DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Tā, mani brāļi, spēja mīlēt Pasuka, kura nomira sniega pie Karibu krustcelēm. Tā bija dižena mīlestība, jo viņa noliedza savu brāli tā vīra labā, kurš viņu bija aizvedis pa grūtām takām pretī rūgtai nāvei. Un vēl vairāk — tik liela bija šās sievietes mīlestība, ka viņa noliedza pati sevi. Pirms viņas acis aizvērās pēdējo reizi, viņa saņēma manu roku un pabāla to sev pie jostas zem vāverādu krekla. Tur es sataustīju cieši pie­blīvētu maisiņu un uzzināju noslēpumu, kāpēc viņa zaudējusi spēkus. Dienu dienā mēs dalījāmies taisnīgi līdz pat pēdējam kumosiņam; bet dienu dienā viņa bija apēdusi tikai pusi savas daļas. Otra puse bija nogla­bāta cieši piepildītajā maisiņā.

Un viņa teica: «Te beidzas Pasukas taka; bet tava taka, Cārlij, ved vēl tālu un tālāk, pāri lielajam Cilku- tam, lejup līdz Heinza misijai un jūrai. Un tā ved tālu un tālāk, cauri daudzu sauļu gaismai, pāri nezināmām zemēm un svešiem ūdeņiem, to pildīs gari gadi, gods un liela slava. Tā tevi vedīs teltīs pie daudzām sievietēm — pie labām sievietēm, bet nekad tā nevedīs tevi pie lielā­kas mīlestības, kā bija Pasukas mīlestība.»

Un es zināju, ka sieviete runā patiesību. Bet mani pārņēma neprāts» es aizsviedu cieši piebāzto maisiņu, zvērēdams, ka arī mana taka beigusies, līdz Pasukas gurdās acis kļuva valgas no asarām un viņa teica: «Starp cilvēkiem Šitka Cārlijs ir staigājis godā, un ar­vien viņa vārdi ir bijuši patiesi. Vai tagad viņš aiz­mirsis savu godu un runā tukšus vārdus pie Karibu krustcelēm? Vai viņš vairs neatceras Četrdesmitās Jū­dzes cilvēkus, kuri deva viņam no savas pārtikas to la­bāko, no saviem suņiem tos stiprākos? Arvien Pasuka ir lepojusies ar savu vīru. Lai viņš pieceļas, piesprādzē sniegkurpes un dodas ceļā, tā ka Pasuka var paturēt savu lepnumu.»

Un, kad*viņa bija izdzisusi manās rokās, es piecēlos, sameklēju piebāzto maisiņu, piesprādzēju savas snieg­kurpes un streipuļoju pa taku uz priekšu; jo ceļgali man ļodzījās vājumā, galva reiba un ausīs dunēja, bet acu priekšā līpinājās ugunis. Zēna dienu aizmirstās takas atkal atgriezās pie manis. Es sēdēju pie potlača dzīru pilnajiem katliem un pacēlu balsi dziesmā, un de­joju, kamēr jaunekļi un meitenes dziesmoja un duci­nāja valzirga ādas bungas. Bet Pasuka turēja manu roku un nāca man līdzās. Kad es nolikos un gribēju aizmigt, viņa mani modināja. Kad es sagrīļojos un pa­kritu, viņa cēla mani augšā. Kad es iebridu dziļā sniegā, viņa veda mani atpakaļ uz takas. Un tāds — gluži kā cilvēks ar aptumšotu prātu, kurš skata dīvai­nas vīzijas un kura domas ir vieglas no vīna, — es no­nācu Heinza misijā pie jūras.

Sitka Cārlijs atmeta atpakaļ telts durvju aizklājus. Bija pusdienas laiks. Dienvidu pamalē, apmirdzēdama drūmo Hendersona kalnu kori, nekustīgi stāvēja aukstā saules ripa. Abās pusēs tai zvīļoja saules stabi. Gaiss virmoja dzirkstošā sarmā. Pašā priekšā līdzās takai kāds vilku suns, nosarmojis gluži spurains, pasvieda garo purnu pret debesīm un sāka sēri gaudot.

nav vis tukšas valodas, ka Zālamana salas esot dieva pamests salu puduris. Bet, no otras puses, atradīsies pasaulē arī vēl sliktākas vietiņas. Tomēr zaļam jaunpienācējam, kam trūkst uz paša ādas pārbaudītas izpratnes par to, kas ir cilvēki un dzīve bez likuma, Zālamana salas tiešām var rādīties baismīgas.

Pilnīga taisnība, ka nemitīgi tur plosās drudzis un dizentērija, ka tur mudžēt mudž no riebīgām ādas sli­mībām, ka pats gaiss tur piesātināts ar indi, kas iesū­cas ikvienā ādas porā, brūcē vai nobrāzumā, radīdama

ļaundabīgus trumus, tiesa ari, ka daudzi spēcīgi cilvēki, kuri tomēr tur izsprukuši nāvei no zobiem, atgriežas dzimtenē kā pilnīgi grausti. Tāpat pilna tiesa un tais­nība, ka iezemieši Zālamana salās ir īsti mežoņi, kas kārīgi iebauda cilvēka gaļu un aizrautīgi kolekcionē cilvēku galvas. Pēc viņu izpratnes,, viscildenākais sporta veids ir uzklupt cilvēkam, kas uzgriezis muguru, un ar manīgu tomahauka triecienu atšķelt tam mugur­kaulu no smadzeņu pamatnes. Nenoliedzama patiesība, ka dažās salās, nu, piemēram, Malaītā, starpcilšu darī­jumos kredīta un debeta norēķinus aplēš pēc izdarīta­jām slepkavībām. Galvas ir maiņas tirdzniecības ob­jekts, un balto cilvēku galvas skaitās sevišķi vērtīgas. Bieži vien kāds ducis ciematu sāk krāt mantas «kop- katlā», bagātinādami to mēnesi pēc mēneša, līdz pē­dīgi kāds dūšīgs karavīrs spēj celt priekšā baltā cilvēka galvu, svaigi cirstu -un asinīs pilošu, tā pieteikdams savas neapstrīdamās tiesības uz kopkrājumu.

Viss minētais ir tiešām taisnība, un tomēr atrodas baltie, kas nodzīvojuši Zālamana salās gadu desmitus un atkal ilgojas pēc tām, ja aizbraukuši no turienes. Cilvēkam tikai jābūt piesardzīgam un arī veiksmīgam, lai nodzīvotu ilgu mūžu Zālamana salās; bez tam vi­ņam vēl jābūt īstā gājuma vīram. Viņa dvēselei jānes dziļi iespiests baltā cilvēka nenovēršamības zīmogs. Viņam pašam jābūt nenovēršamam. Nepieciešams, lai viņam piemistu zināma daļa dižmanīgas nevērības pret dzīves sīkumiem, zināma daļa, kolosālas pāšpārliecības un pie tam rases egoisms, kas liek viņam nešaubīgi ticēt, ka viens vienīgs baltais katru mīļu dieniņu ir pā­rāks par tūkstoš melnādām, bet svētdienās spēj tikt galā pat ar diviem tūkstošiem nēģeru. Jo šīs jau, re­dziet, ir īpašības, kas balto cilvēku padarījušas neno­vēršamu. Ak jā, un vēl kas, — baltajam cilvēkam, kurš grib būt nenovēršams, ne vien vajag nicināt zemākas sugas radījumus un augsti vērtēt pašam sevi, bet viņš arī nekādā ziņā nedrīkst būt apveltīts ar izcilu iztēles spēju. Viņam itin nemaz nav vajadzības pēc prasmes iedziļinā­ties melno, dzelteno vai brūno ļautiņu iedzimtajās dotī­bās, paražās un domāšanā, jo ne jau šādā veidā baltā rase ieminusi savu ķēnišķīgo ceļu ap visu pasauli.

Bertijs Ārkraits nebija nenovēršams. Viņš bija pār­mērīgi jūtelīgs, pārāk smalki noskaņots, un viņam pie­mita par daudz spilgta iztēles spēja. Pasaule viņam nozīmēja visai daudz. Pārlieku dzīvi viņš spēja iekļau­ties apkārtējā vidē. Tālab vispēdīgā vieta pasaulē, kur viņam būtu derējis nokļūt, bija tieši Zālamana salas. Viņš jau arī neieradās šeit ar nodomu palikt uz dzīvi. Piecas nedēļas ilga pakavēšanās starp diviem tvaikoņa reisiem, viņš sprieda, pilnīgi apmierināšot primitīvisma alkas, kādas viņš juta vibrējam savas būtības dzīles. Vismaz tā viņš stāstīja tūristu lēdijām uz «Makembo» klāja, kaut arī izteicās citiejji vārdiem; un tās viņu godi­nāja kā varoni, jo viņas tacu bija lēdijas un tūristes, un tālab viņām lemts iepazīties vienīgi ar drošo dzīvi uz tvaikoņa klāja, kamēr tas savā gaitā līkumoja starp Zālamana salām.

Uz kuģa atradās vēl kāds vīrietis, par kuru šīs lēdi­jas nelikās ne zinis. Tas bija sīks, sarucis vīrelis ar iz­žuvušu ādu sarkankoka krāsā. Nav svarīgi, ar kādu uzvārdu viņš bija ierakstīts tvaikoņa pasažieru sa­rakstā, bet viņa otrais nosaukums — kapteinis Malu bija vārds, kuru no pat Jaunhanoveras līdz Jaunhebridu salām melnādainie piesauca savos pesteļos un ar kuru bridēja nerātnus bērneļus, lai iedzītu tiem bijāšanu. Viņš prata saimnieciski izmantot mežoņus un mežo­nību, un no drudža un mocībām, no snaideru šāvieniem un uzraugu pātagu plīkšķiem viņš bija sev sapūlējis, naudā vērtējot, piecus miljonus, kas bija izteikti žāvētu jūras gurķu, sandelkoku, pērleņu un bruņurupuču vāku, palmu riekstu, kopras, ganību, tirdzniecības punktu un plantāciju veidā. Kapteiņa Malu mazajam pirkstiņam, kas pie tam vēl bija lauzts, piemita vairāk nenovērša- mības nekā visam Bertija Ārkraita augumam. Un to­mēr — tūristu lēdijām taču nebija citas mērauklas, pēc kā vērtēt, kā vien ārējais veidols, un Bertijs tik tiešām bija glīta izskata vīrietis.