DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Здесь есть возможность читать онлайн «DŽEKS LONDONS - STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1965, Издательство: LIESMA, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

DŽEKS LONDONS
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA "LIESMA,, RĪGA 1965
No angļu valodas tulkojusi ROTA EZERIŅA Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠ

STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Mūsu cīņas troksnis paziņoja stūrmanim, kas noticis, un viņš ielika pārtiku, ūdeni un buru mazā laiviņā — nu tik mazā, ka tā nesniedza ne divpadsmit pēdu garumā. Mēs brukām virsū šonerim — tūkstoš vīru, un visa lagūna bija kā noklāta ar mūsu laivām. Bez tam mēs pūtām gliemežvāku taures, dziedājām kara dziesmas un dauzījām ar airiem pa laivu sāniem. Ko gan varētu iesākt pret mums viens baltais un trīs melnie? Itin nekā — un stūrmanis to labi saprata.

Baltie cilvēki ir sātani. Daudz tos esmu vērojis, tagad esmu vecs vīrs, un nu pēdīgi es saprotu, kāpēc baltie cilvēki ir paņēmuši sev visas salas, kas jūrā. Tas tāpēc, ka viņi ir sātani. Te nu tu sēdi laivā kopā ar mani. Tu par lāgu neesi nekas vairāk kā vien puika. Tu neesi gudrs, jo ik dienas man nākas tev stāstīt daudzas lietas, ko tu nezini. Kād es biju vēl pavisam mazs bērnelis, es par zivīm un zivju paražām zināju vairāk nekā tu tagad. Es esmu vecs vīrs, bet varu nonirt lejā līdz lagū­nas dibenam, un tu nespēj man sekot. Kam tad tu galu galā esi derīgs? Es nezinu nekā cita — vienīgi cīniņu. Nekad neesmu redzējis tevi cīnāmies, tomēr zinu, ka tu esi tāds pats kā tavi brāļi un ka tu cīnīsies kā sātans. Tāpat tu esi arī muļķis, gluži kā tavi brāļi. Jūs nekad neatskārstat, kad esat sakauti. Jūs cīnāties līdz pat nā­vei, un tad jau ir par vēlu atskārst, ka jūs esat sakauti.

Tagad uzklausi, ko šis stūrmanis darīja. Kad mēs metāmies viņam virsū, noklādami jūru ar laivām un pūzdami savus gliemežvākus, viņš no šonera ielēca mazajā laivelē līdz ar visiem trim melnajiem puišiem un airēja uz lagūnas ieeju. Te nu viņš atkal bija muļķis, jo neviens gudrs vīrs nelaistos jūrā tik sīkā laivelē. Tās malas nepacēlās ne četras collas virs ūdens. Divdesmit laivu aizbrauca viņam pakaļ, un šajās laivās bija divi simti jaunekļu. Mēs noairējam piecas asi kamēr viņa melnie puiši spēja pairties tikai vienu asi. viņam nebija nekādu izredžu, bet viņš bija muļķis. Viņš piecēlās laivā kājās ar šauteni rokā, un viņš šāva daudzas rei­zes. Viņš nebija labs šāvējs, bet, kad piebraucām tuvāk, daudzus no mūsējiem tomēr ievainoja un nonāvēja. Bet tik un tā viņam nebija nekādu izredžu.

Es atminos, ka visu laiku viņš smēķēja cigāru. Kad mēs bijām vairs tikai četrdesmit pēdu no viņa un strauji braucām tuvāk, viņš nosvieda šauteni, aizdedzināja pie cigāra dinamīta stienīti un svieda to uz mums. Viņš dedzināja vēl vienu un vēl vienu un svieda tos mums ļoti ātri daudzus, daudzus. Tagad es zinu, ka viņš, jādomā, bija iešķēlis degļu galus un saspraudis tur sērkociņu galviņas, jo tie uzliesmoja tik ātri. Bez tam degļi bija ļoti īsi. Dažreiz dinamīts izsprāga jau gaisā, tomēr lielākā tiesa sakrita laivās. Un katru reizi, kad tāds uzsprāga laivā, šī laiva bija pagalam. No div­desmit laivām puse tika sadauzīta druskās. Laiva, kurā es atrados, arī tika tā sašķaidīta un līdz ar to divi

cilvēki, kas sēdēja man līdzās. Dinamīts nokrita tieši starp viņiem. Pārējās laivas apgriezās un aizbēga. Tad stūrmanis sāka uz mums neganti kliegt: «Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!» Pie tam viņš no jauna apšaudīja mūs ar šauteni, tā ka daudzus nošāva no mugurpuses, ka­mēr tie bēga. Un visu šo laiku melnie puiši laiviņā turpināja airēt. Redzi, es tev saku taisnību, tas stūrma­nis bija sātans.

Tas vēl nebija viss. Pirms viņš atstāja šoneri, viņš bija to aizdedzinājis un sagatavojis visu pulveri un dinamītu tā, lai tas uzsprāgtu vienā laikā. Simtiem mūsējo bija uz kuģa, tie mēģināja dzēst uguni un smēla ūdeni, pār kuģa malu, kad šoneris uzsprāga gaisā. Tā ka viss, par ko mēs bijām karojuši, mums bija zudis, pie tam vēl jo daudzi mūsējie nogalināti. Dažbrīd pat vēl tagad, vecuma dienās, es redzu briesmīgus sapņus, kuros dzirdu stūrmani gaudojam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Viņš rēc pērkona balsī: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Bet visi tie, kas atradās zvejnieku nometnēs, bija no­kauti.

Stūrmanis izbrauca pa šaurumu savā mazajā laiviņā, un mēs bijām pārliecināti, ka beigas viņam ir, — jo kā gan okeānā var palikt dzīva tik maza laivele ar četriem cilvēkiem iekšā? Pagāja apmēram mēnesis, un tad vienu rītu divu lietus gāžu starplaikā kāds šoneris iebrauca pa mūsu šaurumu un izmeta enkuru ciemata priekšā. Karalis un virsaiši apspriedās ilgi un gari, līdz nolēma, ka šoneri mēs sagrābsim pēc divām vai trim dienām. Bet pa šo laiku, tā kā mūsu paraža arvien bija izrādī­ties draudzīgiem, mēs braucām laivās uz šoneri, vez­dami kokosriekstu virtenes, mājputnus un cūkas, lai tirgotos. Bet, kad bijām piestājuši pie kuģa sāniem — daudzas jo daudzas mūsējo laivas, — cilvēki no kuģa sāka mūs apšaudīt ar šautenēm, un, kad mēs airējām projām, es ieraudzīju stūrmani, kas bija aizbraucis jūrā mazajā laivelē, uzlecam uz reliņa, dejojam un rēcam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»

To pašu pēcpusdienu viņi no šonera zbrauca krastā trijās mazās laiviņās, kurās atradās baltie vīri. Viņi gāja tieši cauri ciematam, nošaudami ikvienu vīrieti, ko ieraudzīja. Tāpat viņi apšāva mājputnus un cūkas.

Mēs, kas nebijām nošauti, sabēgām laivās un izairējām ārā lagūnā. Atskatījušies mēs varējām redzēt, ka visas būdas liesmo ugunī. Pievakarē ieraudzījām daudzas laivas braucam no Nihi — tas ir ciemats pie Nihi šauruma ziemeļaustrumos. Tie bija visi, kas palikuši dzīvi, jo, tāpat kā mūsējo, arī viņu ciematu bija nodedzinājis otrs šoneris, kas iebraucis pa Nihi šau­rumu.

Tumsā mēs turējāmies rietumu virzienā — uz Paulo, bet nakts vidū izdzirdām sieviešu vaimanas un drīz pēc tam iekļuvām lielā laivu pulkā. Tajās atradās visi, kas palikuši dzīvi Paulo, kura gluži tāpat bija pārvērsta pelnos, jo trešais šoneris bija iebraucis pa Paulo šau­rumu. Redzi, tas stūrmanis un viņa melnie puiši taču nebija noslīkuši. Viņš bija aizkūlies līdz Zālamana sa­lām un tur pastāstījis saviem brāļiem, ko mēs Oolongā esam izdarījuši. Un visi viņa brāļi bija teikuši, ka nāk­šot un sodīšot mūs, un klāt viņi bija trijos šoneros, un visi mūsu trīs ciemati tika noslaucīti no zemes virsas.

Un kas mums vairs atlika ko darīt? Rītā abi šoneri no vēja puses brauca mums virsū lagūnas vidū. Pasāts pūta krietni pastiprs, un viņi sašķaidīja mūsu laivas dučiem vien. Un šautenes nemitējās runāt nē mirkli. Mēs izklīdām tikpat kā lidojošās zivis, kad parādās bonita, un mūsējo'bija tik daudz, ka mēs paspējām iz­bēgt tūkstošiem, pamukdami gan še, gan tur pa saliņām atola nomalēs.

Pēc tam šoneri trenkāja mūs pa lagūnu uz priekšu un atpakaļ. Naktīs mēs klusītiņām aizlavījāmies tiem ga­rām. Tomēr nākamajā vai aiznākamajā dienā šoneri ar­vien bija atkal klāt un dzenāja mūs uz lagūnas otru galu. Tā tas turpinājās. Mēs sen vairs neskaitījām savus mirušos un pat nepieminējām tos. Tiesa, mūsu bija daudz, bet ienaidnieku maz. Taču — ko mēs varējām darīt? Es biju vienā no tām divdesmit laivām, kurā at­radās cilvēki, kas nebaidījās nāves. Mēs uzbrukām ma­zākajam šonerim. Viņi apšāva mūs kaudzēm. Viņi svieda laivās dinamītu un, kad dinamīta krājumi bija izbei­gušies, lēja verdošu ūdeni mums uz galvām. Šautenes neapklusa ne mirkli. Tos, kuru laivas bija sadragātas, apšāva, kamēr tie peldēja projām. Bet stūrmanis lēkāja šurp un turp pa kajītes jumtu, neganti kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»

Ikviena māja tika nodedzināta uz katras pat visma­zākās saliņas. Pie dzīvības nepalika neviena vista, ne­viens sivēns. Mūsu akas bija piegānītas ar nokauto ķermeņiem vai arī piebērtas ar koraļļu radzēm. Mēs bijām Oolongā divdesmit pieci tūkstoši pirms šo triju šoneru ierašanās. Šodien mūsu ir tikai pieci tūkstoši. Kad šoneri aizbrauca, mūsējo bija vairs vienīgi trīs tūkstoši, kā pats dzirdēsi.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «STĀSTI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
Džeks Londons - Sniega meita
Džeks Londons
Džeks Londons - Pirms Ādama
Džeks Londons
Отзывы о книге «STĀSTI»

Обсуждение, отзывы о книге «STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x