DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Un man ar kauna pilnu aci jāatzīst, ka biju jūs novērtējis pārāk zemu, — Grifs pasmīnēja. — Es jūs noturēju par zaglīgu bīčkomeru nevis par īstu pirātu un slepkavu. Tālab vien arī pazaudēju savu šoneri. Tā­tad mūsu savstarpējie pagodinājumi, šķiet, būtu līdzīgi šai ziņā.

Zem tumšā iedeguma Rauls niknumā nosarka, tomēr savaldījās. Acis tam klaiņoja pār barības krājumiem un pilnajiem ūdens traukiem, kaut arī viņš prata slēpt ne­ticīgo pārsteigumu. Viņa augums bija garš, slaids un samērīgs, un Grīfs, viņu pētīdams, pēc sejas vērtēja viņa raksturu. Acis bija drošas un bargas, bet nedaudz par tuvu viena otrai — ne jau saspiestas, tomēr mazliet par tuvu pretstatā platajai pierei, spēcīgajam zodam un žoklim, kā arī izceltajiem vaigu kauliem. Spēks! Viņa

1 Bīčkomeri — Klusā okeāna salu un piekrastu apdzīvotāji, kas pārtiek, zvejojot pēiles vai savācot to, ko jura izmet malā, bet bieži vien arī pelnās daudz sliktākiem līdzekļiem; tā dēvē ari blan- doņas, kas klaiņo pa ostām.

8 — Dž. Londons

seja to pauda_ pārbagātīgi, tomēr Grīfs nojauta tajā kaut ko tadu, kā šim cilvēkam trūka.

— Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīda­mies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnījušies par karaļvaras iegūšanu. '

Nu bija Grīfa kārta palocīties.

— Bet pašreizējos apstākļos mēs plēšamies kā suņi, graudami koloniālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu noteicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.

— Viss sairst pīšļos, — Rauls pamācoši piezīmēja apsēzdamies. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.

— Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.

Pretinieks skadri pētīdams {^lūkojās viņā, tad bija

ar mieru.

— Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās.

— Vai nevaru nomazgāties?

Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes ka- labašu. Rauls vēroja Cilvēka-Āža acis, tomēr nesaska­tīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.

— Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.

Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.

Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzi­nāja.

— Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās.

— Jums vajadzēs dzert ūdeni vien. Padod kalabašu, Tehā! Pagaršojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņ- kājfs un jūras eži ar aļģu salātiem. Žēl, ka pašlaik nav neviena fregatputna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.

Kaut gan Grīfam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu ap­smādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.

— Diemžēl vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas, — viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk.

— Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad paēstos ar gardu muti, bet šis te draņķis … — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs

gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drīzumā nepadosieties.

Rauls netīksmi iesmējās.

— Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.

Grīfs pakratīja galvu.

— Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un pat nedomāju laist vaļā.

— Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā cau­rumā! — Rauls izsaucās.

— Dzīvs jūs to nepametīsiet, ja nu vienīgi dzelžos slēgtām rokām, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm jau esmu agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam" patīrījuši no Dienvidjūrām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida anahronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums vienkārši jātiek vaļā no jums.. Es personīgi ie­teiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzī­vību. Tas ir vienīgais ceļš, kā izbēgt no tā, kas jums gaidāms.

Sarunas, vismaz no Raula viedokļa, palika bez rezul­tātiem, un viņš atgriezās savā pusē pārliecībā, ka cil­vēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī tpainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehā un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un iz­zuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkā­dami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis ne­ēstas.

IX

— Pašlaik nu mēs paliekam badā, Brāli, — teica Grīfs; — bet tas ir labāk nekā badoties vēl daudzas turpmākās dienas. Lielais velns, pie mums saēdies un padzēries laba ūdens, cik tik gribas, ilgi vairs nepaliks Fuatīno._ Iespējams, ka viņš jau rīt pat mēģinās aiz­braukt. Šonakt mēs abi gulēsim klints galotnē, un Tehā, kas labi šauj, gulēs pie mums, ja vien tam pietiks dū­šas uzrāpties uz. klints.

Tehā, vienīgais fuatīnietis starp raiateiešiem, bū­dams labs alpīnists, droši veica bīstamo ceļu, un

rītausmu viņš sagaidīja ar klintsbluķiem aizbarika- dētā dobumā kādus simt jardus pa labi no Grīfa un Mauriri.

Pirmais brīdinājums bija šauteņu uguns no pussalas, tur Brauns ar abiem raiateiešiem signalizēja, ka atstāj posteni un seko aplencējiem cauri džungļiem uz pie­krasti. No slēptuves Lielās klints kraujā Grīfs kādu stundu vēl neko neredzēja, tad parādījās «Grāvējs», virzīdamies uz šaurumu. Tāpat kā pirmo reizi, sagūs­tītie Fuatīno vīri brauca laivā pa priekšu un vilka šo­neri. Mauriri, pēc Grīfa norādījumiem, sauca tiem lejup, kā rīkoties, kad tie lēnām airējās apakšā. Grifam bla­kus atradās vairāki dinamīta stienīšu saišķi, cieši sa­saistīti un ar sevišķi īsiem degļiem.

«Grāvēja» klājs bija^ļaužu pilns. Priekšgalā ar šau­teni rokā starp Raiateas matrožiem stāvēja bandīts, kuru Mauriri nosauca par Raula brāli. Pakaļgalā vēl viens stāvēja blakus stūresvīram. Ar virvi pie viņa vi­dukļa bija piesieta Matāra, vecā karaliene. Stūresvīram otrā pusē stāvēja kapteinis Glass ar kaklā pakārtu roku. Vidusdaļā, tāpat kā iepriekš, stāvēja Rauls un tam līdzas Naumo, Šoreiz aiz vidukļa cieši piesieta pie viņa ķermeņa.

— Labrīt, mister Dāvid Grīf, — Rauls sauca augšup.

— Es taču brīdināju jūs, ka šo salu atstāsiet vienīgi dzelžos slēgtām rokām, — Grīfs atņurdēja sērīgā no­žēlā.

— Jūs tak nenokausiet visus savus ļaudis, kuri at­rodas man te uz klāja, — skanēja atbilde.

Šoneris, kustēdamies lēnām, grūdienu pēc grūdiena, kā to vilka vīri laivā, bija nonācis gandrīz zem klints. Airētāji, nepārtraukdami kustību, sāka cilāt airus krietni gausāk, un vīrs, kas stāvēja kuģa priekšgalā, tiem tūdaļ piedraudēja ar šauteni.

— Svied, Lielo Brāli! — sauca Naumo fuatīniešu iz­loksnē. — Esmu bēdu pilna un gribu mirt. Viņam ir sagatavots nazis, ar ko pārcirst manu virvi, bet es viņu turēšu stingri. Nebaidies, Lielo Brāli! Svied — svied tūlīt un paliec sveiks!

Grīfs vilcinājās un tad nolaida gruzdošo pagali, ko jau bija uzpūtis kvēlē.

— Met! — Cilvēks-Azis skubināja.

Grifs vēl arvien kavējās.

— Ja viņi izbrauks jūrā, Lielo Brāli, Naumo būs jā­mirst tik un tā. Un tur jau ir vēl tie citi. Kas ir viņas dzīve pret tik daudzām dzīvībām?

— Ja jūs nometīsiet dinamītu vai izšausiet kaut vienu šāvienu, mēs nonāvēsim visus, kas atrodas uz klāja, — Rauls tiem sauca augšup. — Jūs esat man rokā, Dāvid Grīf. Jūs nevarat nokaut šos cilvēkus, bet es varu. Turi tu muti!

Pēdējais uzbrēciens bija domāts Naumo, kura sauca kaut ko augšup dzimtajā valodā un kuru Rauls ar vienu roku sagrāba aiz rīkles, lai piespiestu klusēt. Viņa savu­kārt ar abām rokām apķērās tam apkārt un lūdzoši pa­raudzījās uz Grifu.