DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Mēs nolēmām atlīdzinājumu par veikalu kavēto darbu, kā arī citus izdevumus un zaudējumus piedzīt no Tui Tulifau, — Grīfs teica. — Tā ka starpība, ko mēs atradām, tiks atdota jums atpakaļ. Tomēr desmit šiliņi būs jāatvelk.

— Par ko tad?

— Vai jūs domājat, ka sprāguši sivēni aug kokos?

Desmit šiliņi par šo sivēnu ir jau ierakstīti kases grāmatā.

Kornēlijs nodrebinādamies palocījās par piekrišanas zīmi.

— Es, protams, var tikai pateikties, ka tas ftebija sivēns par piecpadsmit šiliņiem vai pat par visiem div­desmit.

Persivals Fords pats ne­saprata, kālab še ieradies. Viņš nedejoja. Viņš ne se­višķi ieredzēja armijas ļaudis. Viņš taču pazina visus tos, kas tur slīdēja un griezās dejā pa plašo Liedaga lanai x , gan virsniekus tikko cietinātajās baltajās uni­formās, gan privātos, ģērbušos baltā un melnā, gan sie­vietes ar atsegtiem pleciem un rokām. Pēc diviem Honolulu pavadītajiem gadiem Divdesmitais pulks nu šķīrās no šejienes, lai dotos uz jauno komandējuma

' Terase, veranda.

vietu Aļaskā, tālab Persivals Fords, viens no salu diž­vīriem, labi pazina šos virsniekus, viņu sievas un mei­tas.

Tomēr starp pazīšanu un patikšanu ir dziļš bezdi­benis. Sīs armijas dāmas viņu pat mazliet biedēja. Tās izturējās pavisam citādi nekā sievietes, kas bija pa viņa prātam, — proti, pavecākas dāmas, vecmeitas un jau­navas ar acenēm, vispār visas ļoti nopietnas dažāda vecuma sievietes, ar kurām .viņš tikās baznīcu, biblio­tēku un bērnudārzu komitejās un kuras visā pazemībā mēdza ierasties pie viņa pēc ziedojumiem un norādī­jumiem. Pār šīm sievietēm viņš valdīja ar savu garīgo pārākumu, milzīgo bagātību un augsto vietu, kādu ie­ņēma Havaju salu komerciālajā aristokrātijā. No tām viņš nebaidījās itin nemaz. To sieyietiskums nebija uz­mācīgs. Nu jā, tur jau bija tā lieta. Sīm sievietēm piemita kaut kas cits, labāk sakot, kaut kas vairāk nekā uzbā­zīgais dzīves zemiskums. Viņš bija izsmalcināts, kā pats sevī atzina, un šīs armijas dāmas ar atsegtajiem pleciem un kailajām rokām, ar uzmācīgajiem, nekautrī­gajiem skatieniem, ar savu dzīvesprieku un izaicinošo sievišķīgumu aizvainoja viņa smalkās jūtas.

Viņš nebija labākās domās arī par virsniekiem, kas uz dzīvi raudzījās vieglprātīgi, mūžu pavadīja dzer­dami, smēķēdami un lādēdamies un nodevās visām ze­miskajām miesas baudām tikpat nekautrīgi kā viņu sievietes. Armijas ļaužu sabiedrībā viņš arvien jutās neomulīgi. Arī tiem, šķiet, nebija visai omulīgi. Fords ar­vien nomanīja, ka klusībā tie smīn par viņu, nožēlo vai arī tikai piecieš viņu. Bez tam tie jo uzsvērti lika For­dam saprast, ka viņam, Jūk, trūkstot kaut kā, kas šiem pašiem piemītot bagātīgi, — bet Fords gan tencināja dievam par šo savu trūkumu. Pē! Ne par matu tie neat­šķīrās no savām dāmām.

Patiesību sakot, sievietes Persivalu Fordu ieredzēja ne labāk kā vīrieši. Pietika uzmest viņam skatienu, lai kļūtu skaidrs, kāpēc tas tā. Viņš gan bija labi noau­dzis, nepazina nopietnu slimību, pat ne vieglas sirgša- nas, tomēr viņam galīgi trūka dzīvīguma. Viss viņā bija neizteiksmīgs. Ne niecīgākā kvēle gan laikam ne- dzirkstīja asinīs, kas bija barojušas un veidojušas šo garo, šauro seju, plānās lūpas, kalsnos vaigus un ma­zās, skadrās acis. Gludi piesukātie pelnu krāsas mati, taisni un reti, lika nojaust, cik trūcīgā augsnē tie auguši, un plānais, smalki veidotais deguns mazliet at­gādināja knābi. Vārgās asinis viņam bija atrāvušas visus dzīves priekus un apveltījušas viņu tikai ar vienu vienīgu pārmērību, proti, ar taisnīguma apziņu. Viņš nemitīgi mocījās prātojumos par taisnīgu rīcību, un da­rīt visu tā, lai būtu pareizi, viņa dabai šķita tikpat ne­pieciešami, kā vienkāršajiem mirstīgiem ir nepieciešams mīlēt un kļūt mīlētiem.

Viņš sēdēja zem algarobas kokiem starp lanai un krastmalu. Pārlaidis acis dejotājiem, viņš pavērsa galvu sānis un sāka raudzīties jūras virzienā pār klusi šalcošo bangotni uz Dienvidu Krustu, kas mirgoja pie apvāršņa. Viņu kaitināja sieviešu kailie pleci un rokas. Bijusi viņam meita, tai gan viņš kaut ko tādu neatļautu, nē, nekad. Tomēr šī prātuļošana bija vistīrākā abstrak­cija. Domu gaita nesaistījās ne ar kādu priekšstatu par šādu meitu tiešamībā. Viņš nemaz neredzēja īstu meitu ar rokām un pleciem. Gluži otrādi, nevilšā iedoma par precību iespēju' izraisīja viņa sejā smīnu. Viņam bija trīsdesmit pieci gadi, tomēr trūka jebkādas personīgas pieredzes mīlestībā, un, pēc viņa domām, tā bija nevis kas pasakains, bet vienīgi dzīvniecisks. Ikviens jau var apprecēties. Japāņu un ķiniešu kuliji, kas strādā vergu darbu cukura plantācijās un rīsa laukos, arī taču precas. Pirmajā izdevīgajā gadījumā viņi neizbēgami apprecas. Tas tāpēc, ka viņi dzīvē stāv uz tik zemas pakāpes. Cits nekas jau tiem arī neatliek. Viņi ir tādi paši kā šie armijas aprindu ļaudis. Fordam toties bija citi mērķi — cildenāki. Viņš krasi atšķīrās no tiem, no itin visiem pārējiem. Viņš lepojās ar savu izcelšanos. Viņš vis nebija dzimis no-kādas nekādas nožēlojamas mīlas saistības. Viņš bija piedzimis cēlā laulībā, kur pie­nākums apvienojies ar ziedošanos augstākiem mērķiem. Viņa tēvs nebija precējies aiz mīlestības. Mīlas stul­bums nekad netika jaucis prātu Tzakam Fordam. Kad tas atsaucās aicinājumam doties pie pagāniem, lai sludinātu priecas vēsti, tam pat prātā nenāca doma par precēšanos. Šinī ziņā viņi abi ar tēvu bija gluži vienādi.

Tomēr misijas padome mēdza rīkoties taupīgi. Ar Jaun- ariglijas pavalstniekiem raksturīgo sīkstulību padomes vīri pārdomāja, apsvēra un izlēma, ka precējušies misi­onāri prasa mazāk izdevumu uz galviņu un darbojas enerģiskāk. Tālab padome pavēlēja īzakam Fordam precēties. Bez tam vēl tā apgādāja viņam arī sievu, otru tādu pašu centīgu dvēseli, kas ne domāt nedomāja par precēšanos, bet kāroja vienīgi strādāt tā kunga darbu pagānu vidū. Pirmo reizi viņi redzējās Bostonā. Padome saveda viņus kopā, visu nokārtoja, un pēc ne­dēļas viņi jau kā precēti ļaudis devās garajā ceļojumā ap Horna ragu.

Persivals Fords jutās lepns, ka radies no šādas lau­lības. Viņš bija cēli dzimis un uzskatīja pats sevi par gara aristokrātu. Un viņš lepojās ar savu tēvu. Tā viņam bija tieši kaislība. īzaka Forda staltais, stingrais tēls bija iededzinājis savu zīmogu viņa lepnības apziņā. Uz rakstāmpults viņam stāvēja miniatūra ar šā dieva kara­vīra attēlu. Guļamistabā karājās īzaka Forda por­trets, kas gleznots tolaik, kad viņš kalpoja monarhijai premjerministra postenī. Ne jau pēc izcilas vietas un pasaulīgas mantas dzinās Tzaks Fords, tomēr, būdams premjerministrs un vēlāk baņķieris, viņš izdarīja ievē­rojamus pakalpojumus misijas lietai. Vācu tirgotāji un angļu tirgotāji, vārdu sakot, visa tirdznieciskā pasaule ņirgājās par īzaku Fordu, šo komersantu — dvēseļu glābēju, bet viņš, īzaka dēls, visu saprata pa savam. Kad iezemieši, pēkšņi izrauti no savas feodālās iekār­tas, nespēdami aptvert zemes īpašuma jēdzienu un tā nozīmi, ļāva saviem plašajiem zemes gabaliem izslīdēt no rokām, tad īzaks Fords bija tas, kas atrāva tirgoņu pūlim viņu laupījumu un sagrāba pats sev neizmēro­jamas neskartas zemes platības. Nav nekāds brīnums, ka tirgotājiem netika kavēties pie šīm atmiņām. Tomēr uz savu neaprēķināmo bagātību viņš nekad nebija rau­dzījies kā uz savu vien. Viņš uzskatīja sevi par dieva kalpu. No šiem ienākumiem viņš cēla skolas, slimnīcas un baznīcas. Vai tad tā viņa vaina, ka cukurs, cenām strauji krītoties, maksāja četrdesmit procentu mazāk, ka viņš ar savas bankas veiksmīgajām finansu operāci­jām bija ieguvis personīgā īpašumā dzelzceļu vai ka, starp citu, tie piecdesmit tūkstoši akru Oahu ganību ze­mes, ko viņš bija pircis par dolāru akrā, ik pēc pusotra gada deva astoņas tonnas cukura no akra? Tomēr, lai nu kā, Izaks Fords bija izcila personība, cienīga, kā Persivals Fords pie sevis sprieda, lai viņa piemineklis stāvētu līdzās Kamehamehas I statujai Tiesu palātas priekšā. īzaks Fords bija miris, bet viņš, tā dēls, turpi­nāja šo labo darbu vismaz tikpat centīgi, ja arī ne tik prasmīgi.