DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Piecas minūtes vēlāk Bertijs, sēdēdams uz kuģa kāp­nēm, ievēroja, ka līdzās sēž kāds melnais ar šausmīgu ādas slimību. Viņš pavirzījās nostāk un pavaicājis sa­ņēma atbildi, ka tā esot spitālība. Viņš nodrāzās kajītē un pamatīgi nomazgājās ar antiseptiskām ziepēm. Die­nas gaitā viņš vēl daudzas reizes dabūja mazgāties ar antiseptiku, jo ikviens iezemietis uz kuģa bija apkritis ar šādiem vai tādiem nejaukiem augoņiem un ēdēm.

Kad «Arla» iegriezās kādā enkurvietā tieši mangrovu dūksnājū vidū, reliņu visgarām apvilka ar divkāršu dzeloņstiepļu pinumu. Tas jau izskatījās tīri pēc gata­vošanās uz nopietnu cīņu, un, kad Bertijs ieraudzīja pie kuģa sāniem no krasta atbraukušās laiviņas, bruņotas ar šķēpiem, lokiem un bultām, kā arī snaidera šaute­nēm, viņam vēl. dedzīgāk sāka kāroties, kaut jel ceļo­jums bijis galār

Tovakar iezemieši, saulrietam tuvojoties, tikai ļoti negribīgi vācās projām no kuģa. Vairāki no viņiem sāka nekaunīgi klaigāt uz stūrmani, kad tas raidīja, vi­ņus atpakaļ krastā.

— Nekas, nekas, gan es viņiem iemiegšu astes, — noteica kapteinis Hanzens, pazuzdams kāpņu ejā.

Atgriezies viņš parādīja Bertijam pie makšķeres āķa ' piestiprinātu dinamīta stienīti. Tomēr bieži gadās, ka papīrā ievīstīta hlorodīna pudelīte, no kuras rēgojas ārā pavisam nevainīgs degļa galiņš, spēj apmānīt cil­vēku. Tā šoreiz apmānīja arī Bertiju, tāpat kā iezemie­šus. Kad kapteinis Hanzens aizdedzināja degli un ieka­bināja makšķeres āķi kāda iezemieša gurnu apsēja apakšmalā, šo iezemieti pēkšņi sagrāba tik dedzīgas al­kas pēc krasta, ka viņš pat neapķērās nomest savu gurnu autu. Viņš drāzās uz priekšgalu, kamēr deglis sprakšķēdams šņāca viņam aizmugurē, bet iezemieši, kas pagadījās viņam ceļā, pa galvu pa kaklu metās pāri dzeloņstieplēm. Bertijs stāvēja sastindzis aiz šaus­mām. Kapteinis Hanzens tāpat. Viņam taču bija pil­nīgi izgājuši no prāta tie divdesmit pieci savervētie, un par katru no tiem viņš bija iepriekš samaksājis trīs­desmit šiliņus. Arī tie drāzās pār bortu līdz ar šejienes piekrastes iemītniekiem, un pakaļ viņiem metās tas, kura aizmugurē karājās sprakšķošā hlorodīna pudelīte.

Bertijs neredzēja, kā izsprāga pudelīte; bet, kad stūr­manis izdevīgā brīdī uzspridzināja īstu dinamīta stie­nīti kuģa pakaļgalā, kur tas nevienam nevarēja neko ļaunu nodarīt, Bertijs būtu gatavs apzvērēt jebkurā admiralitātes tiesā, ka viens nēģeris ticis saplosīts lu- patlēveros.

Divdesmit piecu savervēto bēgšana visā visumā iz­maksāja «Arlai» četrdesmit mārciņu, un, ja tie reiz sa- mukuši krūmos, nebija vairs ne mazākās cerības dabūt tos atpakaļ. Skiperis ar stūrmani izlēma noslīcināt bē­das aukstā tējā. Aukstā tēja bija ielieta viskija pudelēs, tā ka Bertijs nemaz nezināja, ka viņi tempj aukstu tēju. Viss, ko viņš zināja, bija tas, ka abi vīri pamatīgi ap- dzērās, pēc tam daiļrunīgi un ilgi ķīvējās par to, vai saspridzināto nēģeri norakstīt pie dizentērijas gadīju­miem vai pie nejaušas noslīkšanas. Kad tie nolikās gu­lēt un sāka krākt, Bertijs palika vienīgais baltais uz klāja, un līdz pat rītausmai viņš stāvēja baigajā sardzē, nemitīgi baiļodamies, ka kuģim kuru katru mirkli var uz­brukt no krasta vai ka matroži sāks dumpoties.

Vēl trīs dienas «Arla» pavadīja šajā piekrastē, un vēl trīs naktis skiperis ar stūrmani centīgi strēba auksto tēju, atstādami Bertiju sardze. Viņi zināja, ka uz Bertiju var pilnīgi paļauties, bet Bertijs savukārt cieši noņē­mās, ja vien paliks dzīvs, ziņot par šo abu vīru žūpo­šanu kapteinim Malu. Tad «Arla» pēdīgi izmeta enkuru pie Remindžas plantācijas Gvadalkanārā, un Bertijs, ar atvieglojuma nopūtu izkāpis malā, paspieda roku tās pārvaldniekam. Misters Herivels jau bija sagatavojies viņa saņemšanai.

— Jūs nu sevišķi neiztrūcinieties, ja redzat, ka viens otrs no mūsējiem izskatās tāds sašļucis, — misters He­rivels teica, pavilcis viņu paklusām pie malas. — Te ir paklīdušas baumas par dumpošanos, un man arī pašam

jāatzīst, ka divas trīs aizdomīgas pazīmes esmu gan manījis, tomēr es personīgi domāju, ka viss nieki vien būs.

— Cik … cik melno tad ir jūsu plantācijā? — Ber­tijs jautāja, juzdams, ka sirds tam pamirst.

— Pašlaik nodarbinām četrus simtus, — atteica mis­ters Herivels jautrā garā, — bet mēs trīs un tad vēl, protams, jūs ar «Arlas» skiperi un stūrmani — gan mēs par visiem uzliksim tiem iemauktus.

Bertijs apgriezās, lai iepazītos un sasveicinātos ar kādu Maktevišu, veikalnieku, kas pat neuzklausīja viņa nosaukto vārdu, tik ļoti viņam svila paziņot, ka grib at­stāt darba vietu.

— Esmu tak precēts vīrs, mister Herivel, es nekādā ziņā nevaru atļauties palikt še ilgāk. Nelaime nāk nāk­dama, tas ir tikpat skaidri redzams kā deguns jūsu ģīmī. Nēģeri taisās dumpoties, un pie mums noteikti at­kārtosies Hohono briesmas.

— Kas tās par Hohono briesmām? — Bertijs jautāja pēc tam, kad veikalnieks tomēr bija pierunāts palikt līdz mēneša beigām.

— Ak nu, viņš domā Hohono plantāciju Izabellas salā, — pārvaldnieks atteica. — Nēģeri tur nogalināja piecus baltos, kas atradās krastā, sagrāba savās rokās šoneri, nonāvēja kapteini un stūrmani, un viss bars aiz­bēga uz Malaītu. Bet es jau vienmēr tiku teicis, ka tur Hohono viņi dzīvo pārāk nepiesardzīgi. Šeit melnie mūs nepārsteigs snaužam. Nāciet šurp, mister Arkrait, un palūkojieties ainavā no verandas!

Bertijs bija pārāk aizņemts, gudrojot, kā varētu tikt projām uz Tulagi, uz pilnvarotā namu, tā ka no ainavas neko daudz neredzēja. Viņš vēl arvien lauzīja galvu, kad pavisam tuvu kaut kur aiz muguras norībēja šau­tenes šāviens. Tajā pašā acumirklī viņam gandrīz vai roku izgrieza no pleca, tik steidzīgi misters Herivels rāva viņu pa durvīm istabā.

— Jānudien, vecais, tik tikko izsprukām, — pārvald­nieks teica, visgarām noplikšķinādams viņa augumu, Aai redzētu, vai nav kur trāpīts. — Nevaru ne izteikt, cik ļoti nožēloju šo gadījumu. Bet ir taču gaiša diena, man tas pat prātā neienāca.

Bertijs sāka mesties bāls.

— Tāpat jau viņi nolaida no kājas iepriekšējo pār­valdnieku, — atļāvās iebilst Maktevišs. — Un tas tak bija viens smalks puisis. Viņa smadzenes iztrakšķīja pa visu verandu. Vai ievērojāt tumšo traipu starp kāp­nēm un durvīm?

Bertijs tiešām juta nepieciešamību pēc kokteiļa, kuru misters Herivels bija tam ielējis un samaisījis; bet, pirms viņš paspēja to izdzert, ienāca kāds vīrs jājamās biksēs un zābakos.

— Kas tad nu noticis? — pārvaldnieks jautāja, uz­metis skatienu ienācēja sejai. — Vai atkal upe sāk pār­plūst?

— Pie velna upi — nēģeri tie ir! Izlien no niedru pu­dura turpat pēdu desmit no manis un pūcē man virsū. Tas bija snaiders, un viņš šāva, turēdams šauteni pie gūžas. Kur viņš dabūjis to snaideru, — lūk, ko es gri­bētu zināt… O, piedodiet, lūdzu. Priecājos iepazīties ar jums, mister Ārkrait.

— Misters Brauns ir mans palīgs, — misters Heri­vels paskaidroja. — Nu izdzeriet jel savu kokteili!

— Bet kur viņš rāvis to snaideru? — misters Brauns nerimās. — Es jau vienmēr esmu pretojies tam, ka mūsu šautenes glabā šķūnī.

— Tās visas vēl šobrīd ir turpat, — misters Herivels ieteicās, rādīdamies iekaisis.

Misters Brauns neticīgi pasmīnēja.

— Iesim un paskatīsimies! — pārvaldnieks uzaici­nāja.