DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Metiet, mister Grīf, un lai velns viņus parauj! — kapteinis Glass ierūcās savā dobjajā balsī. — Tie ir asinskāri slepkavas, un kajīte mudž no tiem.

Bandīts, kas bija sasiets kopā ar veco karalieni, pa- sviedās pret kapteini Glasu un draudot pacēla šauteni, tad Tehā no sava posteņa tālāk uz klints nospieda gaili, notēmējis pret viņu. Šautene izkrita vīram no rokām, seja tam savilkās kā milzīgā izbrīnā, kājas saļodzījās, un viņš sabruka uz klāja, noraudams karalieni sev līdzi.

— Bakborts! Cieši bakborts! — Grīfs uzsauca.

Kapteinis Glass un kanaks strauji pagrieza stūres

ratu, un «Grāvēja» priekšgals pavērsās tieši pret klinti. Vidusdaļā Rauls vēl arvien cīkstējās ar Naumo. Brālis no priekšgala steidzās tam palīgā, izsprukdams sveikā caur ašo šāvienu spietu, ar kādu to apbēra Tehā un Cilvēks-Āzis. Kad Raula brālis piespieda šautenes stobra galu pie Naumo sāniem, Grīfs piegrūda kvēlošo pagali pie sērkociņa galviņas degļa šķēlumā. Tai pašā brīdī, kad viņš ar abām rokām nogrūda lielo dinamīta saini, norībēja arī šāviens un Naumo nogāzās uz klāja reizē ar dinamīta saišķi. Šoreiz deglis bija pietiekami īss. Sprādziens notika brīdī, kad dinamīts pieskārās klājam, un «Grāvēja» klāja daļa, uz kuras atradās Rauls, viņa brālis un Naumo, pazuda uz visiem laikiem.

Šonera sāni bija iedragāti, un kuģis tūliņ sāka grimt. Priekšgalā visi raiateieši metās pār bortu un ienira.

Pirmo bandītu, kas lēkšus izdrāzās pa kuģa kāpnēm no kajītes, kapteinis Glass saņēma ar kājas spērienu tieši sejā, tomēr cilvēku gūzma viņu notrieca gar zemi un aizdrāzās viņam pāri. Pēc bandītiem izskrēja Huahines salas sievietes, un, kad tās patlaban lēca pār bortu, «Grāvējs» nogrima uz līdzena ķīļa tuvu pie klints pakā­jes. Zāliņi vēl rēgojās virs ūdens, kad kuģis bija sasnie­dzis dibenu.

Raudzīdamies no augšas, Grīfs varēja pārredzēt visu, kas notika zem ūdens līmeņa. Viņš redzēja, kā Matāra kādu asi zem ūdens atraisījās no beigtā pirāta un uz­peldēja virspusē. Kad viņas galva iznira virs līmeņa, viņa dažus jardus tālāk pamanīja slīkstam kapteini Glasu, kas nevarēja papeldēt. Karaliene, kaut gan sirma vecenīte, tomēr bija saliniece, viņa apgriezās, no- nira līdz kapteinim un, turēdama to ciet, peldēja uz ūdens neapņemtajiem zāliņiem.

Piecas galvas, gan gaišmatainas, gan brūnmatainas, jaucās juku jukām ar polinēziešu melnajām galvām, kas bija sētin nosējušas ūdens virspusi. Grīfs ar ieroci rokās vēroja, kad varēs nekļūdīgi notēmēt. Cilvēkam- Azim pēc kādas minūtes laimējās trāpīt, un viņi re­dzēja, kā viena pirāta ķermenis gausi nogrima dzelmē. Bet Raiateas matrožiem, staltiem, spēcīgiem vīriem, kas peldēja kā zivis, nu bija parādīta iespēja atriebties. Strauji peldēdami šurp un turp, viņi izķēra kā gaišās, tā arī brūnmatainās galvas. Tie no augšas tikai noska­tījās, kā četrus atlikušos laupītājus aplenca, sagrāba, parāva dziļi zem ūdens un noslīcināja kā suņus.

Desmit minūtēs viss bija galā. Huahines salas sievie­tes smiedamās un irgodamas saķērās apkārt laivai, kas bija vilkusi kuģi. Raiateas matroži, gaidīdami pavēles, pulcējās ap zāliņu, pie kura turējās kapteinis Glass un Matāra.

— Nabaga vecais «Grāvējs», — kapteinis Glass žē­lojās.

— Nekā tamlīdzīga, — Grīfs attrauca. — Pēc nedē­ļas mēs jau būsim to izcēluši, ielikuši jaunas brangas vidusdaļā un atrādīsimies ceļā. — Un karalienei: — Kā jūties, Māsa?

— Naumo ir pagalam un Motuaro tāpat, mans Brāli, bet Fuatīno atkal ir mūsu. Diena sākas no jauna. Jāsūta ziņa visiem maniem ļaudīm, kas mitinās augstienēs kopā ar kazām. Un šonakt nu atkal reiz — un tā kā vēl nekad — mēs dzīrosim un līksmosim Lielajā mājā.

— Kuģim jau gan sen vajadzēja jaunas brangas vidusdaļā, — noteica kapteinis Glass. — Tomēr hrono­metri šinī braucienā vairs nebūs lietojami.

Pēdējo reizi gausi un vē­rīgi nopētījis ne ar ko nepārtraukto jūras aploci, Dā­vids Grifs nolaidās no zāliņa un, visas cerības zaudējis, lēnām nokāpa pa veblīnēm uz klāja.

— Leu-Leu atols ir nogrimis, mister Snov, — viņš teica jaunajam stūrmanim ar izbiedēto seju. — Ja vien navigācijas zinībām vēl kaut cik var ticēt, tad šis atols droši vien atrodas zem jūras, jo mēs divas reizes neap­šaubāmi esam pārbraukuši tam tieši pāri .. . labāk sa­kot, vietai, kur tas līdz šim mēdza atrasties. Vai nu tas ir tā, vai arī hronometrs sabojājies, jeb vai es esmu aiz­mirsis visu, ko zinu par navigāciju.

— Tas laikam gan būs hronometrs, ser, — stūrmanis apliecināja savam saimniekam. — Ziniet, es taču izda­rīju novērojumus arī pats uz savu roku un apstrādāju tos, un tie pilnīgi saskanēja ar jūsējiem.

— Jā, — noņurdēja Grīfs, īgni pamezdams ai galvu, — un tur, kur krustojas jūsējās somnerlīnijas un manē­jās tāpat, tur ir punkts, kur jāatrodas Leu-Leu centram. Vainīgajam jābūt gan hronometram — vai nu tas no­slīdējis par kādu iedaļu, vai atgadījies kas cits tamlī­dzīgs.

Viņš paspēra dažus soļus līdz reliņam un atpakaļ, tad pameta bažīgu skatienu uz «Tēvoča Tobija» sliedi ūdenī. Šoneris, no pakaļgala pūšot diezgan pastiprai brīzei, brauca ar deviņu vai desmit mezglu ātrumu.

— Labāk iegroziet to tuvāk pie vēja, mister Snov! Atstājiet tikai mazās buras un ļaujiet kuģim kreisēt pret vēju ar-kādu divu mezglu, ātrumu. Sāk nomākties, un es nedomāju vis, ka šonakt izdosies novērot zvaig­znes; tāpēc tagad mums atliek tikai noturēties uz vietas pret vēju, pēc rītrīta vērojumiem aprēķināsim platuma grādus un uzmeklēsim Leu-Leu, braukdami pa tās pla­tuma grādu. Tā savā laikā rīkojušies visi vecie jūrnieki.

No visiem šoneriem, kas piederēja Dāvidam Grifam, «Tēvocis Tobijs» — plats, smagnējiem rangouta ko­kiem, augstu, stāvu virsūdens bortu un holandiešu priekšvadni — bija visgausākais, vispamatīgāk būvē­tais, tālab arī visizturīgākais, uz kuru droši varēja pa­ļauties.

Kuģa parastais maršruts veda pa Benksa un Santa Krusas salu grupām un starp ziemeļrietumos izkaisīta­jiem atsevišķajiem atoliem, kur Grīfa iezemiešu tirgo­tāji vāca kopru, karetes bruņurupučus un šad tad, ja gadījās, arī diezgan daudz pērleņu. Tā kā skiperi bija nolikusi gultā sevišķi nikna drudža lēkme, Grīfs bija palaidis viņu atvaļinājumā un pats pārņēmis «Tēvoci Tobiju» tā reisā pa atoliem, kas notika ik pusgadu reizi. Viņš bija nolēmis vispirms aizbraukt uz Leu-Leu atolu, kas atradās vistālāk, bet tagad izrādījās, ka nomaldī­jies jūrā, jo hronometrs rāda zilus brīnumus.

Tonakt neparādījās neviena zvaigzne, un nākamajā dienā arī saule nebija redzama. Visapkārt zvila necie­šami smacīga nekustība, ko reizēm sarāva spējas vēja brāzmas un pēkšņas lietus gāzes. Aiz bažām novirzīties pārāk tālu pret vēju «Tēvoci Tobiju» nolika dreifā, un četras nākamās dienas un naktis debesis sedza mākoņi. Ne uz mirklīti nepaspīdēja saule, un tajos nedaudzajos brītiņos, kad pa mākoņu spraugām pavizēja zvaigznes, tās bija pārāk blāvas un tūdaļ arī nozuda, tā ka par to noteikšanu pat nebija ko domāt. Šajā laikā jau nu pat pēdīgais nepraša būtu skaidri atskārtis, ka dabas spēki gatavo negantu uzbrukumu. Grīfs, apskatījis baro­metru, kas nemainīgi turējās uz 29,90, kāpa atpakaļ uz klaja, sagrūzdamies ar Džeki-Džekiju, kura seja bija tikpat samākusies un aizmiglota kā debesis un gaiss visapkārt. Džeki-Džekijs, pieredzes bagāts jūrnieks no Tongas salas, skaitījās tāds kā bocmanis un pa pusei otrais stūrmanis, kas izrīkoja no dažādu cilšu kanakiem salasīto apkalpi.