DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Jeremija drūmi paraudzījās pār aceņu rāmjiem, kad viņa saimnieks ienāca būdā, drūmi atzīmēja vietu bī- belē, pirms nolika to pie malas, un drūmi padeva tam roku.

— Esmu priecīgs, ka jūs ieradāties personīgi, — viņš teica.

— Kā tad es vēl citādi būtu varējis ierasties? — Grifs pasmējās.

Tomēr Jeremijam prāts nenesās uz jokiem, un viņš izlikās piezīmi nedzirdējis.

— Salas komerciālais stāvoklis ir nolādēti riebīgs, — viņš teica dzijā nopietnībā, tekoši izrunādams daudz- zilbīgos vārdus. — Mani grāmatvedības norēķini ir čupā.

— Vai tirgošanās vāja?

— Gluži pretēji. Tā bija lieliska. Plaukti ir tukši, ga­līgi tukši. Bet… — Viņa acis lepni iezalgojās. — Bet noliktavā vēl atlicis daudz preču; es tās turu rūpīgi ieslēgtas.

— Vai atvēlējāt Tui Tulifau par daudz kredīta?

— Gluži pretēji. Neesmu kreditējis nevienu pašu. Un visi vecie rēķini ir nokārtoti.

— Nu es jūs vairs nesaprotu, Jeremija, — Grīfs at­zinās. — Kas tad te ir par joku? Plaukti tukši, kredīti nav piešķirti, veci rēķini nolīdzināti, noliktava rūpīgi aizslēgta — kā to izskaidrot?

Jeremija tūdaļ neatbildēja. Noliecies pie paklāju kau­dzes, viņš izvilka lielu naudas glabājamo lādi. Grīfs izbrīnā ievēroja, ka tā nav pat aizslēgta. Šis samoietis taču arvien bija gluži neiedomājami rūpīgs kases gla­bāšanā. Lāde, izrādījās, bija pilna ar papīra naudu. Viņš paņēma virsējo banknoti un pasniedza to Grifam.

— Te ir izskaidrojums.

Grīfs apskatīja diezgan labi izstrādāto banknoti. — «Fitu-īvas pirmā karaliskā banka šās naudas zinies uz­rādītājam pēc pirmā pieprasījuma izmaksās vienu mār­ciņu sterliņu,» viņš lasīja. Zīmes centrā bija redzams tāds kā neveikls iezemieša sejas attēls. Bet apakšā at­radās Tui Tulifau paraksts un vēl kāda Fulualeas pa­raksts, kuram pievienots iespiests paskaidrojums: «Finansu ministrs.»

— Kas tad, pie velna, ir šis Fulualea? — Grīfs jau­tāja. — Kāds fidžietis, vai ne? … Vārds nozīmē «saules spalvas»?

— Tieši tā. Vārds nozīmē «saules spalvas». Tā šis nekrietnais iznirelis titulē pats sevi. Viņš atbrauca no

Fidži, lai apgrieztu Fitu-Ivu ar kājām gaisā, tas ir, ko­merciālā ziņā.

— Kāds no tiem slīpētajiem Levukas puišiem, kā šķiet?

Jeremija skumīgi pakratīja galvu. — Nē, šis zemiskais tēviņš ir baltais un īsts nelietis. Viņš pieņēmis dižu un daiļskanīgu fidžiešu vārdu un saminis to dubļos, lai tas kalpotu viņa neģēlīgajiem mērķiem. Viņš piedzirda Tui Tulifau. Viņš to piedzirda līdz nejēdzībai. Visu šo laiku viņš tur Tui Tulifau galīgi piedzērušu. Pats viņš savukārt ticis par finansu ministru un vēl par nez ko citu. Viņš izlaida šo viltoto papīrnaudu un piespieda ļaudis to pieņemt. Viņš ir uzlicis veikalu nodokli, kop­ras nodokli un tabakas nodokli. Mums ir ostas nodevas un priekšraksti, un vēl visādi citādi maksājumi. Bet iedzīvotāji nav aplikti ar nodokļiem — vienīgi tirgotāji. Kad uzlika kopras nodokli, es tūdaļ par tikpat lielu summu pazemināju iepirkšanas cenu. Tad ļaudis sāka kurnēt, un Saules Spalvas izdeva jaunu likumu, ar kuru noteica atkal veco cenu un aizliedza jebkuram cilvēkam to pazemināt. Mani viņš nosodīja ar divām mārciņām sterliņu un piecām cūkām, jo visiem bija labi zināms, ka man ir tieši piecas cūkas. Tās jūs varat atrast ierak­stītas kases grāmatā. Hokinzu, Fulkruma kompānijas tirgoni, nosodīja vispirms ar cūkām, pēc tam ar džinu, un tad, tā kā viņš turpināja skaļi žēloties, ieradās kara­spēks un nodedzināja viņa veikalu. Kad es atteicos pārdot savas preces, šis Saules Spalvas uzlika man jaunu sodu un piedraudēja pat nodedzināt veikalu, ja es vēl apgrēkošoties. Tāpēc es pārdevu visu, kas atradās plauktos, un te nu ir kaste, kas pilna nevērtīgiem pa­pīriem. Es būtu gan ļoti sarūgtināts, ja jūs man maksātu atalgojumu šajos papīros, tomēr tas būtu likumīgi, tikai likumīgi. Nu, kas tagad būtu darāms?

Grīfs paraustīja plecus. — Man vispirms jāsatiek šis Saules Spalvas un jānovērtē situācija.

— Tad jums jo drīz jātiekas ar viņu, — Jeremija aizrādīja. — Citādi viņš jau būs paspējis uzlikt jums veselu kaudzi naudas sodu. Šādā veidā viņš savācis visu mūsu valstiņas metālnaudu. Tā visa nu ir pie viņa, izņemot to, kas aprakta zemē.

Iedams atpakaļ pa Irbenāju ceļu, pie spoži apgaismo­tās ieejas pils teritorijā Grifs sadūrās ar strupu, apaļīgu ziedoša izskata džentlmeni, kas, gludi skuvies un ģēr­bies baltā, nestīvinātā uzvalkā, patlaban iznāca no pils. Kaut kas viņa piesardzīgi taustošajā solī šķita tā kā pazīstams. Grīfs šo cilvēku acumirklī atcerējās, jo bija gadījies to redzēt daudzās Dienvidjūru ostās.

— Lai nu kurš, bet ko tad jūs te, Kornēlij Dīzij! — viņš izsaucās.

— Ka tik tas nav pats Grīfs, vecais velns, — skanēja atbildes sveiciens, kad viņi paspieda viens otram roku.

— Ja vēlaties uzkāpt uz kuģa, man ir krājumā labi izdedzināts īru degvīns, — Grīfs aicināja.

Kornēlijs izrieza krūtis un stīvi saslējās.

— Nekā nevar darīt, mister Grīf. Tagad es ir Fulua- lea. Man ar vecu laiku būšanām vairs nepielišķēsies. Tāpat ar viņa gaišības majestātes karaļa Tulifau rīko­jumu es ir finansu ministrs, un es ir arī galvenais tiesnesis, izņemot brīžus, kad karalis pats savas ķēniš­ķīgās izpriecas labad visžēlīgi nolemj pagrozīt taisnības riteni ar savu roku.

Grīfs aiz pārsteiguma iesvilpās. — Tātad jūs esat tas Saules Spalvas?

— Es dod priekšroku vietējajn apzīmējumam, — viņš aizrādīja. — Fulualea, jūs būs tik laipni. Ta kā es nav piemirsis vecos laikus, mister Grīf, tad man ļoti sāpina sirdi, ka man jāsniedz jums sekošas ziņas. Jums būs jāsamaksā likumīgās importa nodevas tāpat kā visiem pārējiem tirgoņiem, kuri lolo nodomu aplaupīt maigos polinēziešu mežoņus šajās koraļļu salās, kas apaugu­šas … Jā, kur tad es paliku? Ak tā! Atcerējos. Jūs ir pārkāpis priekšrakstus. Ar ļaunprātīgu nolūku jūs pēc saules rieta ir iebraucis Fitu-Ivas ostā ar neiededzinā­tām bortugunīm. Nepārtrauciet mani! Es ir redzējis jūs pats savām acīm. Par šo pārkāpumu jūs tiek sodīts ar summu piecu mārciņu apmērā. Vai jums ir džins? Tas ir nopietns pārkāpums. Bez ugunīm tiek apdraudē­tas mūsu patīkamās ostas kuģinieku dzīvības, lai ietau­pītu petroleju kāda penija vērtībā. Vai es jau tiku

vaicājis: ir jums džins? Šoreiz jums prasa ostas priekšnieks.

— Esat gan jūs saņēmis veselu vezumu uz saviem pleciem, — Grifs pavīpsnāja.

— Tāds ir baltā cilvēka liktenis. Šie nelietīgie tirgo­tāji visu uzkrāvuši nabaga Tui Tulifau, vislabsirdīgā­kajam valdniekam, kāds vien jebkad sēdējis Dienvidjūru salu tronī un baudījis sakņu liķieri no impēriskā kala- baša. Tālab es, Kornēlijs, — labāk sakot, Fulualea, — ir šite, lai pieraudzītu, ka viss notiek pēc tiesas un tais­nības. Kaut arī man ļoti netiktos to darīt, kā ostas priekšniekam man ir pienākums atzīt jūs par vainīgu' karantēnas laušanā.

— Karantēnas?

— Tāds ir ostas ārsta noteikums. Nekādas saskares ar krastu, pirms kuģis nav pārmeklēts. Kāda drausmīga nelaime nāktu pār paļāvīgajiem iedzimtajiem, ja jums uz kuģa būtu bijušas vēja bakas vai garais klepus! Kurš ir šite, kas var aizstāvēt maigos, uzticīgos polinēziešus? Es, Fulualea, Saules Spalvas, stāv savā augstajā misijā.

— Kurš tad, pie velna, ir tas ostas ārsts? — Grīfs apjautājās.