DŽEKS LONDONS - STĀSTI
Здесь есть возможность читать онлайн «DŽEKS LONDONS - STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1965, Издательство: LIESMA, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:STĀSTI
- Автор:
- Издательство:LIESMA
- Жанр:
- Год:1965
- Город:RĪGA
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA "LIESMA,, RĪGA 1965
No angļu valodas tulkojusi ROTA EZERIŅA Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠ
STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
— Aiz tās mēs būsim drošībā, Lielo Brāli, — viņš teica. — Baltie velni nekad neuzdrošinās doties tai pāri, jo tur ir klinšu bluķi, ko mēs gāžam tiem uz galvām, bet citas takas nav. Arvien viņi paliek stāvot šeit un šauj, kad mēs skrienam pār klinti. Nāc!
Pēc stundas ceturkšņa viņi apstājās, kur sākās taka pār kailās klints virspusi.
— Pagaidi te un, kad nāksi, skrien mudīgi! — Mauriri brīdināja.
Viņš izlēca saules kvēlē, un kaut kur no apakšas vairākas šautenes sāka steidzīgi būkšķināt. Lodes plak- šķēja apkārt skrējējam, izsizdamas no akmens drumstalu mākulīšus, tomēr viņš sveikā pārkļuva pāri. Grifs sekoja, un kāda lode ietriecās klinti tik tuvu, ka tās izsistās šķembelītes sadūrās viņam vaigā. Arī Zaķa Lūpa izgāja neskarts, kaut gan rāpās pa pāreju krietni lēnāk.
Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja vēl augstāk kalnos, gulšņavādami kādā lavas klinšu gravā, kur pa nogāžu terasēm auga taro un papaija. Šeit tad Grīfs kaldināja turpmākos plānus un visā pilnībā iepazinās ar stāvokli.
— Nelaimīga sagadīšanās, — Mauriri teica. — No visām naktīm tieši šo nakti baltie velni bija izvēlējušies, lai dotos zvejot. Bija pavisam tumšs, kad mēs izbraucām no ieejas. Viņiem bija gan lielas, gan mazas laivas. Šautenes viņi allaž nēsā līdzi. Vienu Raiateas matrozi tie nošāva. Brauns turējās ļoti dūšīgi. Mēs mēģinājām pakļūt tiem garām un nonākt pašā līča galā, bet viņi aizšķērsoja mums ceļu un iedzina mūs starp Lielo klinti un ciematu. Mēs izglābām šautenes un visu munīciju, tomēr laiva palika viņiem. Tā viņi uzzināja, ka tu esi ieradies. Brauns tagad atrodas šaipus Lielās klints līdz ar šautenēm un munīciju.
— Bet kāpēc viņš negāja pāri uz Lielās klints virsotni un nesūtīja man brīdinājumu, kad es braucu iekšā no jūras? — Grīfs nopeldams pavaicāja.
— Viņi nezināja ceļu. Vienīgi es un kazas zinām šo ceļu. Un man pašam tas neienāca prātā, jo es līdu caur brikšņiem, lai nokļūtu līdz ūdenim un aizpeldētu pie teVis. Bet brikšņos slēpās velni, kas šāva uz Braunu un Raiateas matrožiem; un mani viņi trenkāja līdz pat rītausmai, un visu rītu viņi dzenāja mani tur pa to zemo smilšu sēri. Tad tu iebrauci ar savu šoneri, un viņi nogaidīja, kamēr tu izkāpsi krastā; es nu gan aizspruku caur brikšņiem, bet tu jau biji iznācis malā.
— Vai tu šāvi to vienu šāvienu?
— Jā, lai tevi brīdinātu. Bet viņi bija gudri un ne- šaudīja pretī, un tā bija mana pēdējā patrona.
— Nu, un kas tev stāstāms, Zaķa Lūpa? — Grīfs teica «Valetas» pavāram.
Viņa stāsts bija garš un neciešami sīkumains. Jau pirms kāda gada viņš uz «Valetas» bija aizbraucis no Tahiti un braukājis pa visām Pomotu salām. Vecais Di- pijs bija «Valetas» īpašnieks un kapteinis. Pēdējā reisā viņš Tahiti salā piemunsturējis divus svešiniekus par stūrmani un kravas pārzini. Bez tam viņš vedis vēl kādu svešinieku, lai nometinātu to par savu tirdzniecības aģentu Fanriki salā. Rauls van Asvelds un Karls Lepsiuss bija viņa stūrmanis un kravas pārzinis.
— Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunājamies uz klāja tumsa, kad viņi domaja, ka neviens neklausās, Zaķa Lūpa paskaidroja.
«Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savākdama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas punktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta [2] pērļu, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī, tikko izbraukuši no Fanriki, kajītē notikusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Tahitiešu matroži visi samukuši
bakā. Divas dienas viņi palikuši tur apakšā rufē bez ēšanas, bet «Valeta» gulējusi dreifā. Tad Rauls van As- velds pielicis indi Zaķa Lūpas gatavotajam ēdienam un pavēlējis to aiznest uz rufi. Puse matrožu nomiruši.
— Viņš visu laiku mērķēja uz mani ar šauteni, kungs. Ko gan es varēju darīt? — Zaķa Lūpa svepstēja. — Divi no atlikušajiem uzrāpās vantīs, bet tos nošāva. Mēs bijām tikai desmit jūdžu no Fanriki. Pārējie metās pār bortu, lai peldētu turp. Tos nošāva, kamēr tie peldēja. Es vienīgais paliku dzīvs un vēl abi velni; jo manis viņiem vajadzēja, lai es vārītu ēst. To dienu viņi, izmantodami brīzi, atgriezās Fanriki salā un uzņēma Frensu Amundsonu, jo tas arī bija no viņējiem.
Tālāk sekoja Zaķa Lūpas murgiem līdzīgie piedzīvojumi, kamēr šoneris klaiņojis tālos braucienos uz rietumiem. Viņš bijis vienīgais dzīvais liecinieks un labi zinājis, ka tāpat būtu nogalināts, ja vien nebijis pavārs. Numeā viņiem pievienojušies pieci katordznieki. Zaķa Lūpu nav laiduši krastā nevienā salā, un Grīfs esot pirmais no.malas, ar kuru viņš dabūjot runāt.
— Un tagad .viņi mani nokaus, — Zaķa Lūpa spurk- šķināja. — Jo nu viņi zina, ka esmu jums pastāstījis. Es tomēr neesmu galīgs zaķapastala, es palikšu pie jums, kungs, un miršu kopā ar jums.
Cilvēks-Azis papurināja galvu un piecēlās kājās.
— Guli te un atpūties! — viņš teica Grifam. — Šonakt būs tālu jāpeld. Bet šo pavāru, to es tagad aizvedīšu vēl augstāk kalnos, kur mani brāļi dzīvo kopā ar kazām.
IV
— Labi gan, ka tu proti peldēt, kā 'vīram pieklājas, Lielo Brāli, — Mauriri pačukstējā.
No lavas klinšu gravas viņi bija nokāpuši līcī un ieslīdējuši ūdenī. Viņi peldēja klusiņām, nešļakstinā- damies, Mauriri peldēja pirmais. Krātera melnās sienas slējās pār viņiem tik augstu, ka likās — viņi peld milzīga trauka dibenā. Pašā augšā vīdēja debess, nokaisīta blāvi vizošiem zvaigžņu putekļiem. Priekšā viņi redzēja uguntiņu, kas iezīmēja «Grāvēja» atrašanās vietu, un no kuģa klājā, attāluma klusināta, skanēja garīga dziesma, ko spēlēja Pilzaham paredzētais fonogrāfs.
Abi peldētāji nogriezās pa kreisi, sānis projām no nolaupītā šonera. Kad korālis beidzās, no klāja atviļ- ņoja skaļi smiekli un dziedāšana, tad atkal ieskanējās fonogrāfs. Grīfs, pie sevis vīpsnādams par dziesmas piemērotajiem vārdiem — «Vadi, skaidrā gaisma», veicīgi peldēja tālāk pār tumšajiem ūdeņiem.
— Mums jāizpeld līdz ieejai un jāizkāpj pie Lielās klints, — Mauriri čukstēja. — Velni ieņēmuši zemo sēri. Paklau!
Kāds pusducis šāvienu ar nevienādām atstarpēm liecināja, ka Brauns vēl arvien turas uz klints, bet pirāti ierīkojušies šaurajā pussalā.
Vēl pēc stundas viņi jau peldēja zem Lielās klints augstu izslietajām kraujām. Mauriri, taustīdams ceļu, pirmais izkāpa krastā pie kādas aizas, un, apmēram simt pēdu rāpušies pa to augšup, tie nonāca uz šauras klints pārkares.
— Paliec še! — teica Mauriri. — Es iešu pie Brauna. No rīta atgriezīšos.
— Iešu tev līdzi, Brāli, — Grīfs atteica.
Mauriri tumsā pasmējās.
— Pat tu, Lielo Brāli, to nespēj. Es esmu Cilvēks- Azis, un es vienīgais visā Fuatīno salā spēju pāriet pār Lielo, klinti nakts laikā. Bez tam šī arī būs pirmā reize, kad es pats to darīšu. Pastiep roku! Vai sataustīji? Tur ir noglabāts Pilzaha dinamīts. Nogulsties cieši pie klintssienas, tad tu pa miegam nenovelsies. Es tagad eju.
Un augstu pār šalcošo bangotni uz šauras klinšu dzegas līdzās dinamīta krājumiem Dāvids Grīfs pārdomāja savu kaujas plānu, tad nolika galvu uz elkoņa un aizmiga.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «STĀSTI»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.
