DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Lieli vēji būs nākt, es domāt, — viņš teica. — Es taisni tāds redzēt agrāk — varbūt piecas, varbūt sešas reizes.

Grīfs pamāja ar galvu. — Tieši tā, Džeki-Džekij, ne­gaisa* laiks. Drīz vien barometrs būs nokritis pavi­sam — tam izvelsies pat dibens.

— Skaidrs, — tongietis apliecināja. — Drīz būs pūst kā elle.

Desmit minūtes vēlāk uz klāja uznāca Snovs.

— Barometrs sakustējies, — viņš teica. — 29,85, k;īt arvien zemāk un visu laiku svārstās. Nejēdzīgi su- tīgs — vai jūs nejūtat? — Viņš nobraucīja pieri ar ro­kam. — Taisni nelabi kļūst. Tā jau visas brokastis at­nāks atpakaļ bez kādām pūlēm.

Džeki-Džekijs pasmīnēja. — Mans taisni tāpat. Viss, kas iekšā būt, nākt uz ārpuse. Tas vienmēr tā, pirms nakt stiprs pūtiens. Bet «Tēvocis Tobijs» dūšīgs. Viņš iet cauri visam.

— Labāk uzvelciet vētras buru grotmastā un negaisa klīveri! — Grīfs teica stūrmanim.' — Neaizmirstiet visas buras sarēvēt līdz pēdējam, pirms tās noņem! Ne­maz vēl nevar pateikt, kas viss mums var noderēt. Uzlieciet dubultcēziņus, ja jau reiz ķeraties klāt!

Pēc stundas tajā pašā pilnīgajā bezvējā, smacējoša­jam spiedīgumam augot augumā, barometrs noslīdēja līdz 29,70. Stūrmanis bija jauns, viņam trūka pacietības rāmi gaidīt neizbēgamo. Uz mirkli apturējis nemierīgo so]ošanu šurp un turp, viņš pavēcināja rokas.

— Ja jau tai reiz jānāk, būtu tad arī nākusi! — viņš izsaucās. — Kas par jēgu mētāties te neziņā! Lai nak kaut visjaunākais, bet tad lai arī nāk, ka mēs varam, zi­nāt, kas tas ir! Jauka jezga — nomaldījušies ar niķainu hronometru, bez tam vēl vētra, kas nemaz negrib pūst!

Mākoņiem appinkuļotā debess pieņēma neskaidru vara krāsu un šķita kvēlojam kā milzīga nokaitēta katla iekšiene. Neviens vairs nekavējās apakšā. Iezemiešu matroži biklās grupiņās pulcējās kuģa vidusdaļā un priekšklājā, runājās klusinātās balsīs un bažīgi raudzī­jās draudīgajās debesīs un tikpat draudīgajā jūrā, kas vēla garus, gausus, eļļainus viļņus.

— Izskatās kā nafta, kas sajaukta ar rīcineļļu, — stūrmanis gremzās, riebumā nospļaudamies pār bortu. — Māte mēdza mani dzirdīt ar tādām mikstūrām, kad biju maziņš. Ak kungs, nu tā kļūst melna!

Baigā kapara kvēle bija nozudusi, debess satumsa un noslīga tik zemu, ka iestājās vēla vakara krēslainība. Dāvids Grīfs, kas visos sīkumos pazina negaisu, tomēr vēl un vēlreiz pārlasīja «Vētru likumus», sasprindzinā­dams redzi, lai vājajā gaismā spētu saskatīt burtus. Neko citu nevarēja apsākt kā vien gaidīt vēju, tad varēs uzzināt, kādā stāvoklī kuģis atrodas pret ciklona strauji traucošo centru, kas no kaut kurienes tuvojās caur šo drūmo mijkrēsli.

Pulkstenis bija trīs pēc pusdienas un barometrs no- krities līdz 29,45, kad uzradās vējš. To varēja saredzēt jau uz ūdens, jo vējš savā skrējienā aptymšoja jūras virsmu un sāka dzīt pār to sīkas, kruzuļainas putu sai­tītes. Tā bija vēl tikai tāda stingrāka brīze, un «Tēvocis Tobijs» ar piepūstajām vētras burām, kamēr vējš nāca no sāniem, gorīdamies aizpeldēja četru mezglu gaitā.

— Nu tad ir vējelis! — Snovs paņirgājās. — Un pēc tik lieliskas gatavošanās!

— Vējš bērniņš, — Džeki-Džekijs piekrita. — Drīz viņš būs augt liels vīrs, būsi redzēt.

Grīfs lika uzvilkt fokburu, atstājot to sarēvētu, un «Tēvocis Tobijs» mazliet paātrināja savu soli pieaugo­šajā brīzē. Vējš strauji izvērtās par īstu vīru, tomēr ar to nesamierinājās. Tas tikai pūta spēcīgāk, arvien vēl spēcīgāk, katru pastiprinājuma pakāpi iepriekš paslu­dinādams ar bezvēja brīžiem, kuriem tūdaļ sekoja jau­nas mežonīgas brāzmas. Tas kļuva stiprāks ar ik brīdi, līdz «Tēvoča Tobija» reliņš biežāk atradās zem ūdens nekā virs tā un vidusdaļa burzguļoja putainos ūdeņos, ko špigates nespēja aizvadīt. Grīfs nemitīgi pētīja ba­rometru, kas neatlaidīgi slīdēja lejup.

— Centrs atrodas dienvidos, — viņš teica Snovam, — mēs traucamies šķērsām tā ceļam un tieši tajā iekšā. Tāpēc mums jāgriežas apkārt un jābrauc pretējā vir­zienā. Tad barometrs noteikti sāks celties. Noņemiet fokburu — kuģis jau tik un tā vairāk nespēj turēt — un esiet gatavi iziet bauti!

So manevru izpildīja, un cauri mijkrēslim, kas jau līdzinājās vakara tumsai, «Tēvocis Tobijs» apgriezās un trakā ātrumā aizdrāzās uz ziemeļiem šķērsām vētras virzienam.

— Nekur mēs tikpat netiekam, — Grīfs pāris stundu vēlāk atzinās stūrmanim. — Vētra met milzīgu loku — šo loku nemaz nav iespējams aprēķināt, — un varbūt mēs pagūsim izskriet šķērsām cauri, bet varbūt ari centrs mūs' skars. Paldies dievam, barometrs vismaz paliek uz vietas.. Viss atkarīgs no tā, cik plašs būs šis loks. Viļņi ir pārāk lieli, mēs nevaram turpināt brau­cienu. Lieciet kuģi dreifā! Gan jau tas kā nekā izkul­sies pats. *

— Es līdz šim domājos zinām, ko nozīmē vējš, — agri nākamajā rītā Snovs iekliedza savam saimniekam ausī. — Tas jau nemaz nav vējš. Tas ir kaut kas neiedo­mājams. Tas ir vienkārši neiespējams. Brāzienos tas, jādomā, sasniegs savas deviņdesmit vai simt jūdzes stundā. Taču šis definējums neko neizsaka. Kā gan es varētu kādam to attēlot? Nav manos spēkos. Un parau- gieties uz jūru! Esmu izbraukājis visus austrumus, bet neesmu redzējis neko tamlīdzīgu.

Diena bija iestājusies, un saulei jau kopš stundas va­jadzēja būt uzlēkušai, tomēr vairāk kā drūmu puskrēslu tā nespēja sagādāt. Viss okeāns bija varena kustīgu kalnu grēdu pārvietošanās. Trešdaļjūdzes plati vērās bezdibeņi starp milzīgajiem viļņiem. To augstās nogā­zes, kaut daļēji pasargātas no trakojošā vēja, lauzīja sīkāku baltkrēpjotu vilnīšu vijumi, bet no pašu milzeņu augstajām korēm vējš norāva baltos kroņus, pirms vēl tie paguva izveidoties. Sīs putu šaltis līmeniski joņoja virs jūras mastu galu augstumā un vēl augstāk.

— Ļaunākajam mēs jau esam cauri, — Grīfs sprieda. — Barometrs visu laiku ceļas. Viļņi gan vēl palielinā­sies, kad vējš sāks pierimt. Es iešu nolikšos. Piesargie- ties rfo spējiem vēja apsviedieniem! Tie noteikti nāks. Modiniet mani, kad būs astoņas glases!

Ap launaglaiku, kad jūra meta milzonīgas bangas, bet vējš pēc pēdējā apsviediena vairs nepūta spēcīgāk kā stingra brīze, Tongas bocmanis ieraudzīja kādu šo­neri ar dibenu uz augšu. «Tēvoci Tobiju» vējš dzina šķēr­sām garām tā priekšgalam, un viņi nespēja saskatīt tā vārdu; bet, pirms vēl iestājās nakts, viņi nejauši pamanīja mazu divsēdekļu laiviņu ar apaļu dibenu tā iegrimušu, ka bija saskatāms vienīgi balto burtu uzraksts priekš­galā. Ar tālskati Snovs saburtoja: «Emīlija L. Nr. 3.»

— No roņu mednieku šonera, — Grīfs ieteicās. — To­mēr, kas gan roņu ķērājam darāms šajos ūdeņos, tas sniedzas pāri manai saprašanai.

— Varbūt apslēptas mantas meklētāji? — Snovs prā­toja. — Atcerieties, roņu mednieku kuģi bija arī «Sofija Sazerlenda» un «Hermanis», kas izbrauca no Sanfran­cisko, noslēguši līgumu ar tiem gudreļiem karšu īpaš­niekiem, kuri arvien sakās droši zinām atrast īsto vietu, tikai, kad tā atrasta, izrādās, ka tā nemaz nav īstā.

III

Pēc galvu reibinošas nakts, kurā viss plašos vēzienos šūpojās augšup un lejup, kurā «Tēvocis Tobijs», gāze­lēdamies pa rimstošās jūras varenajiem viļņiem bez vienas vēja pūsmiņas, kas spētu izlīdzināt tā cilāšanos, ikvienu cilvēku uz kuģa bija sakratījis slimu pie miesas un dvēseles, uzpūta spirgta brīze, un ierēvētās buras varēja atritināt. Ap pusdienas laiku mākoņi ,pār līdzeno okeāna līmeni izdila un aizpeldēja, atklādami saules vaigu. Novērojumi rādīja divus grādus un piecpadsmit minūtes dienvidu platuma. Ar sabojātu hronometru konstatēt garuma grādus nebija nemaz ko mēģināt.