DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Kornēlijs pameta ar galvu vairākiem zaldātiem, un tie aizveda kravas pārzini sānis aiz avokado koka. Pēc mirkļa viņš atkal parādījās, tikai bez minētā apģērba gabala, un apsēdās līdzās Grifam.

— Ko tad jūs bijāt apgrēkojies? — Grīfs ievaicājās.

— Velns lai mani parauj, ja es to zinu. Un kādus noziegumus tad jūs esat pastrādājis?

— Nākošā lieta, — teica Kornēlijs tik oficiāli, cik vien spēja. — Apsūdzētais Dāvids Grīfs lai pieceļas! Tiesa ir aplūkojusi pierādījumus viņa lietā, pareizāk sa­kot, lietās, un iznes sekošu spriedumu, proti. .. Muti ciet! — viņš uzbļāva Grifam, kas mēģināja viņu pār­traukt. — Es jau teicu, ka pierādījumi ir pārbaudīti, pamatīgi pārbaudīti. Tiesas vēlēšanās nav sagādāt vēl papildu nepatikšanas apsūdzētajam, tālab tiesa izmanto šo gadījumu, lai brīdinātu apsūdzēto, ka par necienīgu izturēšanos viņu sauks pie atbildības. Par atklātu un vieglprātīgu ostas noteikumu un priekšrakstu pārkāp­šanu, par karantēnas laušanu un kuģniecības likumu neievērošanu viņa šoneris «Kantāni» līdz ar šo tiek at­zīts par konfiscētu Fitu-Ivas valdības labā, lai to pār­dotu publiskā izsolē pēc desmit dienām, skaitot no šo- dienējā datuma, līdz ar visiem tā piederumiem, iekārtu, apgādi un kravu, kas pēdējam piederīga. Par apsūdzētā personīgajiem noziegumiem, sastāvošiem no varmācīgas un dumpīgas uzvedības un neiedomājamas necieņas izrādīšanas pret valsts likumiem, viņš tiek sodīts ar summu viena simta mārciņu sterliņu apmērā un piec­padsmit kastēm džina. Es nemaz negrib jums jautāt, vai jums būs kas ko piebilst. Bet vai jūs grib maksāt? To es jums jautā.

Grīfs papurināja galvu.

— Līdz tam, — Kornēlijs turpināja, — lieciet vērā, ka jūs atrodas zem aresta. Te nav tuptūža, kur jūs ieslo­dzīt. Un vispēdīgi tiesai ir nācis zināms, ka šā rīta agrā stundā apsūdzētais tīšā patvarībā ir savā uzdevumā iz­sūtījis kanakus rifā saķert zivis brokastīm. Ar to ir nepārprotami pārkāptas Fitu-īvas zvejnieku amata tie­sības. Vietējā mājamatniecība ir jāsaudzē. Par šādu apsūdzētā izturēšanos tiesa izsaka stingru rājienu, un pārkāpuma atkārtošanās gadījumā vainīgais un vainī­gie, visi bez izņēmuma, nekavējoties tiks likti pie spaidu darbiem Irbenāju ceļa labošanā. Tiesa ir atlaista.

Kad viņi atstāja pagalmu, Pīters Džī piebikstīja Gri­fam, lai tas paskatās, kur Tui Tulifau bija izlaidies uz paklājiem. Kravas pārziņa krekls, izstaipīts un izspī­lēts, jau apņēma karalisko miesu brangumu,

V

— Lieta ir skaidra, — Pīters Džī teica apspriedē Je­remijas mājā. — Dīzijs jau savācis gandrīz visu metāl- naudu. Pa to laiku viņš karali piedzirda ar džinu, ko nolaupījis no mūsu kuģiem. Tiklīdz vien spēs to iekārtot, viņš pievāks kasi un laidīsies lapās vai nu ar jūsu kuģi, vai ar manējo.

— Viņš ir zemisks tēviņš, — Jeremija paziņoja, uz brīdi apklusdams, lai nospodrinātu acenes. — Viņš ir nelietis un bezgodis. Viņu vajadzētu dauzīt ar sprāgušu cūku, ar labi sen nosprāgušu cūku.

— Tieši tā, — Grifs attrauca. — Viņš jāsadauza ar beigtu cūku. Jeremija, es nemaz nebrīnīšos, ja tieši jūs būsiet tas, kas gāzīs viņam ar sprāgušu cūku. Neaiz­mirstiet tikai izmeklēt tādu sevišķi smakojošu. Tui Tu­lifau patlaban ir lejā pie laivu mājas un lauž vaļā kasti mana skotu viskija. Es došos uz pili un kalšu plānus ar karalieni. Jūs pa to laiku salieciet plauktos šādas tādas preces no noliktavas! Es jums kādas aizdošu, Ho- kinz. Un jūs, Pīter, apgādājiet vācieša veikalu! Sāciet visi tirgoties, pārdodiet par papīrnaudu! Atcerieties, zaudējumus segšu es. Ja vien nekļūdos, pēc trim die­nām mums būs vai nu tautas sanāksme, vai arī ap­vērsums. Jūs, Jeremija, izsūtiet pa visu salu ziņnešus pie zvejniekiem un zemniekiem, visur kur, pat kalnos pie kazu medniekiem. Pasakiet tiem, lai sapulcējas pie pils pēc trim dienām.

— Bet zaldāti? — Jeremija iebilda.

— Par. tiem es parūpēšos. Tiem nav maksāts jau di­vus mēnešus. Pie tam Uiliami ir karalienes brālis. Tikai neturiet plauktos pārāk daudz preču uzreiz! Tiklīdz ierodas zaldāti ar papīra naudu, pārtrauciet tirgošanos!

— Tad viņi nodedzinās veikalus, — Jeremija ieteicās.

— Lai dedzina. Karalis Tulifau samaksās, ja viņi to izdarīs.

— Vai viņš samaksās arī par manu kreklu? — Villijs Smī noprasīja.

— Tas nu ir tīri personīgas un privātas dabas jautā­jums starp jums un Tui Tulifau, — Grīfs atbildēja.

— Krekls jau plīst pušu uz muguras, — kravas pār­zinis žēlojās. — Es to pamanīju jau šorīt, kad viņš kreklu nebija valkājis vēl ne desmit minūtes. Tas man maksāja trīsdesmit šiliņus, un es to biju uzvilcis tikai vienu reizi.

— Kur lai es dabūju sprāgušu cūku? — Jeremija vaicāja.

— Nokaujiet kādu, protams! — Grīfs atteica. — No­kaujiet tādu nelielu.

— Neliela maksā desmit šiliņu.

— Tad ierakstiet to kases grāmatā pie operatīviem izdevumiem! — Grīfs uz mirklīti apklusa. — Ja gribat, lai tā dūšīgi smirdētu, būtu labi nokaut jau tūdaļ.

VI

— Tu runāji labi, Dāvid, — teica karaliene Sepeli. — Šis Fulualea atnesis sev līdzi trakumsērgu, un Tui Tulifau ir noslīcis džinā. Ja viņš neapsolīs sasaukt lielo sanāksmi, es viņu piekaušu. Kad viņš piedzēries, viņu piekaut ir viegli.

Karaliene pacēla savilkto dūri, un, redzēdams viņ^as amazoniskos apmērus un apņēmīgo seju, Grīfs zināja, ka sanāksme tiks sasaukta. Fituīviešu valoda bija tik līdzīga samoiešu valodai, ka viņš varēja tajā runāt kā īsts iezemietis.

— Un tu, Uiliami, — viņš sacīja, — izteicies, ka zal­dāti esot pieprasījuši metālnaudu un noraidījuši papīrus, kurus Fulualea tiem piedāvājis. Saki viņiem, lai pieņem papīrnaudu, un pieraugi, ka jau rīt visiem būtu sa­maksāts!

— Kālab gan pūlēties? — Uiliami iebilda. — Karalis ir laimīgs, kad piedzēries. Mantu kambarī naudas ir daudz. Un arī es esmu apmierināts. Manā mājā ir divas kastes džina un daudz labu mantu no Hokinza veikala.

— Tu esi īsts cūka, ak mans brāli! — Sepeli aizsvilās dusmās. — Vai tad Dāvids nerunāja? Vai tev ausu nav? Kad džins un preces tavā mājā būs izbeigušās un tirgo­tāji ar džinu un precēm vairs nebrauks šurp, un Saules Spalvas būs aizbēdzis uz Levuku ar visu Fitu-Ivas naudu, ko tad tu darīsi? Nauda valsts kasē ir no sud­raba un zelta, bet papīrnauda ir tikai papīrs. Es tev saku, ka ļaudis jau kurn. Pilī vairs nav zivju. Jamss un batates liekas pazuduši no zemes virsas, jo tādus mums nepiegādā. Kalnu iemītnieki jau veselu nedēļu nav atsūtījuši nevienu meža kazu. Kaut gan Saules Spalvas spiež tirgotājus pirkt kopru par veco cenu, ļaudis tomēr nepārdod, jo viņi negrib papīra naudu. Tikai šodien vien es izsūtīju ziņnešus pa divdesmit mā­jām. Nekur nav olu. Vai tad Saules Spalvas uzsūtījis vistām nedēšanas sērgu? Es nezinu. Es zinu tikai to, ka olu nav. Labi vismaz, ka tie, kuri daudz dzer, maz ēd, citādi jau pilī bUtu bads. Saki saviem zaldātiem, lai tie saņem algu, kaut tā arī būtu Fulualeas papīrnauda!

— Un atceries, — Grīfs brīdināja, — kaut arī veikali tirgosies, tomēr, kad ieradīsies zaldāti ar saviem papīra lēveriem, tiem neko nepārdos. Un pēc trim dienām no­tiks sanāksme, bet Saules Spalvas būs beigts kā nosprā­gusi cūka.

VII

Sanāksmes dienā salas iedzīvotāji bariem vien bija saplūduši galvaspilsētā. Gan kanu laiviņās, gan laivās, gan kājām, gan ēzeļu mugurās te saradās visi pieci tūkstoši Fitu-Ivas iemītnieku. Trīs pagājušās dienas bija vēl krietni uzkurinājušas vispārējo satraukumu. Pa- priekšu no tirgotāju patukšajiem plauktiem varēja iepirkties diezgan rosīgi. Bet, kad parādījās zaldāti, viņus kā pircējus atraidīja un teica, lai ejot pie Fulua­leas pēc metālnaudas. — Vai tad uz papīrnaudas virs­puses nav uzrakstīts, — tirgotāji aizrādīja, — ka pēc pieprasījuma to apmainīs pret metālnaudu?