DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Pēdīgi trim šoneriem apnika gaiņāt mūs šurp un turp. Visi trīs aizbrauca uz Nihi pašā ziemeļaustrumu galā. Pēc tam tie neatlaidīgi sāka dzīt mūs uz rietu­miem. Arī viņu deviņas laivas atradās ūdenī. Viņi pār­meklēja katru saliņu, kurai virzījās garām. Viņi mūs dzina, dzina, dzina dienu, no dienas. Un katru nakti visi trīs šoneri kopā ar deviņām laivām izveidoja aizsar­dzības ķēdi, kas stiepās šķērsām pāri lagūnai no vie­nas malas līdz otrai, tā ka mēs nekādi nevarējām iz­sprukt.

Mūžīgi viņi nevarēja mūs tā dzīt, jo lagūna jau ne­bija tik liela, un pēdīgi mēs visi, kas palikuši dzīvi, bijām sadzīti uz pēdējās smilšu sēres pašos rietumos. Aiz mums pletās atklātā jūra. Mūsu tur bija desmit tūkstoši, un mēs nosedzām smilšu sēri no lagūnas pie­krastes līdz pat brāzmainajai bangotnei otrā malā. Ne­vienam pat atgulties nebija iespējams. Trūka vietas. Mēs stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca. Divi dienas viņi mūs tur noturēja, un stūrmanis mēdza uz­rāpties vantīs un ņirgāties par mums, brēkdams: «JEk jūs, ek jūs, ek jūs!» — līdz mēs visi no sirds vēlējāmies, kaut jel nebūtu pirms mēneša aiztikuši ne viņu, ne viņa šoneri. Mums nebija barības, un divas dienas un divas naktis mēs nostāvējām kājās. Mazie zīdainīši apmira, un vecie un vārgie apmira, un ievainotie apmira. Un ļaunākais no visa — mums trūka ūdens, ko dzesēt slā­pes, un divas dienas saule mūs svilināja, bet paēnas nebija. Daudzi vīri un sievietes brida okeānā un tur noslīka, bet bangotne meta viņu līķus atpakaļ krastā. Un tad vēl mums uzkrita mušu posts. Daži vīrieši aizpeldēja līdz šoneru sāniem, bet tos visus apšāva līdz pēdējam. Un mēs, dzīvi palikušie, gauži nožēlojām, ka savā lepnībā bijām mēģinājuši ieņemt triju mastu šoneri, kas bija ieradies zvejot jūras gurķus.

Trešās dienas rītā mazā laiviņā piebrauca visu triju šoneru skiperi un arī tas stūrmanis. Visiem viņiem bija šautenes un revolveri, un viņi runāja ar mums. Tikai tāpēc, ka esot apnicis mūs galināt, šie metuši mieru, tā viņi mums teica. Un mēs atkal teicām, ka ļoti ļoti nožēlojam, ka nekad vairs neaiztiksim nevienu balto cilvēku, un par padevības zīmi kaisījām smiltis sev uz galvas. Un visas sievietes un bērni sāka gauži vaima­nāt pēc ūdens, tā ka labu brīdi neviena vīrieša balss nebija saklausāma. Tad mums pastāstīja, kāds būs mūsu sods. Mums jāpiepilda visi trīs šoneri ar kopru un jūras gurķiem. Mēs bijām ar mieru, jo mums vaja­dzēja ūdens un mūsu sirdis bija salauztas, un mēs sa­pratām, ka cīniņā mēs esam tīrie bērni, kad jākaujas ar baltajiem vīriem, kas cīnās kā sātani. Kad nu visas sarunas bija beigušās, stūrmanis piecēlās un, mūs izsmiedams, ierēcās: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Pēc tam mēs airējām projām savās laivās un meklējām ūdeni.

Un nedēļām ilgi mēs pūlējāmies, ķerdami jūras gur­ķus un žāvēdami tos, vākdami kokosriekstus un gata­vodami no tiem kopru. Dienu un nakti dūmu mutuļi vāliem vien cēlās no visu Oolongas saliņu piekrastēm, kad mēs maksājām atlīdzību par saviem ļaunajiem darbiem. Jo šinīs nāves dienās mūsu galvās bija iekalts skaidri un saprotami, ka galīgi aplam ir aiztikt balto cilvēku.

Kad nu šoneri pamazām bija tikuši pilni ar kopru un jūras gurķiem, bet mūsu koki tukši no kokosriekstiem, trīs skiperi un tas stūrmanis sasauca mūs visus kopā uz lielām sarunām. Viņi teicās esam ļoti priecīgi, ka mēs nākuši pie saprašanas, un mēs jau desmittūkstošo reizi atkārtojām, ka ļoti nožēlojam un nekad vairs tā nedarīsim. Un atkal mēs kaisījām smiltis sev uz galvas. Tad skiperi teica, ka tas viss esot labi, tomēr, lai tieši pierādītu, ka viņi mūs nepiemirsīšot, viņi uzsūtīšot mums velnu velnu, ko mēs mūžam pieminēšot un tu- rešot prātā ik reizes, kad mums atkal uznākšot patika ķerties klāt baltajam cilvēkam. Pēc tam stūrmanis vēl­reiz izņirgāja mūs, kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Tad viens šoneris izlaida krastā sešus mūsējo vīrus, kurus sen jau turējām par mirušiem, šoneri uz­vilka buras un aizbrauca pa šaurumu uz Zālamana salām.

Tiem sešiem vīriem, kurus izlaida malā, pirmajiem nācās tikties ar velnu velniem, ko skiperi bija mums uz­sūtījuši.

— Uznāca nikna sērga, — es viņu pārtraucu, jo at­skārtu . šās nekrietnības būtību. Uz šonera bijušas masalas, un šie seši gūstekņi tīšuprāt tikuši aplipināti ar tām.

— Jā, nikna sērga, — Oti turpināja. —• Tas bija va­rens velnu velns. Visvecākie cilvēki neko tādu ne dzirdē­juši nebija. Tos mūsu priesterus, kas vēl dzīvoja, mēs paši nogalinājām, jo tie nemācēja pārspēt velnu velnus. Sērga pletās plašumā. Es jau teicu, ka mūsu tur bija desmit tūkstoši, kad stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca uz smilšu sēres. Kad slimība no mums atstā­jās, dzīvi bija atlikuši vairs tikai trīs tūkstoši. Un, tā kā visi kokosrieksti bija pārstrādāti koprā, iestājās bads.

— Sitas tirgotājs, — Oti beidza savu stāstu, — tas tīrais mēsls būt. Viņš būt kā beigts gabals kai-kai (gaļas), viss apkārt, smirdēt. Viņš būt kā suns, slims suns, un pulka daudzi mušas apkārt suns.,Mums nav bailes no tirgotājs. Mums bailes tālab, ka viņš balts vīrs. Mēs pulka skaidri redzēt: nav labi nokaut balts vīrs. Ta viens tirgotājs kā slims suns, bet tam pullca daudzi brāļi būt ap viņš, balti vīri kā tu, cīnīties kā sātani. Mums nav bailes no tas nolādēts tirgotājs. Kāda reize viņš pulka daudzi kaitināt kanakas, un kana­kas gribēt viņš nosist, bet kanakas domāt par velnu velns, un kanakas dzirdēt stūrmanis dziedāt: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» — un kanakas nenosist viņš.

Oti uzdūra savam āķim gabalu tinteszivs ēsmai, ar zobiem noplēsdams to no dzīvā, ļumošā nezvēra, un āķis ar ēsmu baltās liesmās nogrima līdz pat dibenam.

— Haizivs staigāt izbeigt, — viņš ieteicās. — Es domāt, mēs noķert pulka daudzi zivs.

Viņa aukla mežonīgi noraustījās. Viņš steigšus rāva to augšā, pārtverdams roku aiz rokas, un iesvieda lai­vas dibenā lielu, elsājošu klinšu mencu.

— Saule nākt augšā, es dot nolādēts tirgotājs dā­vana — dot liela zivs, — Oti sacīja.

i

No visiem saviem daudza­jiem šoneriem, divmastniekiem un kuteriem, kas burāja starp Dienvidjūru korāļu salām, Dāvids Grifs visvairāk mīlēja «Grāvēju» — jahtai līdzīgu šoneri de­viņdesmit tonnu tilpumā, ar tik veiklu gaitu, ka tas jau senajās dienās bija kļuvis slavens, vadādams kontra­bandas opiju no Sandiēgo uz Pudžetsaundu, sirodams pa roņu nometnēm Bēringa jūrā un vezdams ieročus uz Tālajiem Austrumiem. Valdības ierēdņu neieredzēts kā rūgta nāve, šis kuģis toreiz bija visu jūrnieku prieks un tā būvētāju meistaru lepnums. Pat tagad, pēc četr-

desmit gadu braukāšanas, tas vēl arvien bija vecu ve­cais «Grāvējs», kas trauca pār jūrām tikpat apbrīno­jamā ātrumā, tā ka jūrniekiem vajadzēja redzēt to savām acīm, lai spētu tam noticēt; tas tad arī visās ostās no Valparaiso līdz Manilas līcim izraisīja dažu labu sirdīgu diskusiju, kur neskopojās ne ar vārdiem, ne belzieniem.

Sinī naktī šoneris, turēdamies cieši pie vēja, tā ka lielā grotbura slīga lejup ērmoti gluda, vēja pusē viegii- tiņām noplandoties ik pie pacēliena virs lēzenajiem vil­nīšiem, slīdēja pār ūdeņiem, it viegli veicot četrus mez­glus stundā, kaut gan brīze bija tikai vāja pusmiņa. Jau kādu stundu Dāvids Grīfs stāvēja, atspiedies pret ieliņu novēja pusē pie priekšmasta vantīm, no augšas vērodams, kā kuģa šķirtais ūdens bez mitas vizmo fos- foriskās dzirkstīs. Priekšējās buras, vieglītiņām papu- rinādamās atpakaļ, apvēdināja viņa vaigus un krūtis ar spirdzinošu vēsumu, un viņš sajūsmināts apcerēja šo­nera teicamās īpašības.