DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Zēns aizskrēja, un drīz vien ieradās pirmais ministrs, uztraucies un nelaimīgs, un taisnojās gari un plaši. Vārdu sakot — karalis guļot, un viņu nedrīkstot traucēt.

— Karalis gauži stipri midzis būt, — viņš nobeidza savu runu.

Makelisters tā pārskaitās, ka galvenais ministrs bez kavēšanās ņēma kājas pār pleciem, lai tūdaļ atkal at­grieztos līdz ar pašu karali. Abi viņi izskatījās vienkārši lieliski, it sevišķi karalis, kas varēja būt savas sešas pēdas un collas trīs garš. Viņa sejā varēja vērot tos pašus ērgļa vaibstus, kas tik ļoti raksturīgi Ziemeļame­rikas indiāņiem. Viņš bija dzimis valdnieks kā pēc iz­skata, tā izcelšanās. Klausoties acis karalim liesmoja, bet ar lēnprātīgu padevību, viņš izpildīja Makelistera pavēli sapulcināt ciematā pāris simtu vislabāko dejo­tāju — kā vīriešus, tā sievietes. Un viņi dejoja — veselas divas mokpilnas stundas viņi dejoja negantajā saules svelmē. Ļaudīs tas viss nemodināja mīlestību pret Ma- kelisteru, tomēr viņš par to necēla ne ausu un, kad dejas bija beigušās, aiztrieca tos mājās ar paļām un lāstiem.

Šo stalto iezemiešu zemiskā pakļaušanās iedvesa taisni šausmas. Kā tas iespējams? Kur gan meklējams Makelistera kundzības noslēpums? Dienām aizritot, mana neizpratne auga augumā, un, kaut arī dabūju skatīt nebeidzamus viņa neierobežotās pavēlniecības piemērus, nespēju atrisināt mīklu, kā tas var notikt.

Kādu dienu man gadījās pažēloties, ka nelaimējies kāds pirkums — pāris skaistu, oranžsārtu kauri gliemež­vāku. Šāds gliemežnīcu pāris Sidnejā maksātu vismaz savas piecas mārciņas. Es tiku piedāvājis īpašniekam divsimt paciņu tabakas, bet tas neatlaidīgi pastāvēja pie trim simtiem. Kad nejauši ieminējos par šo apstākli, Makelisters nekavējoties aizsūtīja šim vīram pakaļ, pa­ņēma no viņa gliemežvākus un atdeva tos man. Piec­desmit paciņu tabakas — vairāk viņš man neļāva par tiem maksāt. Virs paņēma tabaku un šķita vēl gauži priecīgs, ka tik viegli ticis cauri. Kas attiecas uz mani, es apņēmos turpmāk turēt mēli ciešāk grožos. Un vēl arvien manas domas nemitīgi grauzās ap Makelistera varas noslēpumu. Es pat galu galā saņēmos pavaicat tieši viņam pašam, bet viņš tikai samiedza vienu aci, pieņēma gudru izskatu un izmeta vēl glāzi viskija.

Kādu vakaru es izbraucu lagūnā pazvejot kopā ar Oti, to pašu cilvēku, kam tika atņemti gliemežvāki. Pa­klusām biju viņam piemaksājis simt piecdesmit paciņas; kopš tā laika viņš izturējās pret mani ar tādu cieņu, kas jau līdzinājās godināšanai, un tas man šķita ļoti jocīgi, jo viņš bija vecs vīrs, vismaz divreiz tik vecs kā es.

— Kālabad jūs, kanakas, visi bērni būt? — es uzsāku sarunu ar viņu. — Sitas tirgotājs — viens cilvēks. Jūs, kanakas, daudz, daudz cilvēku. Jūs, kanakas, kā suņi būt — ļoti bailes jums no tirgotāja. Viņš neēd jūs, ka­nakas. Viņam tādi zobi nav. Kālab jums tādas bailes?

— Varbūt daudz kanakas vajag sist viņu nost? — Oti atjautāja.

— Viņš nomirt, — es atbildēju. — Jūs, kanakas, no­nāvēt daudz daudz balti vīri ilgi ilgi atpakaļ. Kālabad jums bailes no šitas viens-balts vīrs?

— Jā, daudz mēs viņi nonāvēt, — Oti atteica. — Vīrs un vārds! Liels skaits! Ilgi ilgi atpakaļ. Kādu reizi, kad es jauniņš jauniņš būt, liels kuģis apstāt ār­pusē. Vējš nepūst. Pulka daudzi kanakas mēs ņemt lai­vas, pulka daudzi laivas, mēs iet ķert tas kuģis. Vīrs un vārds — mēs sākt liela kauja. Divi trīs balti vīri šaut kā velni. Mums nav bailes. Mēs braukt klāt, mēs kāpt augšā, pulka daudzi, varbūt, domāt, piecdesmit desmit (pieci simti). Viena balta Mērija (sieviete) būt uz tas kuģis. Nekad agrāk es nav redzēt balta Mērija. Pulka pulka balti vīri pagalam. Viens skiperis nemirt. Pieci seši balti vīri nemirt. Skiperis sākt dziedāt. Daži balti vīri vēl kauties. Daži balti vīri laist laivu lejā. Pēc tam visi kopā tie iet pāri mala/ Skiperis stiept balta Mērija lejā. Pēc tam viņi airēt pulka daudzi. Tēvs mana būt tas laika stiprs vīrs. Viņš uz viens vīrs mest šķēps. Tas šķēps iet iekšā viens sāns balta Mērija. Viņš tur nestāt.

Vīrs un -vārds, viņš iet laukā otra puse balta Mērija. Viņa pagalam. Man nav bailes. Pulka kanakas, pulka daudzi, bailes nav.

Vecā Oti lepnums bija aizskarts, jo viņš pēkšņi no­rāva savu lava-lava un parādīja man zīmi, kas neap­šaubāmi bija cēlusies no lodes. Pirms es paspēju ierunā­ties, viņa makšķeres aukla pēkšņi sāka raustīties. Viņš to satvēra un pūlējās ievilkt, bet izrādījās, ka zivs ap­skrējuši ap korāļu žuburu. Uzmetis man pārmetošu ska­tienu, jo tā taču mana vaina, ka viņš kļuvis neuzmanīgs, Oti pārkāpa pār laivas malu, laizdams kājas pa priekšu un apgriezdamies tikai zem ūdens, kur viņš .sekoja savai auklai līdz pat dibenam. Ūdens bija desmit asu dziļš. Es pārliecos pār malu un vēroju viņa kāju kustības, ko acs uztvēra arvien neskaidrāk un neskaidrāk, jo tās sakūla bāli fosforescējošo ūdeni spokainās dzirkstelēs. Desmit asu — sešdesmit pēdu — tas viņam, vecam vīram, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar makšķeres āķa un auklas vērtību. Pēc laiciņa, kas šķita vai piecas mi­nūtes garš, kaut gan nevarēja būt ilgāks par vienu minūti, ieraudzīju viņu kā baltu liesmu šaujamies augšup. Viņš strauji iznira virs līmeņa un iemeta laivā dēsmit mārciņu smagu klinšu mencu, kā arī pilnīgi ne­bojāto auklu ar āķi, kas vēl turējās zivs mutē.

— Viss var būt tā, — es neatlaidīgā uzmācībā turpi­nāju sarunu. — Jums nebūt bailes sen atpakaļ. Tagad jums pulka bailes no tirgotājs.

— Jā, pulka bailes, — viņš apstiprināja ar jaušamu netīksmi runāt par to. Kādu pusstundu mēs klusēdami metām ūdenī savas auklas un vilkām tās ārā. Tad sāka kosties nelielas zivju haizivis, un, pazaudējuši vienu āķi, mēs ievilkām auklas, lai pagaidītu, kamēr haizivis aiz­peldēs savu ceļu.

— Es teikt tev taisnība, — Oti uzsāka valodas, — tu pats redzēt, tagad mums bailes.

Es iededzināju pīpi un gaidīju, un notikumus, ko Oti man papauda šausmīgajā Dienvidjūru žargonā, es šeit atstāstu skaidrā angļu valodā. Citādā ziņā — saturā un stilā — stāsts ir tāds, kāds nāca pār Oti lūpām.

— Tas notika pēc tam, kad mēs kļuvām ļoti lepni. Mēs jau daudzas reizes bijām cīnījušies ar .svešajiem

baltajiem vīriem, kas dzīvo uz jūras, un ikreiz bijām tos sakāvuši. Viens otrs no mums krita, bet kas gan tas bija salīdzinājumā ar bagātību krājumiem — tūkstošiem un tūkstošiem visādu mantu, kādas mēs atradām uz kuģiem? Un tad kādu dienu, varbūt pirms gadiem div­desmit vai divdesmit pieciem, piebrauca kāds šoneris un pa šaurumu tieši lagūnā iekšā. Tas bija liels šoneris ar trim mastiem. Uz tā bija pieci baltie cilvēki un var­būt kādi četrdesmit matroži, melnie puiši no Jaungvi- nejas un Jaunbritānijas; un šoneris bija ieradies zvejot jūras gurķus. Tas gulēja uz enkura pāri pretī lagūnā, ja skatās no šejienes, tur pie Paulo, tā laivas braukalēja pa visām malām, krastā ierīkodamas nometnes, kur žā­vēt jūras gurķus. Sāda sadalīšana pa nometnēm viņus novājināja, jo piecpadsmit jūdzes šķīra tos, kas zvejoja šeit, no tiem, kas atradās uz šonera pie Paulo, un citi atradās vēl tālāk.

Mūsu karalis un virsaiši noturēja apspriedi, un es biju starp tiem, kas laivā visu pēcpusdienu un visu va- karcēlienu airējās pāri lagūnai, nesdami vēsti ļaudīm uz Paulo, ka rīt mēs vienā laikā uzbruksim zvejnieku nometnēm un^ka viņu uzdevums ir ieņemt šoneri. Mēs, kas iznēsājām ziņas, bijām noguruši airēdami, tomēr tāpat piedalījāmies uzbrukumā. Uz šonera atradās divi baltie — skiperis un otrais stūrmanis — līdz ar kādu duci melno puišu. Skiperi ar trim melnajiem mēs no­ķērām krastmalā un nonāvējām, bet pirmos astoņus no mums skiperis nošāva ar saviem diviem revolveriem. Mēs, redzi, cīnījāmies pavisam kopā, tuvcīņā.