DŽEKS LONDONS - STĀSTI

No rīta, kad Mauriri veda viņu pāri Lielās klints ga­lotnei, Dāvids Grīfs saprata, kāpēc viņš nebūtu spējis te pāriet naktī. Kaut arī viņa jūrnieka nervi bija norū­dīti lielos augstumos un bīstamā kāpaļāšanā, viņš brī­nījās, kā spēj veikt šo pārgājienu pat gaišā dienas laikā. Te bija vietas, kurās viņam, paklausot Mauriri sīkajiem norādījumiem, vajadzēja saliekties uz priekšu un ar visu ķermeni krist pāri simt pēdu dziļai aizai, ka­mēr izstieptās rokas satvēra kādu atbalsta punktu pie pretējās kraujas, un tad varēja pārvilkt pāri arī kājas. Reiz pāri piecsimt pēdu dziļam bezdibenim bija . jāiz­dara lēciens desmit pēdu uz priekšu un kādu asi uz leju līdz šaurai klints maliņai. Par spīti aukstajam prā­tam, reiz tam tomēr sāka reibt galva, stāvot uz klints ^zcilnīša pat ne divpadsmit collu platumā, kur, šķita, nebija vairs ne kruvesīša, pie kā pieturēties. Mauriri, redzēdams viņu grīļojamies, pārlieca pats savu ķermeni tālu pāri aizai un apgāja viņam apkārt, pie tam spēcīgi uzsizdams pa muguru, lai uzmundrinātu viņa apdullu­šās smadzenes. Toreiz uz visiem laikiem Grīfs atskārta visā pilnībā, kāpēc Mauriri nosaukts par Cilvēku-Azi.

v

Aizsardzības postenim uz Lielās klints bija savas la­bās īpašības un savi trūkumi. Nodrošināti pret jebkuru uzbrukumu, divi cilvēki varēja to noturēt pret desmit tūkstošiem. Pie tam vēl klints sargāja izeju atklātā jūrā. Abi šoneri, Rauls van Asvelds un viņa rīkļurāvēju kompānija bija iesprostoti. Grīfs ar savu dinamītu, pār­cēlis to augstāk uz klints, bija stāvokļa kungs. To viņš arī spoži pierādīja kādu rītu, kad šoneri lūkoja izkļūt jūrā. Pa priekšu brauca «Valeta», to tauvā vilka laiva, kuru airēja sagūstītie Fuatīno vīrieši. Grīfs un Cilvēks- Ažis raudzījās tieši lejup no kādas drošas klinšu slēp­tuves trīssimt pēdu augstumā. Šautenes gulēja tiem līdzās, tāpat arī gruzdoša pagale un Mels sainis dina­mīta stienīšu ar pievienotiem degļiem un detonatoru auklām. Kad laiva nokļuva zem viņiem, Mauriri pa­purināja galvu.

— Tie ir mūsu brāļi. Mēs nevaram šaut.

«Valetas» priekšgalā atradās vairāki no Grifa paša Raiateas matrožiem. Pakaļgalā kāds cits stāvēja pie stūres rata. Pirāti bija vai nu kajītē, vai arī uz otrā kuģa, izņemot vienu vienīgu, kas ar šauteni rokā stā­vēja kuģa vidusdaļā. Par vairogu tas turēja Naumo, ka­ralienes meitu, cieši piespiedis sev klāt.

— Tas ir galvenais velns, — Mauriri čukstēja, — viņam acis ir tikpat zilas, kā tev. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Skaties! Viņš tur cieti Naumo, lai mēs nevarētu uz viņu šaut.

Viegla pūsmiņa un neliela straumīte dzina ūdeni šau­rumā, tā ka šoneris virzījās uz priekšu ļoti lēnām.

— Vai jūs protat angliski? — Grīfs sauca lejup.

Vīrietis sarāvās, pacēla šauteni gandrīz stateniski

un paraudzījās augšup. Viņa kustības bija straujas un lunkanas kā kaķim, bet zeltaini iedegusī seja pauda zvērisku cīņas kāri. Tā bija slepkavas seja.

— Jā, — viņš atsaucās. — Ko jūs gribat?

— Griezieties atpakaļ, vai arī es jūsu šoneri uzspri­dzināšu,— Grīfs brīdināja. Viņš uzpūta gruzdošo pagali un pačukstēja: — Pasaki Naumo, lai izraujas viņam no rokām un skrien uz pakaļgalu.

No «Grāvēja», kas brauca cieši aiz «Paietas», sāka rībināt šautenes, un lodes plakšķēdamas sitās pret klinti. Van Asvelds nicinoši nosmējās, un Mauriri ieze­miešu valodā kaut ko sauca lejup sievietei. Kad tie bija nonākuši tieši apakšā, Grīfs ieraudzīja sievieti izrauja- inies no vīrieša rokām. Acumirklī Grīfs piegrūda gruz­došo pagali pie sērkociņa galviņa's, kas atradās īsā deg- līša šķēlumā, izlēca redzamā vietā pie klints malas un nosvieda dinamītu. Van Asvelds bija paguvis satvert meiteni un tagad cīnījās ar to. Cilvēks-Āzis turēja šau­teni pavērstu pret viņu un gaidīja izdevīgu brīdi. Dina­mīts nokrita uz klāja ciešā sainī, palēcās un aizripoja uz bakborta špigati. Van Asvelds, to ieraudzījis, brīdi sastinga, tad viņi abi ar meiteni skrēja, cik jaudas, uz pakaļgalu. Cilvēks-Āzis šāva, bet sašķaidīja vienīgi kambīzes stūri. Ložu krusa no «Grāvēja» pastiprinā­jās, abi vīrieši uz klints zemu pietupās, lai aizsargātos, un nogaidīja. Mauriri gribēja palūkoties, kas notiek apakšā, bet Grīfs to atturēja.

— Deglis ir bijis par garu, — viņš teica. — Nākam­reiz zināšu labāk.

T-as notika pusminūti pirms eksplozijas. Kas notika pēc tās, to viņi kādu laiciņu nespēja pateikt, jo šāvēji no kuģa, noteikuši īsto attālumu, gāza uguni bez mi­tas. Reiz Grifs riskēja palūrēt kaut ar vienu aci, un tū­daļ tam gar abām pusēm aizšalca lodes. «Valetai» bija norauta daļa bakborta klāja līdz ar reliņu, un tā, sa- šķiebusies un grimdama arvien dziļāk, slīdēja atpakaļ uz ostu. Uz «Grāvēja» klāja rāpās augšā tie vīrieši un Huahines salas sievietes, kas bija slēpušies «Valetas» kajītē un tagad šauteņu uguns aizsegā aizpeldējuši uz otru kuģi. Fuatīno vīrieši, kas brauca vilcējlaivā, no­svieduši tauvu un visā sparā iemukuši atpakaļ šau­rumā, tagad mežonīgā steigā īrās uz dienvidu krastu.

Četru šauteņu zalve no pussalas krasta liecināja, ka Brauns ar saviem vīriem, izlauzušies caur džungļiem līdz piekrastei, nu ķeras pie darba. Lodes vairs nespin- dza apkārt, un Grīfs ar Mauriri lika lietā arī savus ie­ročus. Tomēr neko nopietnu Viņi nodarīt nespēja, jo «Grāvēja» vīri šāva no klāja uzbūvju aizsega, kamēr vējš un straume nesa šoneri arvien dziļāk šaurumā. No «Valetas» vairs nemanīja ne pēdu, tā bija nogrimusi krātera dziļajos ūdeņos.

Rauls van Asvelds izdarīja divus manevrus, kas pa­rādīja viņa pārdrosmi un aukstasinību, tā ka pat Grīfs bija spiests pabrīnīties. Ar «Grāvēja» šauteņu uguni Rauls piespieda bēgošos Fuatīno ļaudis atgriezties un padoties gūstā. Un tai pašā laikā, steigšus sasēdinājis pusi no saviem rīkļurāvējiem «Grāvēja» laivā, viņš raidīja tos krastā un tad šķērsām pāri pussalai, tā ne­ļaudams Braunam pāriet uz pašu salu. Visu rīta cēlienu ik pa brīdim atjaunotā šaudīšanās stāstīja Grifam, ka Brauns atspiests Lielās klints pretējā pusē. Stāvoklis palika nemainījies, ja neskaita to, ka «Valeta» bija pa­galam.

VI

Lielās klints aizsardzības posteņa trūkumi nopietni apdraudēja dzīvību. Tur nebija ne barības, ne ūdens. Vairākas naktis Mauriri kāda Raiateas matroža pava­dībā peldēja uz līča viņu galu pēc pārtikas krājumiem. Tad pienāca nakts, kad pār ūdeni liesmoja ugunis un skanēja šāvieni. Pēc tam Lielajai klintij pieguļošā ūdens mala tika pamatīgi bloķēta.

— Jocīgs stāvoklis, — piezīmēja Brauns, kas nu pil­nībā dabūja izbaudīt visas tās dēkas, kādas iespējams piedzīvot Dienvidjūrās un par kādām viņš līdz šim bija tikai sapņojis. — Mēs esam viņu saņēmuši ciet un ne­varam laist vaļā, un Rauls savukārt ir saņēmis mūs ciet un nevar laist vaļā. Viņš nevar tikt projām, un mums gribot negribot jānomirst badā, turot viņu ciet.

— Ja uznāktu lietus, klinšu bedres piepildītos ar ūdeni, — Mauriri teica. Tā bija viņu pirmā diennakts bez ūdens. — Lielo Brāli, šonakt mēs abi sadabūsim ūdeni. Tas ir darbs stipriem vīriem.

Tonakt, paņēmuši stingri aizbāztus kokosriekstu ka- labašus- 1 , katru kvartas lielumā, viņi ar Grifu nokāpa pie ūdens Lielās klints pussalas pusē. Viņi neaizpeldēja vairāk par simt pēdām. Aizmugurē varēja saklausīt kādu nejaušu aira iečīkstēšanos vai irkļa piesitienu pie laivas sāniem, un dažreiz viņi redzēja uzliesmojam sērkociņu, kad vīri sardzes laivās aizdedzināja cigare­tes vai pīpes.