DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Tam visi piekrita. Bet tad viens cēlās kājās — jenkijs Garais Džefs ar lieliem kauliem un lieliem muskuļiem. Tāpat valoda viņam bija liela. Viņš arī esot varens ce­ļotājs, viņš teica, dzimis staigāšanai ar sniegkurpēm un izbarots ar bifeļu pienu. Viņš nākšot man līdzi, lai ga­dījumā, ja es ceļā pakristu, viņš varētu aiznest ziņu līdz misijai. Es biju jauns un nepazinu jenkijus. Kā es va­rēju zināt, ka liela valoda norāda uz tauku āderi vai ka jenkiji, kas dara lielus darbus, muti velti neplāta? Tā mēs, saņēmuši stiprākos suņus un labāko pārtiku, uz­sākām ceļu, mēs trīs — Pasuka, Garais Džefs un es.

Jūs jau paši esat briduši pa svaigu sniegu un pūlēju­šies ar stumjamām kārtīm, un upju ledus blīvas jums riav nekas jauns; tāpēc nestāstīšu daudz par šīm mo­cībām, tikai pateikšu to, ka dažās dienās mēs nogājām pa desmit jūdzēm, bet citās arī pa trīsdesmit, tomēr visvairāk gan desmit. Tā labākā pārtika nepavisam nebija laba, un jau no paša sākuma mums vajadzēja iedalīt skopas porcijas. Tāpat arī stiprākie suņi bija ļoti vāji, un mēs ar mokām spējām tos noturēt kājās. Pie Baltās upes mūsu trīs kamanas kļuva par divām kamanām, bet bijām nogājuši tikai divsimt jūdzes. Tomēr zaudēt mēs neko nezaudējām; suņi, kas bija pa­metuši aizjūga siksnas, pazuda atlikušo suņu vēderos.

Neviena •sveiciena, neviena dūmu mutulīša, kamēr nokļuvām Pellijā. Te es biju cerējis atrast pārtiku, un te es biju cerējis atstāt Garo Džefu, kas, ceļojuma sa­beigts, smilkstēja vien. Bet tirgotāja plaušas čērkstēja, acis zalgoja drudzī, un pazemes krātuve bija gandrīz tukša; viņš parādīja mums arī misionāra tukšo krātuvi un viņa kapu ar augstu sakrautu klints šķembu kaudzi, lai suņi netiktu klāt. Vēl tur mitinājās pūlītis indiāņu, tomēr neredzēja ne zīdainīša, ne sirmgalvja, un bija skaidrs, ka tikai nedaudzi ieraudzīs pavasari.

Tā mēs vilkāmies tālāk ar viegliem vēderiem, bet smagām sirdīm, un pustūkstotis sniega un klusuma jūdžu mūs šķīra no Heinza misijas pie jūras.

Tumsa pašlaik bija visniknākā, un pusdienas laikā saule nespēja pat iegaismot apvārsni dienvidos. Tomēr ledus blīvas kļuva mazākas, iešana vieglāka, tāpēc es dzinu suņus bez žēlastības un gāju no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kā jau biju teicis Četrdesmitajā Jūdzē, katru collu ceļa nācās nostaigāt ar sniegkurpēm. Tās sa­dzina mums pēdās lielas tulznas, kas plaisāja un pār­klājās ar kreveli, bet pat nedomāja dzīt. Ik dienas šīs tulznas vērtās vārīgākas, līdz pēdīgi kādu rītu, kad sprā­dzējām klāt sniegkurpes, Garais Džefs brēca kā bērns. Es viņu noliku priekšgalā pie vieglā pajūga, lai iemin taku, bet viņš novilka sniegkurpes, lai būtu ērtāk. Tālab taka nebija pienācīgi nobradāta, viņa mokasīni atstāja dzi­ļas bedres, un šajās bedrēs suņi klupa. Suņiem sānos kauli gandrīz vai dūrās cauri ādai, un klupšana tiem nenāca par labu. Tāpēc es runāju skarbi ar šo vīru, un viņš nosolījās, bet lauza savu vārdu. Tad es viņu situ ar suņu pātagu, un pēc tam suņi vairs neklupa. Viņš bija tīrais bērns — ja runā par sāpju ciešanu un tauku āderi.

Bet Pasuka. Kamēr šis vīrs zvilnēja pie ugunskura un raudāja, viņa gatavoja ēdienu, rītos palīdzēja suņus iejūgt kamanās un vakaros izjūgt no tām. Un viņa sau­dzēja suņtfs. Vienmēr viņa gāja pa priekšu, cilādama tīklaini pītās sniegkurpes un līdzinādama ceļu. Pa­suka … kā to izteikt? … Man likās pats par sevi sa­protams, ka viņai tas viss jādara, un vairāk es par to pat nedomāju. Jo mans prāts bija aizņemts ar citām lietām, pie tam es biju jauns gados un maz zināju par sievietēm. Tikai vēlāk, raudzīdamies pagātnē, es sapratu.

Sis vīrs nu vairs nederēja nekur. Suņiem spēka jau tā bija maz, bet viņš vēl, palicis iepakaļ, pazagšus mēdza uzmesties uz kamanām. Pasuka teica, ka viņa pārņemot kamanas, tā ka vīrietim vairs nebija jādara nekas. No rītiem es iedevu viņam pienācīgo pārtikas tiesu un liku iet vienam pa taku uz priekšu. Tad mēs ar sievu nojaucām apmetni, sasējām visu uz ragavām un iejūdzām suņus. Pusdienas laikā, kad saule mūs pa­ķircināja, mēs parasti panācām vīrieti, uz kura vaigiem bija piesalušas asaras, un pagājām tam garām. Vakara mēs ierīkojām apmetni, nolikām atsevišķi viņam pie­nākošos pārtikas daļu un izklājām viņa kažokādas. Tā­pat mēs uzkūrām lielu ugunskuru, lai viņš to varētu sa­skatīt. Pēc kādām stundām viņš mēdza klibodams atvilkties-, stenēdams un gaudodams aprija savu daļu un nolikās gulēt. Viņš nebija vis slims, šis vīrs. Viņš bija tikai ceļa nomocīts un piekusis, un vārgs aiz bada. Bet arī mēs ar Pasuku bijām ceļa nomocīti un pieku­suši, un vārgi aiz bada; taču mēs paveicām visu darbu, bet viņš nedarīja nekā. Bet viņā bija tā tauku ādere, par kuru runāja mūsu brālis Betizs. Tomēr mēs ar­vien godīgi devām šim vīram pārtiku, kas tam pie­nācās.

Tad kādu dienu mēs satikām divus spokus, kas klīda pa Klusumu. Tas bija vīrs ar zēnu, un viņi bija baltie. Ledus uz Lebardža ezera esot pāršķēlies, un šajā plaisā nogrimusi visa viņu mantība. Katrs nesa tikai segu, satītu ap pleciem. Vakarā tie sakurot ugunskuru un tu­pot pie tā līdz rītam. Siem esot tāds mazumiņš miltu. Tos viņi iemaisot siltā ūdenī un tad dzerot. Vīrs man parādīja astoņas krūzītes miltu — visu, kas tiem bija, bet Pellija, bada piemeklēta, atradās divsimt jūdžu tā­lāk. Vēl viņi teica, ka aiz šiem nākot kāds indiānis; viņi gan esot dalījušies godīgi, tomēr tas nespējis izturēt. Es neticēju, ka viņi dalījušies godīgi, citādi indiānis katrā ziņā būtu izturējis. Tomēr pārtiku es tiem nevarēju dot. Viņi grasījās nozagt suni — pašu resnāko, kas gan bija ļoti kārns, — bet es pavērsu pret viņiem pistoli un liku

vākties projām. Un kā piedzērušies viņi aizgāja cauri Klusumam uz Pellijas pusi.

Tagad man bija trīs suņi un vienas kamanas, bet no suņiem bija atlikuši kauli un āda. Ja malkas ir maz, ugunskurs deg gausi un būda kļūst auksta. Tā bija ar mums. Ja barības maz, sals kož skaudri, un sejas mums bija melnas un apsaldētas, tā ka pat miesīgas mātes nebūtu mūs pazinušas. Kājas mums bija vienās vātīs. Rītos, uzsākdams ceļu, es noplūdu sviedriem, lai aiztu­rētu kliedzienu, kad sniegkurpes sāpīgi berza kājas. Pasuka ne reizi nepavēra lūpas, bet aizgāja uz priekšu iemīdīt ceļu. Vīrietis gaudoja.

Trīsdesmitajā Jūdzē straume skrēja ātri un bija iz­grauzusi ledu no apakšpuses, ledū rēgojās daudzi cau­rumi un plaisas, daudzās vietās plaiksnīja vaļējs ūdens. Kādu dienu mēs panācām vīrieti, kad tas atpūtās, jo, kā jau paradis, no rīta bija aizgājis pa priekšu. Bet starp mums pletās vaļējs ūdens. Viņš bija tam apgājis apkārt pa ledus maliņām, kas bija pārāk šauras kamanām. Tad mēs atradām ledus tiltu. Pasuka svēra maz un tālab gāja pirmā, šķērseniski turēdama rokās garu kārti ga­dījumam, ja iebruktu ledū. Bet viņa bija viegla, viņas sniegkurpes platas, un viņa pārgāja pāri. Tad viņa sauca suņus. Bet tiem nebija ne kārts, ne sniegkurpju, tie iebruka, un straume tos parāva zem ūdens. Es cieši turēju kamanas no pakaļpuses, līdz iejūga siksnas pār­trūka un suņi paslīdēja zem ledus. Gaļas jau tiem bija maz, tomēr es biju rēķinājies, ka mēs pārtiksim no tiem veselu nedēļu, un nu tie bija pagalam.

Nākamajā rītā es visu pārtiku, kuras bija ļoti maz, sadalīju trīs daļās. Es teicu Garajam Džefam, ka viņš var turēties kopā ar mums vai arī ne, kā nu patīk, jo mēs tagad ceļosim viegli un ātri." Bet viņš pacēla balsi, vaimanādams par savām vāšainajām kājām un savām ciešanām, un skarbiem vārdiem nopaļāja biedriskumu. Pasukas kājas arī bija vāšainas, un manas kājas bija vāšainas — ai, vēl daudz vairāk nekā Garajam Džefam, jo mēs visu laiku pūlējāmies kopā ar suņiem un par visu gādājām. Garais Džefs zvērējās, ka miršot, ja bū­šot no jauna jādodas ceļā; tālab Pasuka paņēma kažok­ādas segu, es katlu un cirvi, un mēs bijām gatavi ceļam. Taču viņa vēl paraudzījās uz vīrieša pārtikas tiesu un teica: «Aplam būtu izšķiest labu barību zīdainim. Labāk lai viņš mirst nost.» Es papurināju galvu un teicu nē, — kas reiz bijis biedrs, paliks biedrs vienmēr. Tad viņa ierunājās par cilvēkiem Četrdesmitajā Jūdzē; tur esot daudz cilvēku un visi labi; un pavasarī tie ska­tīšoties manī un gaidīšot barību. Bet, kad es vēl arvien teicu nē, viņa aši izrāva pistoli man no jostas, un, kā mūsu brālis Betizs teica, Garais Džefs nonāca Ābrama klēpī, pirms viņa laiks pienācis. Es rāju Pasuku par to; bet viņa nerādījās nemaz noskumusi un arī nenožēloja. Savā sirdī es jutu, ka viņai taisnība.