DŽEKS LONDONS - STĀSTI
Здесь есть возможность читать онлайн «DŽEKS LONDONS - STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1965, Издательство: LIESMA, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:STĀSTI
- Автор:
- Издательство:LIESMA
- Жанр:
- Год:1965
- Город:RĪGA
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA "LIESMA,, RĪGA 1965
No angļu valodas tulkojusi ROTA EZERIŅA Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠ
STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
— Un vīrieši? — Grīfs pārtrauca.
— Tie runā franciski. Es to zinu, jo kādreiz uz tava šonera bija stūrmanis, kas runāja franciski. Divi ir priekšnieki, tie neizskatās līdzīgi pārējiem. Tiem ir zilas acis kā tev, un tie ir velni. Viens ir lielāks velns par otro. Pārējie seši arī ir velni. Viņi mums nemaksā par jamsu un iaro saknēm, ne arī par maizes koka augļiem. Viņi mums visu atņem, bet, ja mēs žēlojamies, nokauj mūs. Tā tika nokauts Tori un Tati-Tori, un Peto, un tie citi. Mēs nespējam pretoties, jo mums nav šauteņu — tikai divas vai trīs vecas šautenes.
Viņi dara pāri mūsu sievietēm. Tā jau arī nokāva Motuaro, jo viņš gribēja aizstāvēt Naumo, kuru tie tagad paņēmuši pie sevis uz šonera. Tālab vien tika nogalināts arī Pilzahs. Galvenais no abiem priekšniekiem — Lielais Velns — vienreiz šāva uz viņu, kad viņš brauca laivā, un otrreiz, kad viņš raudzīja uzrāpties piekrastes smiltīs. Pilzahs bija krietns vīrs, un No- tutu tagad sēž būdā un raud bez gala. Daudzi ļaudis nobijušies un aizbēguši dzīvot pie kazām. Tomēr tur, augstajos kalnos, visiem nepietiek barības. Un vīri vairs negrib braukt zvejot, un viņi vairs nestrādā sakņu dārzos, jo velni tik un tā atņem visu, ko viņi ieguvuši. Bet mēs esam gatavi cīnīties.
Lielo Brāli, mums vajadzīgas šautenes un daudz patronu. Es izsūtīju ziņu, pirms peldēju jūrā pie tevis, un vīri jau gaida. Baltie svešinieki nezina, ka tu esi ieradies. Dod man laivu un šautenes, un es došos atpakaļ vēl pirms saullēkta. Un, kad jūs rit iebrauksiet, mēs jau būsim sagatavojušies, lai pēc tava signāla apkautu baltos svešiniekus. Viņi ir jānokauj. Lielo Brāli, tev allaž bijušas vienas asinis ar mums, un vīri un sievas lūdza daudzus dievus, lai tu ierastos. Un tu esi ieradies.
— Es braukšu laivā tev līdzi, — Grīfs teica.
— Nē, Lielo Brāli, — skanēja Mauriri atbilde. — Tev jāpaliek uz šonera. Baltie svešinieki baidīsies no šonera, nevis no mums. Mums būs šautenes, bet viņi to nezinās. Viņi satrūksies tikai tad, kad ieraudzīs tavu šoneri nākam. Sūti tur to jaunekli braukt laivā līdzi.
Tā nu notika, ka Brauns, tvīkdams kārē pēc romantiskām dēkām, par kādām gan lasījis, gan sapņojis, bet kādas ne reizi vēl nebija piedzīvojis, apsēdās pakaļgalā lielajai laivai, kura bija piekrauta ar šautenēm un patronām un kuru airēja četri Raiateas matroži, bet stūrēja zeltainbrūns, pār jūru atpeldējis fauns, vadīdams to pa silto tropu nakts tumsu uz pusleģendaro mīlestības salu Fuatīno, kur iebrukuši divdesmita gadsimta pirāti.
II
Ja starp Džaluitu Maršala salu grupā un Bugenvilu Zālamana salās novilks līniju un ja šo līniju divus grādus uz dienvidiem no ekvatora šķels ar citu līniju, kas vilkta no Ukuoras Karolīnu salās, tad šai krustpunktā saules piemirdzinātajos vientuļā okeāna plašumos kļūs redzama kalnainā Fuatīno sala, kuru apdzīvo cilts, kas radniecīga havajiešiem, samoiešiem, tahitiešiem un maoriem. Fuatīno iznāk pašā smailē leņķim, ko vilktu gar Polinēziju tālu uz rietumiem un atpakaļ starp Melanēziju un Mikronēziju. Tā tad arī bija Fuatīno, kas nākamajā rītā iznira Dāvida Grifa skatienam divas jūdzes uz austrumiem no kuģa, tieši lecošās saules virzienā. Pieturējās tā pati brīze, un «Grāvējs» slīdēja pār gludo ūdens līmeni tādā gaitā, ko uzskatītu par ļoti veiksmīgu ikvienam salu šonerim, kaut arī brīze bijusi trīsreiz spēcīgāka.
Fuatīno Īstenībā nebija nekas cits kā sens krāteris, ko kāds pirmatnējs izvirdums izcēlis no jūras dibena. Rietumu daļa, sadēdējusi un nogruvusi līdz jūras līmenim, veidoja ieeju pašā krāterī, kas tad bija salas osta. Tādējādi Fuatīno atgādināja nelīdzenu zirga pakavu, kura gali vērsti pret rietumiem. Uz atvērumu starp šiem pakava galiem tad arī stūrēja «Grāvējs». Kapteinis Glass, kas ar tālskati rokā visu laiku bija raudzījies paša zīmētā, uz kajītes jumta izklātā kartē, pēkšņi atslējās stāvus, un izteiksme viņa sejā pauda pa pusei satraukumu, pa pusei samierināšanos.
— Klāt ir, — viņš teica. — Drudzis. Nevarēja ar pagaidīt līdz rītam. Man tas allaž uzklūp smagi, mister Grīf. Pēc piecām minūtēm es jau būšu kā bez galvas. Jums pašam nāksies iestūrēt šoneri ostā. Zēn! Sataisi man koju! Labi daudz segu! Ielej pudelē karstu 'ūdeni! Ir tik rāms, mister Grīf, es domāju, ka jūs varēsiet pārbraukt lielo radzi pat bez nobrāzumiem. Nogaidiet izdevīgu vēja pūtienu un šaujiet taisni pāri! «Grāvējs» ir vienīgais kuģis pa visiem Klusā okeāna dienvidiem, kurš spēj to izdarīt, un es zinu — jūs jau protat šo manevru. Gar Lielo klinti brauciet cieši garām, vērojiet tikai, lai grotmasta rāja to neskar!
Viņš runāja aizgūtnēm, gluži kā piedzēries, apdullinātās smadzenes cīnījās ar malārijas lēkmes straujo uzplūdu. Kad viņš streipuļoja uz kuģa kāpņu pusi, seja viņam bija klāta mēļi sarkaniem plankumiem, it kā nejauka iekaisuma vai izsitumu apsēsta. Izvalbījušās acis stiklaini zvīļoja, rokas drebēja, un zobi klabēja aukstuma krampjos.
— Divas stundas, kamēr tikšu pie svīšanas, — viņš šļupstēja ar izķēmotu smīnu. — Tad vēl pāris stundu, un es būšu uz pekām. Es šās nolādētās lēkmes gaitu esmu izpazinis līdz pēdējai minūtei. J-j-jūs b-b-brauciet š-š-š …
Balss noslāpa vārgos stostos, un viņš klupdams nošļāca lejā kajītē, bet viņa saimnieks pārņēma kuģa vadību. «Grāvējs» patlaban tuvojās šaurumam. Salas pakava galus veidoja divi milzīgi, tūkstoš pēdu augsti klinšu kalni, abi gandrīz jau atdrupuši no pašas salas,, ar kuru to saistīja tikai zema un šaura pussala. Starp
galiem atradās kādu pusjūdzi plata josla, gandrīz visa aizsprostota ar koraļļu rifu, kas šķērsu stiepās no dienvidu gala. Ieeja, kuru kapteinis Glass bija nosaucis par spraugu, izlīkumoja caur šo rifu, nogriezās tieši uz ziemeļu galu un tālāk veda gar stateniskās klintssienas pakāji. Šinī vietā, kur grotmasta rāja gandrīz skrāpēja klinti pie bakborta, Grīfs, lūkodamies lejup stārborta pusē, nepilnu divu asu dziļumā saskatīja dibenu, kas strauji kāpa pretī līmenim. Pa priekšu brauca lielā laiva, tauvā vilkdama kuģi, lai varētu ieturēt virzienu, kā arī nodrošināt to pret vilni, kas skalojās atpakaļ no klintssienas, un Grīfs, uztvēris izdevīgu brīzes pūsmu, iegrozīja «Grāvēju» šaurumā un aizslīdēja garām lielajam koraļļu bluķim, nemaz nepieskaroties tam. Taisnību sakot, mazliet gan tam piedūrās, bet tik viegli, ka pat nesabojāja vara plākšņu apšuvumu.
Viņa priekšā atvērās Fuatīno osta. Tā bija apaļa ūdens krātuve piecu jūdžu diametrā, ko ieskāva balts koraļļu liedags, un zaļumiem klātās nogāzes no tā strauji izauga par stāvām krātera sienām. Sienu virsotnes veidoja asi zobotas vulkāniskas smailes, ko vietumis sedza vai vainagoja aizķērušies pasāta mākonīši. Ikviens izdrupušās lavas dobumiņš vai plaisiņa deva patvērumu meža vīnstīgām un kokiem — zaļš augu mutulis tinās gar klintīm. Tievas ūdens strūkliņas, vairāk gan līdzīgas miglas pllvurīšiem, plandījās un vijās lejup pa stāvām, vairākus simtus pēdu augstām nogāzēm. Un, lai darītu pilnīgu šā zemes stūrīša pievilcību, siltajā, valgajā gaisā smagnēji tvīka dzeltenzie- dainās kasijas smaržas.
Lavēdams ar vieglajām, gaisīgajām vēsmiņām, «Grāvējs» iebrauca krāterī. Pavēlējis laivu atsaukt atpakaļ, Grīfs ar tālskati sīki aplūkoja krastu. Neredzēja ne mazākās dzīvības. Visa apkārtne snauda tropiskās saules svelmainajā tveicē. Ne zīmes no kādas sagaidīšanas. Tālāk ziemeļkrasta liedagā, kur kokospalmu bārkstainais ietvars ieslēdza ciematu, viņš saskatīja melnos laivu priekšgalus laivu būdiņās. Liedagā uz līdzena ķīļa gulēja svešais šoneris. Nekas nekustējās ne uz tā klāja, ne arī kuģa apkaimē. Ne tuvāk kā piecdesmit jardu no krasta Grīfs lika izmest enkuru četrdesmit asu dzijumā. Tālāk uz vidu viņš pirms daudziem gadiem bija mērījis dziļumu līdz trīssimt asīm, bet dibenu tā arī nesasniedza, kā jau to varēja sagaidīt no tik pamatīgas krātera rīkles, kāda bija Fuatīno. Kad ķēde dārdēdama un šļakstinādama slīdēja caur enkura klīzi, Grīfs pamanīja, ka pulciņš iezemiešu sieviešu, sevišķi gara auguma, kādas mēdz būt vienīgi polinēzietes, plīvojošos ahu ģērbušās un ziedu vainagiem galvās, izskrēja uz piekrastē guļošā šonera klāja. Tāpat viņš ievēroja arī to, ko šīs sievietes nemaz nepamanīja, — ka salīcis cilvēks no kambīzes aizzagās uz priekšgalu, nolēca smiltīs un pazuda šaurajā, zaļajā krūmāju joslā.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «STĀSTI»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.