DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Здесь есть возможность читать онлайн «DŽEKS LONDONS - STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1965, Издательство: LIESMA, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

DŽEKS LONDONS
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA "LIESMA,, RĪGA 1965
No angļu valodas tulkojusi ROTA EZERIŅA Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠ

STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Bertijs, sarunādamies ar kapteini Malu smēķējamā salonā, uzticēja viņam savu kvēlo vēlēšanos skatīt dzīvi Zālamana salās visā tās baigumā un briesmās. Kaptei­nis Malu atzina, ka šāda vēlēšanās esot cienījama un augstu vērtējama. Tikai pēc vairākām dienām kapteinis

Malu tuvāk painteresējās par Bertiju, kad jaunais dē­kainis par visu vari gribēja tam izrādīt četrdesmit ce­turtā kalibra automātisko pistoli. Bertijs izskaidroja mehānismu un demonstrēja to, iebīdīdams pielādēto magazīnu izdobtajā spalā.

— Tas ir tik vienkārši, — viņš skaidroja un atvilka ārējo stobru atpakaļ gar iekšējo. — Āre, ar to pašu jau ierocis ir gan pielādēts, gan ari uzvilkts. Un tad man atliek nospiest gaili — astoņas reizes, cik ātri vien spēju pacilāt pirkstu. Paskatieties uz šo drošinātāja slēgu! Tas man visvairāk patīk pie šās pistoles. Pilnīga drošība. Uz to var nešaubīgi paļauties. — Viņš atkal iz­bīdīja magazīnu. — Jūs pats redzat, cik tas ir droši.

Kamēr viņš turēja ieroci rokā, stobra caurums novir- * zījās pret kapteiņa Malu vēderu. Kapteiņa Malu zilās acis nekustīgi vēroja to.

— Vai jūs nebūtu tik laipns un nevērstu ieroci citā virzienā? — viņš apjautājās.

— Bet tas taču ir pilnīgi nodrošināts, — Bertijs ap­galvoja. — Es atvilku magazīnu atpakaļ. Tagad jau pistole nav pielādēta.

— Ierocis arvien ir pielādēts.

— Bet šis te nav.

— Vienalga, virziet to sānis!

Kapteiņa Malu balss bija pazema, metāliska un klusa, bet viņa acis ne mirkli nenovērsās no stobra, ka­mēr tā vilktā līnija virzījās gar viņa ķermeni un pēdīgi projām no tā.

— Deru uz piecnieku, ka ierocis nav pielādēts, — Bertijs dedzīgi piedāvāja.

Sarunu biedrs papurināja galvu.

— Nu, tad es jums pierādīšu.

Bertijs grasījās likt stobru pats sev pie deniņiem ar nepārprotamu nodomu nospiest gaili.

— Vienu acumirkli, — kapteinis Malu mierīgi sacīja, pastiepdams roku. — Ļaujiet man to aplūkot!

Viņš pavērsa pistoli pret jūru un nospieda gaili. No­rībēja spalgs šāviens, un tūdaļ mehānisms skarbi no­klikšķēja, izsviezdams sānis uz klāja karstu, kūpošu patronas čaulu. Bertija žoklis izbīlī noslīga lejup.

— Es taču reiz jau izbīdīju stobru atpakaļ, vai ne? — viņš atģidās. — Esmu gan rīkojies stuibi, man jāsaka.

Viņš krikšķinādams vārgi pasmējās un atslīga tvai­koņa atzveltnī. Visas asinis bija atplūdušas tam no sejas, un zem acīm spilgti iezīmējās tumši loki. Rokas trīcēja, un viņš nespēja pacelt līdz lūpām drebošo ciga­reti. Pasaule viņam nozīmēja pārāk daudz, un iztēlē viņš skatīja pats sevi ar sašķaidītām smadzenēm nogā­žamies uz kuģa klāja.

— Nudien, — viņš sacīja, — nudien …

— Glīts ierocītis, — noteica kapteinis Malu, atdo­dams viņam pistoli.

Uz «Makembo» klāja atradās pats pilnvarotais kas atgriezās no Sidnejas, un ar viņa atļauju tvaikonis pie­turēja pie Ugi salas, lai izceltu malā kādu misionāru. Pie Ugi stāvēja divmastnieks «Arla», kura skiperis bija kapteinis Hanzens. «Arla» bija viens no daudzajiem kuģiem, kas piederēja kapteinim Malu, un pēc viņa ie­rosinājuma un ielūguma Bertijs uzkāpa uz «Arlas» klāja, lai paviesotos četru dienu ilgajā darba algotņu vervēšanas braucienā gar Malaītas piekrasti. Pēc tam «Arlai» vajadzēja nogādāt viņu Remindžas plantācijā (kas arī piederēja kapteinim Malu), kur Bertijs varēs uzkavēties kādu nedēļu, un tad viņu aizvedīs uz Tulagi, valdības sēdekli, kur viņš viesosies pie pilnvarotā. Sakarā ar kapteini Malu minami vēl divi norādījumi, kurus devis, viņš pazudīs no mūsu stāstījuma. Viens no­rādījums tika dots kapteinim Hanzenam, otrs — miste­ram Herivelam, Remindžas plantācijas pārvaldniekam. Abu norādījumu saturs pilnīgi sakrita, un proti — ļaut misteram Bertramam Ārkraitam pilnībā izbaudīt skarbo un asiņaino dzīvi Zālamana salās. Paklusām vēl arī čukstēja, it kā kapteinis Malu būtu kaut ko pie­bildis par kasti skotu viskija, kas atbilstoši tikšot pie­šķirta tam, ar kura gādību misters Ārkraits dabūšot izbaudīt īpaši gleznainus iespaidus.

* * „*

1 Pilnvarotais — Britānijas karaliskās parlamenta komisijas pār­stāvis domīnijās un kolonijās.

— Jā, Svarcs jau vienādiņ ir bijis īsts aitasgalva. Iedomājieties, viņš tak ņēmās un aizveda četrus sava kuģa apkalpes puišus uz Tulagi, lai šos tur noper — pēc visiem likumiem, saproties, — un tad kopā ar tiem brauca mājās vienā laivā. Šūpoja pa krietnam, nu, un laiva, tikusi klajā jūrā, tūliņ apgāzās. Svarcs bija vie­nīgais, kas noslīka. Protama lieta, nelaimes gadījums.

— Vai tiešām? — Bertijs ievaicājās, ne visai ieinte­resēts, un ar acīm urbās melnajā vīrā pie stūres rata.

Ugi bija pazudusi aiz muguras, un «Arla» slīdēja pa vasarīgajiem viļņiem pretī kokiem noaugušajām Mala- ītas kalnu, grēdām. Stūres vīrs, kas tik ļoti saistīja Ber- tija acis, lepojās ar desmitpensu naglu, kas bija izdurta caur degunu kā iesms. Kaklu tam apņēma bikšu pogu virtene. Ausu ļipiņu caurumos bija iesprausts konservu bundžu atgriežamais, salauzts zobu sukas kāts, māla pīpe, modinātājpulksteņa misiņa zobratiņš un vairākas vinčestera patrončaulas. Pār krūtīm, kaklā pakārta, šūpojās porcelāna šķīvja lauska. Pa klāju slaistījās vēl kādi četrdesmit melnie, kuri bija izgreznoti apmēram tāpat un no kuriem piecpadsmit piederēja pie apkalpes, bet pārējie bija tikko savervēti darba algotņi.

— Protama lieta, tas bija nelaimes, gadījums, — at­kal ierunājās «Arlas» stūrmanis Džeikobss, slaids, tumšacains vīrietis, kas vairāk izskatījās pēc profesora nekā pēc jūrnieka. — Džonijam Bedipam nesen gadījās gluži tāda pati nejaušība. Viņš arī veda dažus melnos atpakaļ no pēršanas, un tie apgāza laivu. Bet Džonijs prata peldēt tikpat labi kā melnie, un noslīka divi no šiem. Viņš esot izpalīdzējies ar laivas sēdekļa dēli un revolveri. Arī tas, protams, bija nelaimes gadījums.

— Tādi gadījumi ir gaužām parasti, — piezīmēja skiperis. — Vai redzat to puisi pie stūres rata, mister Ārkrait? Tas ir cilvēkēdājs. Pirms pusgada viņš kopā ar pārējiem matrožiem noslīcināja toreizējo «Arlas» kapteini. Viņi to izdarīja uz klāja, ser, tieši tur pakaļ­galā pie bezanšotes.

— Kiājs gan izskatījās šausmīgs, — stūrmanis pie­bilda.

— Vai man butu jāsaprot tā, ka … — Bertijs iesāka, bet aprāvās.

— Jā gan, taisni tā, — kapteinis Hanzens atteica. — Viņš nejauši noslīka.

— Bet uz klāja? …

— Taisni tā. Varu jums vēl piebilst — tas lai, pro­tams, paliek starp mums, — ka viņi lietoja cirvi.

— Tie paši matroži, kas jums ir tagad?

Kapteinis Hanzens pamāja ar galvu.

— Iepriekšējais skiperis jau vienādiņ par maz pie­sargājās, — stūrmanis paskaidroja. — Viņš tak bija taisni uzgriezis tiem muguru, kad tie viņam gāza.

— Mums jau te, šajos ūdeņos, rokas kā sasietas, — skiperis žēlojās. — Valdīšana katrā ziņā aizstāvēs nē­ģeri pret balto. Tu nekad nedrīksti šaut pirmais. Tev gribot negribot jāgaida, lai papriekš izšauj nēģeris, ci­tādi valdīšana nosauks to par slepkavību un tu nonāksi Fidži salās. Tāpēc jau arī tik bieži gadās kādam nejauši noslīkt.

Aicināja pusdienās, un Bertijs ar skiperi nokāpa ka­jītē, atstādami stūrmani apsargāt klāju.

— Paturiet acīs to melno sātanu Auiki! — skiperis aiziedams piekodināja. — Man ne visai patīk, kā viņš lūr pēdējās dienās.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «STĀSTI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
Džeks Londons - Sniega meita
Džeks Londons
Džeks Londons - Pirms Ādama
Džeks Londons
Отзывы о книге «STĀSTI»

Обсуждение, отзывы о книге «STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x