DŽEKS LONDONS - STĀSTI

tas bija viskijā nožūpojies skots, un viskiju viņš tempa pilnīgi tīrā veidā, pirmo glāzīti iemezdams tieši pulksten sešos no rīta un tad augu dienu regulāri atkārtodams šo nodarbību līdz pat gulēt iešanai, kas parasti notika ap pusnakti. Gulēja viņš tikai piecas stundas no visām divdesmit četrām, bet pārējās deviņpadsmit bija rāmā garā pamatīgi pie­dzēries. Abus mēnešus, kurus es pavadīju kopā ar viņu Oolongas atolā, ne brītiņu netiku viņu redzējis skaidrā. Tiešām, gulēt viņš gulēja tik maz, ka nekad nepaspēja atžirbt. Tik spilgti izteiktu nepārtraukta reibuma stā­vokli man vēl savu mūžu nebija gadījies novērot.

Viņa vārds bija Makelisters. Viņš bija jau krietni gados un pagalam nevarīgs uz kājām. Rokas viņam krampjaini trīsēja, kas sevišķi dūrās acīs, kad viņš ielēja sev viskiju, tomēr ne reizes netiku pamanījis, ka viņš būtu jel lāsīti izlaistījis. Divdesmit astoņus gadus viņš bija pavadījis Melanēzijā, klaiņodams no Vācu Jaun- gvinejas līdz pat Vācu Zālamana salām, un bija tā ieaudzis šajā pasaules stūrītī, ka pat runāt mēdza tajā no visām valodām salasītajā žargonā, ko dēvē par «beche-de-mer» [1] . pat ar mani runādams, viņš lietoja tādus izteicienus kā «saule nākt augšā», kas nozīmēja «Saullēktu, «kai-kai stāv», kas nozīmēja, ka galds klāts, «pendēris spiež tekāt», kas nozīmēja, ka viņš dabūjis caureju. Viņš bija maziņš vīrelis, pavisam sažuvis, no iekšpuses un ārpuses svilinošu dzērienu un svilinošas saules apdedzināts. īstenībā viņš vairs nebija cilvēks, bet sārņu pika, teiksim, lava, kam mazliet dzīvības iekšā, kas vēl nav galīgi atdzisusi; kustības viņam raisījās stīvi un pēkšņos rāvienos kā automātam. Spē­jāks vēja brāziens varētu viņu aiznest pa gaisiem. Sis vīrs svēra deviņdesmit mārciņu.

Tomēr kaut kas neizmērojams bija vara, ar kādu viņš valdīja. Oolongas atola apjoms bija simt četrdesmit jūdžu. Tā lagūnā varēja iestūrēt tikai ar kompasa pa­līdzību. Atolu apdzīvoja pieci tūkstoši polinēziešu — visi tādi vien stalti vīri un sievietes, daudzi sasniedza sešu pēdu garumu un svēra savas pārsimt mārciņas. Oolonga atradās divsimt piecdesmit jūdžu no tuvākās cietzemes. Divreiz gadā te iegriezās mazs šonerītis, lai savāktu kopru. Vienīgais baltais cilvēks Oolongā bija Makelisters, sīks tirgotājiņš un nevaldāms žūpa; tomēr pār Oolongu un tās pieciem tūkstošiem iezemiešu viņš valdīja ar dzelzs roku. Teica viņš «šurp», un tie ieradās; teica viņš «prom», un tie pazuda. Nekad tie neuzdrīkstē­jās apšaubīt ne viņa vēlēšanās, ne spriedumus. Viņš bija tik sīkumaini ķildīgs, kāds spēj būt vienīgi vecs skots, un allaž jaucās iekšā salinieku personīgajā dzīvē. Kad Nugu, karaja meita, gribēja precēt Haunau no atola viņas malas, tās tēvs bija ar mieru, bet Makelisters ne, un precības tā arī nenotika. Kad karalis vēlējās no­pirkt no virspriestera mazu saliņu lagūnā, Makelisters teica nē. Karalis bija kompānijai parādā summu simt astoņdesmit tūkstošu kokosriekstu apmērā, un, pirms tā nebija nomaksāta, viņš nevienu kokosriekstu ne­drīkstēja izlietot citām vajadzībām.

Taču ne karalis, ne viņa tauta nemīlēja Makelisteru. īstenībā tie viņu briesmīgi ienīda, un, cik man zināms, visa cilts priesteru vadībā veselus trīs mēnešus velti bija pūlējusies izlūgt no dieviem Makelistera nāvi. Velnu velni, kādus ļaudis piesauca viņu vajāt, bija paši šausmīgākie, bet, tā kā Makelisters velnu velniem ne­ticēja, tiem trūka varas pār viņu. Piedzērušiem skotiem visi pesteļi noslīd secen. Ļaudis slepus uzlasīja atliekas no ēdieniem, ko skārušas viņa lūpas; pievāca kādu tukšu viskija pudeli, kokosriekstu, no kura viņš bija iz­dzēris sulu, savāca pat viņa spļaudekļus un ar visu to izmēģinājās dažnedažādākās burvestības. Tomēr Ma­kelisters dzīvoja, kā dzīvojis. Veselība tam bija nesa­graujama. Nekad viņš neslimoja ar drudzi, nezināja, kas ir iesnas vai klepus, asinssērga viņu neskāra, viņam nepielipa ne ļaundabīgi audzēji, ne citas nejaukas ādas slimības, kādas šajā klimatā vienādā mērā apdraud kā melnos, tā baltos. Viņš laikam bija tā piesātinājies ar alkoholu, ka baktērijas viņa ķermenī neatrada sev pie­mērotus dzīves apstākļus. Es reizēm pat iztēlojos, kā baciļi, tiklīdz nonāk viņa viskija piesūcinātajā dvašā, izplēnējuši birtin birst zemē sīksīkām čupiņām. Neviens viņu nemīlēja, pat baktērijas ne, bet pats viņš mīlēja vienīgi viskiju — un tomēr dzīvoja.

Es biju nesaprašanā. Nespēju aptvert, kālab gan pieci tūkstoši iezemiešu pacieš šo tirānu izčākstējuša jūras vēža izskatā. Tīrais brīnums, ka viņš jau sen nebija ņēmis galu pēkšņā nāvē. Pretstatā bailīgajiem mela- nēziešiem šejienieši bija lepni un ļoti kareivīgi. Lielajā kapsētā kapu kopiņu galvgaļos un kājgaļos vēl gulēja asiņainās pagātnes liecinieki — vāļu tauku kasīkļi, ve­cas, sarūsējušas bajonetes un dunči, vara bultas, stūres ķēdes, harpūnas, ar bumbām šaujami lielgabali, ķieģeļi, kas varēja nākt vienīgi no vaļu mednieku kuģa kausē­jamās krāsns, un senas bronzas lauskas no sešpadsmitā gadsimta — tās apstiprināja leģendas par pirmajiem spāņu jūras braucējiem šajās zemēs. Kuģis pēc kuģa bija traukuši nest nelaimi Oolongai. Vēl pirms nepilniem trīsdesmit gadiem vaļu ķērājs «Blenerdeila», kas iebrauca lagūnā salabot bojājumus, bija iznīcināts līdz ar visu ekipāžu. Tādā pašā veidā bija gājusi bojā arī sandelkoku tirdzniecības kuģa «Gasketa» apkalpe. Lielo franču barku «Tulona», kas bezvēja dēļ bija aizkavēju­sies atolā, salinieki ieņēma pēc sīva kautiņa un no­gremdēja Lipau šaurumā, vienīgi kapteinim un nedau­dziem matrožiem izdevās izglābties lielajā kuģa laivā. Spāņu kuģa bronzas lūžņi vēstīja par to, kā pazudusi viena no pirmajām pētniecības ekspedīcijām. Tas viss, atzīmēts pēc kuģa vārdiem, ir vēstures materiāls, un dokumentus par to var atrast Klusā okeāna Dienvid- jūru kuģniecības direkcijā. Bet šī te bija cita vēsture — nerakstītā vēsture, ko man tagad vajadzēja iepazīt. Un šai mācības laikā es brīnīdamies brīnījos, kālab gan pieci tūkstoši mežonīgu iezemiešu atstāj pie dzīvības vienu vienīgu deģenerējušos skotu despotu.

Kādā tveicīgā pēcpusdienā mēs abi ar Makelisteru sēdējām verandā, raudzīdamies pāri lagūnai, kas zai­goja visbrīnumainākajās dārgakmeņu nokrāsās. Mums aizmugurē aiz simt jardu platās, palmām apaugušās smilšu strēmeles pret rifu krākdama brāzās, ārējā ban- gotne. Bija šausmīgi karsts. Mēs atradāmies uz ceturtā dienvidu platuma grāda, un saule, pirms dažām dienām šķērsojusi ekvatoru savā ceļojumā uz dienvidiem, stā­vēja mums tieši virs galvas. Nepūta ne mazākā vēs­miņa — ūdens līmenis pat neietrizuļojās. Dienvidaus­trumu pasātu laiks tuvojās beigām, un ziemeļrietumu musoni vēl nebija sākuši pūst.

— Dejot nu viņi nejēdz ne velna, — Makelisters no­teica.

Biju nejauši ieminējies, ka polinēziešiem ir skaistākas dejas nekā papuasiem, bet Makelisters to neatzina — ne aiz kāda cita iemesla kā vienīgi aiz sava ķildīguma. Tomēr bija pārāk karsts, lai strīdētos, un es neko neiebildu. Bez tam ne reizes vēl nebiju redzējis Oolon- gas iemītnieku dejas.

— Tūliņās jums to pierādīšu, — viņš paziņoja un uzsauca melnajam Jaunhanoveras zēnam, kas ar līgumu bija saistīts par kalpotāju un izpildīja pavāra un gal­venā sulaiņa pienākumus. — Paklau, puis, pasaki tur tam šo karalim, lai nāk šur pie manis!