierādīt, ka tirgotājs esot civilizācijas nesējs un ka tirgotāja veika- lošanu vajagot atbalstīt, citādi viņš vairs nebraukšot šurp. Tur pāri uz rietumiem esot salas, kurās negribot atbalstīt tirgotājus. Kāds esot iznākums? Tirgotāji uz tām nebraucot, un ļaudis tur dzīvojot kā meža zvēri. Viņi nevalkājot ne drānas, ne zīda kreklus (te viņš, nozīmīgi pamirkšķinādams, pašķielēja uz karali), un viņi ēdot cits citu.

Saules Spalvu ērmīgais papīrs neesot nekāda nauda. Tirgotāji gan zinot, kas esot nauda, un šādu viņi nekad neņemšot. Ja Fitu-Iva pastāvēšot pie tā, ka viņiem tāda jāpieņem, viņi aizbraukšot projām un nekad vairs neatgriezīšoties. Un tad fituīvieši, kas jau paguvuši aizmirst, kā darina tapa, skraidīšot pliki un ēdīšot cits citu.

Viņš stāstīja vēl daudz vairāk, runādams krietnu stundu, bet arvien atgriezās pie tā, cik nožēlojams būšot viņu stāvoklis, ja tirgotāji vairs nebraukšot šurp. — Un tajā dienā, — viņš beidza savu runu, — kā gan fituīvie- šus sauks plašajā pasaulē? Par kai-kanak (cilvēkēdā­jiem) ļaudis viņus sauks. «Kai-kanak! Kai-kanak!»

Tui Tulifau runāja īsi. Lieta nu esot izklāstīta, viņš teica, kā no tautas, tā arī no armijas un tirgotāju puses. Tagad esot laiks Saules Spalvām izklāstīt savu viedokli. Nevarot taču noliegt, ka viņš esot darījis brīnumus ar savu finansu sistēmu. — Daudzas reizes viņš man iz­skaidroja savas sistēmas būtību, — Tui Tulifau nobei­dza. — Tā ir ļoti vienkārša. Un tagad viņš to izskaidros jums.

Tā esot tikai balto tirgotāju sazvērestība, — tā Kornē­lijs uzsāka cīniņu. Jeremijam esot taisnība tiktāl, ciktāl varot runāt par dažādajiem labumiem, kādus dodot baltie milti un petroleja. Fituīvieši nemaz negribot kļūt par kai-kanak. Fitu-Iva gribot civilizāciju; tā gribot aizvien vairāk civilizācijas. Bet te jau esot lietas bū­tība — lai nu viņi uzmanīgi ieklausoties. Papīra nauda esot augstākās civilizācijas pazīme. Tālab arī viņš, Sau­les Spalvas, esot to ievedis. Un tālab tirgotāji pretojo­ties tai. Viņi negribot redzēt Fitu-Ivu civilizētu. Kāpēc gan viņi braucot pār tāliem okeāna plašumiem ar savām precēm uz Fitu-Ivu? Viņš, Saules Spalvas, pateikšot, kāpēc, tieši acīs tiem pateikšot visas varenās sanāksmes priekšā. Viņu pašu zemēs cilvēki esot pārāk civilizēti, lai ļautu tirgotājiem raust milzīgo peļņu, kādu viņi gūstot no fituīviešiem. Ja fituīvieši kļūtu pietiekami civilizēti, tad tirgotāju peļņa būtu pagalam. Tajā dienā ikviens fituīvietis pats varētu kļūt par tirgotāju, ja tik vēlētos.

Tālab vien baltie tirgotāji cīnoties pret papīrnaudas sistēmu, ko viņš, Saules Spalvas, šurp atvedis. Kālab viņš saucoties par Saules Spalvām? Tāpēc, ka viņš esot Gaismas Nesējs no Pasaules Aiz Debesīm. Papīra nauda esot gaisma. Baltie laupītājtirgoņi nespējot dzīvot spožā gaismā. Tāpēc viņi apkarojot gaismu.

Viņš to varot pierādīt labajiem Fitu-Ivas ļaudīm, un šo pierādījumu viņš likšot izteikt pašu ienaidnieku mu­tēm. Esot visiem zināms fakts, ka visās augstu civilizē­tās valstīs pastāvot papīra naudas sistēma. Viņš pa­jautāšot Jeremijam, vai tas tā esot vai ne.

Jeremija neko neatbildēja.

— Jūs redz, — Kornēlijs turpināja, — viņš neat­bild. Viņš nevar noliegt to, kas ir patiesība. Anglijā, Francijā, Vācijā, Amerikā, visās lielajās Papalangi val­stīs ir papīrnaudas sistēma. Tā pastāv. Jau daudzus gadsimtus tā pastāv. Es jautā tev, Jeremija, kā godīgam vīram, kā cilvēkam, kas reiz bijis centīgs strādnieks tā kunga vīnakalnā, es jautā tev, — vai tu var noliegt, ka lielajās Papalangi valstīs pastāv šī sistēma?

Jeremija nevarēja noliegt, un viņa pirksti nervozi bungoja pa klēpī turamā groza rokturi.

— Jūs redzat, tas ir tā, kā es teicu, — Kornēlijs trauca tālāk. — Jeremija piekrīt, ka tas ir tā. Tālab es jautā jums, visi labie Fitu-Ivas ļaudis, — ja kāda sistēma ir laba Papalangi zemēs, kālab tā nevarētu būt laba arī Fitu-Ivā?

— Tas nav viens un tas pats! — Jeremija izsaucās. — Saules Spalvu papīri ir citādi nekā lielo valstu papīr­nauda.

Bija redzams, ka Kornēlijs uz to jau sagatavojies. Viņš pacēla augšup Fitu-Ivas naudas zīmi, ko visi ap­skatīja.

— Kas tas ir? — viņš jautāja.

— Papīrs, vienīgi papīra gabals, — Jeremija at­bildēja.

— Un tas?

Šoreiz Kornēlijs pacēla Anglijas bankas naudas­zīmi.

— Tā ir angļu papīrnauda, — viņš paskaidroja sa­nāksmei, tai pašā laikā pasniegdams to Jeremijam ap­lūkošanai. — Vai nav tiesa, Jeremija, ka tā ir angļu papīrnauda?

Jeremija negribīgi pameta ar galvu.

— Tu teici, ka Fitu-Ivas papīrnauda esot papīrs, nu, kā tad ir ar šo angļu naudu? Kas tā ir? .. . Tev jāatbild kā īstam vīram … Visi gaida tavu atbildi, Jeremija.

— Tā ir… tā ir… — apjukušais Jeremija iesāka, bet tad bezpalīdzīgi nokrekšķinājās, jo šo sofismu viņa saprašana vairs nespēja atrisināt.

— Papīrs, tikai papīra gabals, — Kornēlijs nobeidza viņa vietā, atdarinādams viņa atturīgo valodas veidu.

Visu sejas pauda, kuru viņi atzīst par zaudētāju. Ka­ralis sajūsmā sita plaukstas un purpināja: — Tas ir skaidrāk par skaidru, tas ir pavisam skaidri.

— Jūs redzat, viņš pats to atzīst. — Droša uzvaras apziņa bija dzirdama Dīzija balsī un redzama viņa iznesībā. — Viņš neredz nekādu starpību. Starpības arī nav. Tas ir naudas attēls. Tā ir nauda pati.