DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Aiz tās mēs būsim drošībā, Lielo Brāli, — viņš teica. — Baltie velni nekad neuzdrošinās doties tai pāri, jo tur ir klinšu bluķi, ko mēs gāžam tiem uz galvām, bet citas takas nav. Arvien viņi paliek stāvot šeit un šauj, kad mēs skrienam pār klinti. Nāc!

Pēc stundas ceturkšņa viņi apstājās, kur sākās taka pār kailās klints virspusi.

— Pagaidi te un, kad nāksi, skrien mudīgi! — Mau­riri brīdināja.

Viņš izlēca saules kvēlē, un kaut kur no apakšas vairākas šautenes sāka steidzīgi būkšķināt. Lodes plak- šķēja apkārt skrējējam, izsizdamas no akmens drum­stalu mākulīšus, tomēr viņš sveikā pārkļuva pāri. Grifs sekoja, un kāda lode ietriecās klinti tik tuvu, ka tās izsistās šķembelītes sadūrās viņam vaigā. Arī Zaķa Lūpa izgāja neskarts, kaut gan rāpās pa pāreju krietni lēnāk.

Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja vēl augstāk kal­nos, gulšņavādami kādā lavas klinšu gravā, kur pa nogāžu terasēm auga taro un papaija. Šeit tad Grīfs kaldināja turpmākos plānus un visā pilnībā iepazinās ar stāvokli.

— Nelaimīga sagadīšanās, — Mauriri teica. — No visām naktīm tieši šo nakti baltie velni bija izvēlējušies, lai dotos zvejot. Bija pavisam tumšs, kad mēs izbrau­cām no ieejas. Viņiem bija gan lielas, gan mazas lai­vas. Šautenes viņi allaž nēsā līdzi. Vienu Raiateas matrozi tie nošāva. Brauns turējās ļoti dūšīgi. Mēs mēģinājām pakļūt tiem garām un nonākt pašā līča galā, bet viņi aizšķērsoja mums ceļu un iedzina mūs starp Lielo klinti un ciematu. Mēs izglābām šautenes un visu munīciju, tomēr laiva palika viņiem. Tā viņi uzzināja, ka tu esi ieradies. Brauns tagad atrodas šaipus Lielās klints līdz ar šautenēm un munīciju.

— Bet kāpēc viņš negāja pāri uz Lielās klints vir­sotni un nesūtīja man brīdinājumu, kad es braucu iekšā no jūras? — Grīfs nopeldams pavaicāja.

— Viņi nezināja ceļu. Vienīgi es un kazas zinām šo ceļu. Un man pašam tas neienāca prātā, jo es līdu caur brikšņiem, lai nokļūtu līdz ūdenim un aizpeldētu pie teVis. Bet brikšņos slēpās velni, kas šāva uz Braunu un Raiateas matrožiem; un mani viņi trenkāja līdz pat rītausmai, un visu rītu viņi dzenāja mani tur pa to zemo smilšu sēri. Tad tu iebrauci ar savu šoneri, un viņi nogaidīja, kamēr tu izkāpsi krastā; es nu gan aizspruku caur brikšņiem, bet tu jau biji iznācis malā.

— Vai tu šāvi to vienu šāvienu?

— Jā, lai tevi brīdinātu. Bet viņi bija gudri un ne- šaudīja pretī, un tā bija mana pēdējā patrona.

— Nu, un kas tev stāstāms, Zaķa Lūpa? — Grīfs teica «Valetas» pavāram.

Viņa stāsts bija garš un neciešami sīkumains. Jau pirms kāda gada viņš uz «Valetas» bija aizbraucis no Tahiti un braukājis pa visām Pomotu salām. Vecais Di- pijs bija «Valetas» īpašnieks un kapteinis. Pēdējā reisā viņš Tahiti salā piemunsturējis divus svešiniekus par stūrmani un kravas pārzini. Bez tam viņš vedis vēl kādu svešinieku, lai nometinātu to par savu tirdz­niecības aģentu Fanriki salā. Rauls van Asvelds un Karls Lepsiuss bija viņa stūrmanis un kravas pārzinis.

— Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunā­jamies uz klāja tumsa, kad viņi domaja, ka neviens ne­klausās, Zaķa Lūpa paskaidroja.

«Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savāk­dama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas pun­ktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta [2] pērļu, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī, tikko izbraukuši no Fanriki, kajītē noti­kusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Tahitiešu matroži visi samukuši

bakā. Divas dienas viņi palikuši tur apakšā rufē bez ēšanas, bet «Valeta» gulējusi dreifā. Tad Rauls van As- velds pielicis indi Zaķa Lūpas gatavotajam ēdienam un pavēlējis to aiznest uz rufi. Puse matrožu nomiruši.

— Viņš visu laiku mērķēja uz mani ar šauteni, kungs. Ko gan es varēju darīt? — Zaķa Lūpa svepstēja. — Divi no atlikušajiem uzrāpās vantīs, bet tos nošāva. Mēs bijām tikai desmit jūdžu no Fanriki. Pārējie metās pār bortu, lai peldētu turp. Tos nošāva, kamēr tie pel­dēja. Es vienīgais paliku dzīvs un vēl abi velni; jo ma­nis viņiem vajadzēja, lai es vārītu ēst. To dienu viņi, iz­mantodami brīzi, atgriezās Fanriki salā un uzņēma Frensu Amundsonu, jo tas arī bija no viņējiem.

Tālāk sekoja Zaķa Lūpas murgiem līdzīgie piedzīvo­jumi, kamēr šoneris klaiņojis tālos braucienos uz rietu­miem. Viņš bijis vienīgais dzīvais liecinieks un labi zi­nājis, ka tāpat būtu nogalināts, ja vien nebijis pavārs. Numeā viņiem pievienojušies pieci katordznieki. Zaķa Lūpu nav laiduši krastā nevienā salā, un Grīfs esot pirmais no.malas, ar kuru viņš dabūjot runāt.

— Un tagad .viņi mani nokaus, — Zaķa Lūpa spurk- šķināja. — Jo nu viņi zina, ka esmu jums pastāstījis. Es tomēr neesmu galīgs zaķapastala, es palikšu pie jums, kungs, un miršu kopā ar jums.

Cilvēks-Azis papurināja galvu un piecēlās kājās.

— Guli te un atpūties! — viņš teica Grifam. — Šo­nakt būs tālu jāpeld. Bet šo pavāru, to es tagad aizve­dīšu vēl augstāk kalnos, kur mani brāļi dzīvo kopā ar kazām.

IV

— Labi gan, ka tu proti peldēt, kā 'vīram pieklājas, Lielo Brāli, — Mauriri pačukstējā.

No lavas klinšu gravas viņi bija nokāpuši līcī un ieslīdējuši ūdenī. Viņi peldēja klusiņām, nešļakstinā- damies, Mauriri peldēja pirmais. Krātera melnās sienas slējās pār viņiem tik augstu, ka likās — viņi peld mil­zīga trauka dibenā. Pašā augšā vīdēja debess, nokaisīta blāvi vizošiem zvaigžņu putekļiem. Priekšā viņi redzēja uguntiņu, kas iezīmēja «Grāvēja» atrašanās vietu, un no kuģa klājā, attāluma klusināta, skanēja garīga dziesma, ko spēlēja Pilzaham paredzētais fonogrāfs.

Abi peldētāji nogriezās pa kreisi, sānis projām no nolaupītā šonera. Kad korālis beidzās, no klāja atviļ- ņoja skaļi smiekli un dziedāšana, tad atkal ieskanējās fonogrāfs. Grīfs, pie sevis vīpsnādams par dziesmas piemērotajiem vārdiem — «Vadi, skaidrā gaisma», vei­cīgi peldēja tālāk pār tumšajiem ūdeņiem.

— Mums jāizpeld līdz ieejai un jāizkāpj pie Lielās klints, — Mauriri čukstēja. — Velni ieņēmuši zemo sēri. Paklau!

Kāds pusducis šāvienu ar nevienādām atstarpēm lie­cināja, ka Brauns vēl arvien turas uz klints, bet pirāti ierīkojušies šaurajā pussalā.

Vēl pēc stundas viņi jau peldēja zem Lielās klints augstu izslietajām kraujām. Mauriri, taustīdams ceļu, pirmais izkāpa krastā pie kādas aizas, un, apmēram simt pēdu rāpušies pa to augšup, tie nonāca uz šauras klints pārkares.

— Paliec še! — teica Mauriri. — Es iešu pie Brauna. No rīta atgriezīšos.

— Iešu tev līdzi, Brāli, — Grīfs atteica.

Mauriri tumsā pasmējās.

— Pat tu, Lielo Brāli, to nespēj. Es esmu Cilvēks- Azis, un es vienīgais visā Fuatīno salā spēju pāriet pār Lielo, klinti nakts laikā. Bez tam šī arī būs pirmā reize, kad es pats to darīšu. Pastiep roku! Vai sataustīji? Tur ir noglabāts Pilzaha dinamīts. Nogulsties cieši pie klintssienas, tad tu pa miegam nenovelsies. Es tagad eju.

Un augstu pār šalcošo bangotni uz šauras klinšu dzegas līdzās dinamīta krājumiem Dāvids Grīfs pār­domāja savu kaujas plānu, tad nolika galvu uz elkoņa un aizmiga.