DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Labs ir, — stūrmanis atteica.

Pusdienas patlaban bija pusē, un skiperis pilnā sparā stāstīja par to, kā kuģis «Skotu virsaiši» atgriezts no krasta.

— Jā, — viņš pašlaik teica, — tas bija skaistākais kuģis visā piekrastē. Bet, kad tam nelaimējās uz reizi piegriezt pie krasta, laivas jau metās tam virsū, pirms tas vēl bija atdūries rifā. Uz kuģa atradās pieci baltie kādi divdesmit matroži — Santa Krusas puiši un sa- moieši, bet izglābās vienīgi kravas pārzinis. Bez tam vēl uz kuģa bija sešdesmit darba algotņi. Tos visus kai-kai. Kai-kai? — Ak tā, lūgtu piedošanu. Gribēju teikt, ka tos visus apēda. Un kur tad «Džeimss Edvardss», uz to lepnāko aptakelēts …

Bet šinī acumirklī no klāja atskanēja stūrmaņa trek­nie lāsti un vesels koris mežoņu brēcienu. Trīs reizes noblīkšķēja revolveris, un pēc tam padzirdās skaļš plunkšķis ūdenī. Kapteinis Hanzens acumirklī metās augšup pa kuģa kāpnēm, bet Bertijs šausmās pama­nīja, ka aizskriedams viņš izrauj revolveri. Bertijs kāpa augšup daudz piesardzīgāk un brīdi vilcinājās, pirms pabāza galvu ārā no stāvās kāpņu ejas. Tomēr nekas nenotika. Stūrmanis viss drebēja satraukumā, rokā tu­rēdams revolveri. Tikai reiz viņš satrūkās un ar lēcienu apsviedās gandrīz pavisam apkārt, it kā tam draudētu briesmas no mugurpuses.

— Viens iedzimtais pārvēlās pār bortu, — stūrmanis teica dīvaini aizžņaugtā balsī. — Viņš neprata peldet.

— Kurš tas bija? — skiperis noprasīja.

— Auiki, — skanēja atbilde.

— Bet ziniet, man likās — es dzirdēju šāvienus, — Bertijs ieminējās, trīsēdams aiz ziņkāres, jo viņš še nojauta dēku, pie tam vēl tādu, kas nu jau laimīgi beigusies.

Stūrmanis apcirtās pret viņu un uzbrēca:

— Nolādēts, tie ir meli! Neviens te nav šāvis. Tas nēģeris vienkārši pārkrita pār malu.

Kapteinis Hanzens pavērās Bertijā, un viņa nespod­rās acis pat nepamirkšķinājās.

— Es … es domāju … — Bertijs stomījās.

- — Šāvieni? — kapteinis Hanzens miegaini ierunā­jās. — Šāvieni? Vai jūs dzirdējāt kādu šāvienu, mister Džeikobs?

— Neviena paša, — misters Džeikobss atteica.

Skiperis triumfējoši palūkojās savā viesī un piebilda:

— Acīm redzot, nelaimes gadījums. Kāpsim nu lejā, mister Ārkrait, un pabeigsim maltīti.

Bertijs to nakti pārgulēja kapteiņa kajītē, niecīgā, bet lepni iekārtotā, no kopkajītes atdalītā stūrītī. Priekš­gala šķērssiena bija greznota ar šauteņu komplektu. Virs kojas karājās vēl trīs šautenes. Zem kojas at­radās liela atvilktne, kuru atvilcis Bertijs pārliecinājās, ka tā pildīta ar munīciju, dinamītu un vairākām detona­toru kārbām. Viņš labāk izvēlējās gulēšanai tahtu pie pretējās sienas. Uz maza galdiņa redzamā vietā rēgojās «Arlas» kuģa žurnāls. Bertijs nezināja, ka kapteinis Malu licis to speciāli sagatavot šim gadījumam, un iz­lasīja tajā, ka 21. septembrī divi apkalpes locekļi pār- krituši pār bortu un noslīkuši. Bertijs lasīja starp rindi­ņām un saprata labāk. Vēl viņš lasīja, kā «Arlas» laivai pie Suvas uzbrukuši mežoņi un trīs vīri gājuši bojā; kā skiperis uzgājis pavāru uz kuģa pavarda sutinām cilvēka gaļu, ko matroži pagādājuši pastaigā pa Fuī salu; kā signalizācijas laikā nejaušs dinamīta sprā­dziens nogalinājis kādu no kuģa apkalpes; par nakts uzbrukumiem; par ostām, no kurām kuģis bēdzis nakts melnumā; par bušmeņu uzbrukumiem mangrovu pur­vos un par sālsūdens laivinieku flotīliju uzbrukumiem lielajās lagūnu ieejās. (Jn viena atzīme allaž atkārto­jās: miris ar dizentēriju. Šausmās viņš ievēroja, ka šādā nāvē miruši arī divi baltie — viesi uz «Arlas» tā­pat kā viņš.

— Ziniet ko, — Bertijs nākamajā dienā sacīja kap­teinim Hanzenam. — Es pašķirstīju jūsu kuģa žurnālu.

Skiperis izlikās šausmīgi pārskaities, ka kuģa žur­nāls atstāts tā mētājamies.

— Un visa tā dizentērija, ziniet, tas viss ir blēņas, tieši tāpat 'kā tie nejaušās noslīkšanas gadījumi, — Bertijs turpināja. — Ko tad īsti šī dizentērija nozīmē?

Skiperis skaļiem vārdiem apbrīnoja sava viesa apķē­rību, cienīgi saslējās, lai visu to noliegtu, bet tad lab­sirdīgi pieļāvās.

— Nu redziet, tas ir tā, mister Ārkrait. Šīm salām jau pašām par sevi ir pietiekoši slikta slava. Ar katru dienu kļūst grūtāk piedabūt baltos parakstīt līgumu uz šejieni. Pieņemsim, kāds vīrs ticis nogalināts. Kompā­nijai jāizgrūž elles nauda, lai sadabūtu citu viņa vietā. Bet, ja šis cilvēks vienkārši nomiris ar kādu slimību, tad viss ir kārtībā. Slimošana jaunatnācējus neko ne­uztrauc. Bet tikt noslepkavotiem — tam gan viņi ir pretī ar rokām un kājām. Es arī domāju, ka «Arlas» skiperis miris ar dizentēriju, kad pieņēmu viņa posteni. Un tad jau bija par vēlu. Līgumu biju parakstījis.

— Pie tam, — misters Džeikobss piebilda, — tik un tā jau salasās par daudz nejaušās noslīkšanas gadī­jumu. Neizskatās vairs ticami. Valdība pati vainīga. Baltajam cilvēkam nav nekādas iespējas aizstāvēties pret nēģeriem.

— Jā, nu atcerieties vien «Princesi» un to jeņķu stūr­mani, — skiperis pārņēma stāstījumu. — Uz kuģa at­radās pieci baltie un vēl valdības aģents. Kapteinis,

aģents un kravas pārzinis ar divām laivām bija- izbrau­kuši krastā. Tos apkāva līdz pēdējam vīram. Stūrmanis un bocmanis ar kādiem piecpadsmit matrožiem — sa- moiešiem un tongiešiem — palika uz klāja. No krasta sabrauca vesels bars nēģeru. Pirms vēl stūrmanis pa­spēja atģisties, bocmanis un matroži jau bija pagalam pirmajā uzbrukumā. Stūrmanis pakampa trīs patron- jostas un divus vinčesterus un uzrāpās zāliņā. Viņš taču vienīgais bija paglābies dzīvs, un nav ko pārmest, ka viņš kļuva traks. Viņš tik šāva un šāva ar vienu šau­teni, kamēr tā sakarsa tiktāl, ka viņš vairs nejaudāja to noturēt, un tad ķērās pie otras. Klājs bija melns no nēģeriem. Viņš ņēma tos priekšā no vienas vietas. Viņš gāza tos, kamēr tie rāpās pār reliņu, un blieza tiem virsū, kad tie jau ķērās pie airiem. Tad viņi salēca ūdenī un lūkoja glābties peldus, bet viņš, traks būdams,, nolika vēl kādu pusduci. Un ko viņš par to dabūja?

— Septiņus gadus Fidži salās, — stūrmanis strupi atcirta.

— Valdība teica, ka viņam nav bijis tiesību šaut pēc tam, kad tie salēkuši ūdenī, — skiperis paskaidroja.

— Un tāpēc tad viņi tagadītās sākuši apmirt ar dizentēriju, — stūrmanis piemetināja.

— Pavisam jocīgi, — Bertijs noteica, juzdams sirdī ilgas, kaut jel kuģojums būtu jau beidzies.

Vēlāk dienā viņš iztaujāja melno, kuru viņam bija norādījuši kā cilvēkēdāju. Sā puiša vārds bija Sumasai. Trīs gadus viņš esot pavadījis kādā Kvīnslendas plan­tācijā. Esot pabijis Samoa un Fidži salās, kā arī Sid­nejā; par matrozi uz vervēšanas šoneriem izbraukājis Jaunbritāniju, Jaunīriju, Jaungvineju un Admiralitātes salas. Bet bez tam viņš bija apķērīgs blēdis, kas prata savu izturēšanos pieskaņot skipera uzsāktajam kursam. Jā, viņš esot apēdis daudzus cilvēkus. Cik daudzus? Skaitu gan šis nevarot atgādāties. Jā, arī baltos cilvē­kus; tie esot ļoti garšīgi, ja tikai neesot slimi. Reiz viņš apēdis kādu slimu balto.

— Goda vārds! — viņš izsaucās, kavēdamies atmi­ņās. — No viņš man gauži slims ilgi būt. Mans pendē- ris skriet un skriet.

Bertijs nodrebinājās un sāka izvaicāt par galvām. Jā, Sumasai esot dažas galvas krastā paslēptas — labā stāvoklī, saulē žāvētas un dūmos apkūpinātas. Viena no tām esot kāda šonera kapteiņa galva. Tai esot garas ūsas. To viņš esot ar mieru pārdot par divām mārci­ņām. Melnādaino galvas viņš pārdodot par vienu mār­ciņu. Vēl viņam esot arī dažas knauķu galveles — ne­lāgā stāvoklī, tās viņš varot atlaist par desmit šiliņiem.