DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Ek, kas par skaistuli, Taute, kas par skaistuli! — viņš ieteicās kanakam vērotāja postenī, aizgrābtībā ar roku papliķēdams tika koka reliņu.

— Jā, skiper, — atbildēja kanaks polinēziešu sulīgi dobjajā krūšu balsī. — Es jau trīsdesmit gadu pazīstu kuģus, bet tāds man vēl nav gadījies. Mēs Raiateas salā to saucam par «Fanauao».

— «Rītausma», — Grīfs pārtulkoja šo mīlināmo vār­diņu. — Kurš tad viņu tā nosauca?

Taute grasījās atbildēt, bet tad pēkšņi sāka saspringti raudzīties uz priekšu. Grīfs pievienojās šai vērošanai.

— Zeme, — Taute teica.

— Jā, Fuatīno, — Grīfs atbildēja, neatraudams acis no vietas, kur zvaigznēs vizošo apvārsni asām aprisēm šķēla melns plankums. — Viss kārtībā. Es pateikšu kapteinim.

«Grāvējs» trauca uz priekšu, līdz salas siluets iznira tik skaidri, kā rokām taustāms, līdz varēja saklausīt plīstošo viļņu miegaino dūkoņu un kazu blēšanu, līdz vējš, nākdams no zemes, pildījās ar reibinošām ziedu smaržām.

— Nebijusi nu tā ieeja īsta sprauga, tādā naktī «Grā­vējs» droši izbrauktu pa to, — kapteinis Glass piezī­mēja, ar netīksmi noskatīdamies, kā stūresvīrs strauji sagriež stūres ratu sānis.

Kādu jūdzi no krasta «Grāvējs» nogula dreifā, lai, nogaidījis rītausmu, dotos iekšā pa bīstamo Fuatīno salas ieeju. Bija īsta tropu nakts, nemanīja ne zīmes no lietus gāzes vai pēkšņas beijas. Priekšgalā Raiateas salas matroži, kurus vien nesaistīja dienests, nolikās gulēt tieši uz klāja. Pakaļgalā kapteinis, stūrmanis un Grīfs izklāja savas guļvietas tikpat gurdā bezrūpībā.. Viņi gulēja virs segām, smēķēdami un pusbalsī mie­gaini pārspriezdami par Matāru, Fuatīno karalieni, un viņas meitas Naumo mīlas dēku ar Motuaro.

— Tie nudien ir romantiski ļautiņi, — ieteicās stūr­manis Brauns. — Tikpat romantiski kā mēs, baltie.

— Tikpat romantiski kā Pilzahs, — Grīfs iesmējās, — un tas kaut ko nozīmē. Cik tad sen tas notika, kap- tein, kad viņš aizmuka no jums?

— Vienpadsmit gadu, — kapteinis Glass īgni at­ņurdēja.

— Pastāstiet man par to! — Brauns lūdza. — Runā, ka viņš kopš tā laika ne reizes neesot atstājis Fuatīno. Vai tas tiesa?

— Tiesa kas tiesa, — kapteinis norūca. — Viņš tak mīl savu sievu — šito nebēdnieci! Viņa man to nočiepa, un viņš gan bija tas labākais jūrnieks, kādu vien pasāti jebkad atpūtuši … ja tik viņš ir holandietis.

— Vācietis, — Grīfs pārlaboja.

— Tas tak viena alga, — skanēja atbilde. — Jūra zaudēja varenu jūrnieku tai vakarā, kad viņš izkāpa krastā un Notutu uzmeta viņam vienu actiņu. Jādomā, viņi gauži iepatikās viens otram. Pirms tu, cilvēks, vēl paguvi acis pamirkšķināt, viņa jau bij uzmaukusi tam galvā nez kādu tur baltu puķu pinumu, un pēc piecām minūtēm abi aizskrēja pa pludmali kā divi bērni, rokās saķērušies un skaļi smiedamies. Ceru, ka viņš būs uzspridzinājis to lielo koraļļu bluķi kanālā. Tur es, ar tauvām pāri vilkdamies, arvien nobrāžu kādas pāris vara apšuvuma plāksnes.

— Stāstiet nu tālāk! — Brauns skubināja.

— Tas ir viss. Tepat jau stāsts arī beidzas. To pašu nakti apprecējās. Uz kuģa tā arī vairs neatgriezās. Otrā dienā iegāju viņu apciemot. Atradu viņu brikšņos stiebru būdā ar plikiem stilbiem — īstu balto mežoni, visgarām apkārušos ar puķēm un visādiem grabuļiem, trinkšķi­nām ģitāru. Nu gatavais ēzelis. Teica man, lai atsūtot šā mantiņas malā. Es atteicu, lai papriekš brauc ellē. Un tas ir viss. Jūs jau pats viņus rīt redzēsiet. Nu jau saraudzījuši trīs bērneļus — brīnum jaukus mazus del- verīšus. Man tur lejā ir fonogrāfs viņam un skaņu vel­tnīšu vai miljons.

— Un tad jūs pieņēmāt viņu par tirgotāju? — stūr­manis jautāja Grifam.

— Kas tad man cits atlika? Fuatīno ir mīlestības sala, un Pilzahs nu reiz ir mīlētājs. Iezemiešus viņš arī pazīst — viens no labākajiem tirgoņiem, kādi man bijuši un ir. Viņam ir atbildības sajūta. Jūs jau rīt viņu redzēsiet.

— Paklau, jaunais cilvēk, — kapteinis Glass draudīgi uzrūca savam stūrmanim. — Vai jūs esat romantiķis? Jo, āre, — ja jūs tāds esat, tad paliksiet uz klāja. Fu­atīno ir romantikas apsēsta sala. Te ikviens ir kādā sa­mīlējies. Viņi jau pārtiek no mīlestības. Tas laikam ce­ļas no kokosriekstu piena vai arī no gaisa, varbūt no jūras. Visa salas vēsture pēdējos desmittūkstoš gados ir tikai viena vienīga mīlestības dēka. Es zinu. Esmu runājies ar večiem. Un ja es jūs notveršu skrienam projām pa pludmali roku rokā ar …

Kapteiņa pēkšņā apklušana lika abiem sarunu bied­riem paraudzīties viņā. Tie sekoja viņa skatienam, kas slīdēja tiem pāri gar grotmasta vantīm, un ieraudzīja to pašu, ko viņš, — brūnu plaukstu un roku, musku­ļainu un slapju, kurai virspusē pievienojās vēl otra brūna plauksta un roka. Tālāk parādījās -galvvirsa, klāta ķerainām mežaina sprogām, un tad seja ar šķel­mīgām, melnām acīm, savilkta zīmīgā mūžamežu iemītnieka smaidā.

— Ak mans dievs! — Brauns izdvesa. — Tas jau ir fauns — jūras fauns.

— Tas ir Cilvēks-Āzis, — Glass atteica.

— Tas ir Mauriri, — piebilda Grīfs. — Viņš ir mans asinsbrālis pēc iezemiešu paražu svēta zvēresta. Viņa vārds ir manējais, un mans vārds ir viņējais.

Virs kuģa malas pacēlās plati, brūni pleci un varenas krūtis, un tūdaļ ar tādu vieglumu, kas šķita neprasām nekādu pūļu, pār reliņu pārmetās viss lieliski veido­tais ķermenis un pilnīgi bez trokšņa nolaidās uz klāja. Brauns, kas būtu varējis kļūt arī kas cits nekā tikai Dienvidjūru salu šonera stūrmanis, jutās apburts. Viss, par ko viņš kādreiz bija salasījies grāmatās, tagad pār­liecinoši iemiesojās šajā faunam līdzīgajā viesī no okeāna dzīlēm. — Tomēr tāds sērīgs fauns, — jaunais cilvēks nosprieda, kad zeltainbrUnais mežu dievs nāca šurp, kur Dāvids Grīfs ar pastieptu roku bija izslējies sēdus.

— Dāvid, — teica Dāvids Grīfs.

— Mauriri, Lielo Brāli, — atteica Mauriri.

Un arī turpmāk pēc asinsbrālību noslēgušo cilvēku paražas viņi sauca viens otru savā, nevis biedra īstajā vārdā. Pie tam viņi runāja Fuatīno salas polinēziešu izloksnē, un Braunam atlika tikai sēdēt un minēt.

— Tālu esi peldējis, lai pateiktu talofa, — Grīfs ieru­nājās, kad pienācējs bija apsēdies, straumēm plūdinā­dams ūdeni pār klāju.

— Jau daudzas dienas un naktis es vēroju, vai tu nenāksi, Lielo Brāli, — Mauriri atbildēja. — Es sēdēju uz Lielās klints, kur noglabāts dinamīts, kuram esmu iecelts par sargu. Es redzēju, ka jūs piebraucāt pie ieejas un atkal pazudāt tumsā. Es zināju, ka jūs gaidīsiet līdz rītam, un sekoju jums. Lielas bēdas ir nākušas pār mums. Matāra jau dienām ilgi raudādama gaida tevi. Viņa ir veca sieva, un Motuaro ir miris, un viņa ir no­skumusi.

— Vai viņš apprecējās ar Naumo? — Grīfs vaicāja, kad saskaņā ar paražām bija pašūpojis galvu un no­pūties.

— Jā. Beigās viņi bija aizbēguši dzīvot pie kazām, kamēr Matāra viņiem piedos, un tad viņi atgriezās dzīvot pie mātes Lielajā mājā. Bet tagad viņš ir miris, un arī Naumo drīz mirs. Dziļas ir mūsu bēdas, Lielais Brāli. Tori ir miris un Tati-Tori, un Pēto, un Nari, un Pilzahs, un citi.

— Pilzahs arī! — Grīfs izsaucās. — Vai tad te bijusi sērga?

— Bija daudz slepkavību. Klausies, Lielo Brāli! Trīs nedēļas pagājušas, kopš ieradās svešs šoneris. No Lie­lās klints es ieraudzīju tā topburas pār jūru. Šoneri ar laivām vilka iekšā, bet pie lielās radzes viņi nepagriezās sānis, un kuģa dibens tai vairākkārt uzgrūdās virsū. Tagad kuģis stāv krastā, kur viņi nostiprina salauztās brangas. Uz klāja ir astoņi baltie. Pie viņiem ir sievietes no kādas salas tālu austrumos. Sievietes runā valodā, kas daudzējādā ziņā līdzīga mūsējai, taču ir savādāka. Tomēr mēs varam saprasties. Viņas stāsta, ka šonera vīri esot tās nozaguši. Mēs jau nezinām, tomēr viņas dzied un dejo, un liekas laimīgas.