DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Goda vārds, nezinu, — stūrmanis atteica. — Ne prātā nav nācis par to lauzīt galvu.

— Viņš to iepazīstināja kā misis Holu. Un Votsons un Gormens viņu pašu sauc par Holu. Tas tikai ir skaists pārītis, šie abi puiši. To visu es nekādi nespēju izprast.

— Ko jūs šinī sakarībā esat nodomājis darīt? — Snovs vaicāja.

— O, pagaidām tāpat vien pakavēties te. Tiem tur krastā ir dažas grāmatas, kuras man gribētos izlasīt. Jums rīt vajadzēs nolaist štengu un to pamatīgi pār­baudīt. Mēs taču esam pārcietuši negaisu, paši zināt. Savediet kārtībā takelāžu, ja jau reiz esat ķērušies pie remonta! Pārskatiet visu smalki jo smalki un nemaz nesteidzieties!

VI

Nākamajā dienā Grīfa aizdomas atrada jaunus pie­turas punktus. Jau agri izbraucis malā, viņš lēnā garā soJoja pāri mazajai saliņai uz barakām, kur mitinājās nirēji. Kad viņš pienāca klāt, tie patlaban kāpa laivās, un viņu nepatīkami pārsteidza fakts, ka ar kanakiem te apgājās sliktāk nekā ar ķēdēs saslēgtiem cietumnie­kiem. Turpat atradās arī visi trīs baltie, un Grīfs ievē­roja, ka katram bija līdzi šautene. Hols apsveica viņu- diezgan familiāri, bet Gormens un Votsons nīgri pa­šķielēja, norūkdami savus strupos labrītus.

Brīdi vēlāk kāds kanaks, noliekdamies, lai ieliktu airi dullī, pasveicināja Grifu ar vieglu, neuzkrītošu mājienu. Sā cilvēka seja.viņam šķita kur redzēta, tas bija viens no tiem tūkstošiem iezemiešu matrožu un nirēju, kurus viņš sastapis, apbraukādams salas tirdzniecības nolū­kos.

— Nesaki viņiem, kas es esmu, — Grīfs ieminējās ta- hitiešu valodā. — Vai tu kādreiz esi braucis uz mana kuģa?

Cilvēks pamāja ar galvu un jau pavēra muti, bet, pirms viņš paguva bilst kādu vārdu, viņu atturēja ne­gants uzbrēciens «Muti ciet!» — ko izrēca Votsons, jau sēdēdams laivas pakaļsēdeklī.

— Piedodiet, lūdzu, — Grīfs teica. — Man jau pašam vajadzēja prasties, ka jātur mute.

— Nekas, nekas, — iejaucās Hols. — Nelaime tā, ka šie par daudz pļāpā un par maz strādā. Ar viņiem jā­būt stingram, citādi tie nesazvejos pat ne tik daudz pērienu, lai atlīdzinātu savu vēdera tiesu.

Grīfs līdzjūtīgi palocīja galvu. — Es viņus pazīstu. Pašam man komanda sastāv no tādiem — slinki kā cūkas. Jāizdzen kā tīrie nēģeri, lai pa visu dienu iz­spiestu pusi dienas darba.

— Ko jus viņam teicat? — Gormenam nevilšus pa­spruka.

— Es apvaicājos, kādas šeit pērlenes un cik dziji jā­nirst.

— Nekas, var iztikt, — Hols atkal pārņēma atbildi. — Pašlaik mēs strādājam desmit asu dzijumā. Āre, tur ārā, kādus simt jardus no šejienes. Vai negribat pa­braukt līdzi?

Pusi dienas Grīfs pavadīja pie laivām un pusdienas ēda bungalo. Pēcpusdienu viņš noslinkoja, ērti atlaidies atzveltnī lielajā dzīvojamā istabā, mazliet palasīja un kādu pusstundu patērzēja ar misis Holu. Pēc vakari­ņām viņš spēlēja biljardu ar mājastēvu. Grifam nekad agrāk nebija gadījies tikties ar Svizinu Holu, bet šā vīra meistarību biljardā slavināja visās piekrastēs no Levukas līdz Honolulu. Tomēr cilvēks, ar kuru Grīfs šovakar spēlēja, izrādīja lielu vienaldzību pret šo spēli. Viņa sieva daudz veiksmīgāk prata rīkoties ar kiju.

Atgriezies uz «Tēvoča Tobija», Grīfs piecēla Džeki- Džekiju no gultas. Viņš tam sīki aprakstīja, kur atrodas barakas, un lika tongietim klusām aizpeldēt turp un aprunāties ar kanakiem. Pēc divām stundām Džeki-Dže­kijs atgriezās. Viņš purināja galvu, stāvēdams Grīfa priekšā, un ūdens no viņa tecēja straumēm.

— Ļoti jocīgs lieta, — viņš ziņoja. — Viens balts vīrs viss laiks būt tur. Viņam būt liels šautene. Viņš gulēt iekšā ūdens un sargāt. Pulkstenis varbūt divpads­mit, nākt otrs balts vīrs un ņemt šautene. Pirms balts vīrs iet uz gulta. Otrs balts vīrs palikt tur ar šautene. Labi nebūt. Mans nevar runāt ar kanakas. Mans nākt atpakaļ.

— Vilks ar ārā! — Grīfs teica Snovam, kad tongie- tis bija atgriezies savā kojā. — Es saožu kaut ko vairāk nekā pērlenes vien. Šie trīs stāv sardzē pie saviem kanakiem. Ja šis cilvēks ir Svizins Hols, tad arī es tas esmu.

Snovs iesvilpās, jo viņam pēkšņi kas iešāvās prātā.

— Uzminēju! — viņš izsaucās.

— Bet es pateikšu, ko jūs uzminējāt, — Grīfs at­trauca. — Jums ienāca prātā, ka «Emīlija L.» ir bijis viņu šoneris?

— Tieši tā. Viņi te velk ārā pērlenes un izpūdē tās, kamēr kuģis aizbraucis vēl pēc citiem nirējiem vai ari provīzijas — varbūt abiem kopā.

— Pilnīgi vienis prātis ar jums. — Grīfs paraudzījās uz kajītes pulksteni, kas rādīja, ka laiks doties uz dusu. — Viņš ir jūrnieks. Jūrnieki viņi ir visi trīs. Bet salinieki viņi nav. Šinīs ūdeņos viņi ir jauniesācēji.

Snovs atkal iesvilpās.

— Bet «Emīlija L.» ir gājusi bojā ar visu apkalpi, — viņš atsaucās. — Mēs taču to zinām. Viņi tagad te no­metušies palaupīt, kamēr atgriezīsies Svizins Hols. Tad viņš tos saņems ciet ar visām pērlenēm.

— Vai arī tie sagrābs viņa šoneri.

— Ceru, ka viņi to izdarīs! — Snovs atriebības kārē nomurmināja. — Derētu gan kādam aplaupīt viņu pašu. Vēlētos, kaut varējis ielīst viņu ādā. Gan tad es norēķi­nātos par tiem sešdesmit tūkstošiem.

VII

Pagāja nedēļa, un pa šo laiku «Tēvocis Tobijs» bija sagatavots izbraukšanai jūrā, bet Grīfs bija pratis at­brīvoties no katrām aizdomām krastmalas bandas acīs. Pat Gormens un Votsons noticēja, ka Grīfs ir tas, par ko uzdodas. Visu cauru nedēļu Grīfs lūdzās un kaulējās ar tiem, lai uzdod salas garuma grādu.

— Jūs taču negribēsiet pamest mani šeit bojā ejai, — viņš pēdīgi sāka uzstāties stingrāk. — Es nevaru orien­tēties pēc sava hronometra, ja nezinu jūsu garuma grādu.

Hols pasmējās, bet atteicās.

— Jūs esat pārāk labs navigators, mister Enstej, un noteikti sasniegsiet Jaungvineju vai citu kādu cietzemi.

— Jūs arī esat pārāk labs navigators, mister Hol,— Grīfs atbildēja, — un sapratīsiet, ka es kurā katrā laikā varu sameklēt jūsu salu, braukdams tikai pa tās pla­tuma grādu.

Pēdējā vakarā, kā parasti izbraucis salā uz vakari- ņģm, Grīfs pirmo reizi dabūja aplūkot pērles, ko viņi bija savākuši. Misis Hola aizrāvusies palūdza savu vīru atnest «skaistulītes» un veselu pusstundu izrādīja tās Grifam. Viņa sajūsma par tām bija neviltota, tāpat kā izbrīns, ka tie izvilkuši tik bagātīgu lomu.

— Lagūna ir vēl pavisam neizmantota, — Hols pa­skaidroja. — Jūs jau pats redzējāt, ka viss vairums pēr­ienu ir lielas un vecas. Bet interesanti tas, ka lielāko tiesu pašu vērtīgāko pērļu mēs ieguvām mazā lauku­miņā vienas nedēļas laikā. Tā bija īsta dārgumu krātu- vīte. Likās, ka katrs gliemezis ir pilns, — visumā sīko pērlīšu tur būs kāda kvarta, bet šīs izlases pērles — rau, viss vairums tur tajā kaudzītē — nākušas no tā mazā laukumiņa.

Grīfs pārlaida tām acis un aplēsa, ka to vērtība var būt no simt līdz tūkstoš dolāru gabalā, kamēr dažas īpaši lielas pērles būs vēl nesalīdzināmi dārgākas.

— Ak, kas par skaistulītēm, kas par daiļaviņām! — izsaucās misis Hola, pēkšņi paliekdamās uz priekšu un skūpstīdama tās.

Vēl pēc dažām minūtēm viņa piecēlās un pateica arlabvakaru.

— Jāsaka — ardievu, — Grīfs atteica, saņemdams viņas roku. — Mēs izbrauksim, rītam austot.

— Tik piepeši! — viņa atsaucās, tomēr Grīfs labi re­dzēja, cik apmierināti uzdzirkstīja viņas vīra acis.