DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Arī Bertijs pievienojās tiem, kas devās uz saimniecī­bas ēku, kur misters Herivels triumfēdams norādīja uz lielu kasti kādā putekļainā stūrī.

— Nu labi, bet kur tādā gadījumā tas plukata dabū­jis snaideru? — misters Brauns neatlaidās.

Tieši tajā mirklī Maktevišs pacilāja kasti. Pārvald­nieks sarāvās, tad metās plēst kastei vāku nost. Kaste bija tukša. Baismīgā klusumā viņi raudzījās cits citā. Herivels gurdi ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.

Tad Maktevišs sāka lādēties.

— To es saku un pie tā palieku — mājas kalpiem ne­kad nevar uzticēties.

— Izskatās diezgan nopietni, — Herivels piezī­mēja, — tomēr galā mēs tiksim šā vai tā. Tiem asinskā­rajiem melnādārn tikai vajag pa krietnam nolaist asinis. Esiet tik laipni, džentlmeņi, nākdami pusdienās, pa­ņemiet līdzi savas šautenes, un jūs, mister Braun, lūdzu, sagatavojiet kādus četrdesmit vai piecdesmit dinamīta stienīšus! Degļus ielieciet pamatīgus un īsus! Gan mēs viņus izmācīsim. Bet tagad, džentlmeņi, pusdienu galds ir klāts.

Bertijs nevarēja ciest piparotu ragū ar rīsiem, un tā nu izgadījās, ka viņš vienīgais tūdaļ ķērās pie kārdino­šās omletes. Viņš patlaban bija izēdis šķīvi tukšu, kad Herivels uzlika no omletes arī sev. Nogaršojis vienu kumosu, viņš ierēkdamies to izspļāva.

— Tā ir jau otrā reize, — Maktevišs zīmīgi piebilda.

Herivels vēl arvien kraukājās un spļaudījās.

— Kas par otro reizi? — Bertijs trīsošā balsī iejau­tājās.

— Inde, — skanēja atbilde. — Bet nu tas pavārs karāsies.

— Tādā veidā jau arī Keipmaršas grāmatvedis no­nāca viņsaulē, — Brauns ieminējās. — Mira šausmīgā nāvē. Ļaudis no «Džesijas» stāstīja, ka trīs jūdžu tā­lumā varējuši dzirdēt viņa kaucienus.

— To pavāru es ieslēgšu dzelžos, — Herivels spļaudījās. — Labi gan, ka vēl laikus to atklājām.

Bertijs sēdēja kā paralizēts. Viņa sejā nebija ne asins lāsītes. Viņš centās runāt, bet spēja izdvest vienīgi ne­skanīgu gārdzoņu. Visu acis bailīgi pievērsās viņam.

— Tikai nesakiet, tikai nesakiet, ka … — Maktevišs izkliedza saspringtā balsī.

— Jā, es ēdu to, daudz apēdu, veselu šķīvi! — Ber­tijs vai šautin izšāva, gluži kā nirējs pēkšņi atgūdams elpu.

Baigais klusums ilga vēl kādu pusminūti, un pārējo acīs Bertijs izlasīja savu likteni.

— Varbūt galu galā nemaz arī nebija indes, — Herivels drūmi ieminējās.

— Pasauciet pavāru! — Brauns sacīja.

Un ienāca pavārs, melnādains jauneklis ar smaidīgu seju; viņa deguns bija caurdurts ar iesmiņu, bet ausu ļipiņās sakārti dažādi priekšmeti.

— Paklau, Vi-vi, ko tas nozīmē? — Herivels iebau- rojās, ar apsūdzošu žestu norādīdams uz omleti.

Vi-vi, pats par sevi saprotams, pārbijās un samulsa.

— Labs gan būt kai-kai, — viņš taisnodamies murk- šķēja.

— Lieciet, lai ēd pats! — Maktevišs ierosināja, — Tā ir vislabākā pārbaude.

Herivels pakampa pilnu karoti ēdiena un lēkšus pie­lēca pie pavāra, kas trakā izbīlī aizmuka.

— Tātad viss skaidrs, — Brauns svinīgā nopietnībā izteica savu atzinumu. — Viņš negrib to ēst.

— Mister Braun, vai jūs, lūdzami, neizietu un ne­uzliktu viņam roku dzelžus? — Tad Herivels laipni pie­vērsās Bertijam. — Viss kārtībā, vecais, gan pilnvaro­tais ar viņu izdarīsies, un, ja jums būs jāmirst, varēsiet šķirties pārliecībā, ka viņš tiks pakārts.

— Nedomāju vis, ka valdība to .darīs, — Maktevišs neticīgi iebilda.

— Bet džentlmeņi, džentlmeņi, — Bertijs vaima­nāja, — padomājiet jel par mani!

Herivels līdzcietīgā nožēlā paraustīja plecus.

— Ļoti žēl, vecais, bet tā ir kāda iedzimto inde, un iedzimto indēm nekādi pretlīdzekļi nav zināmi. Mēģiniet saņemties un ja …

Divi spalgi šautenes rībieni ārpusē pārtrauca šo sa­runu, un Brauns ienācis izlādēja savu šauteni, pēc tam apsēdās pie galda.

— Pavārs ir pagalam, — viņš teica. — Drudzis. Ārkārtīgi pēkšņa lēkme.

— Es nupat stāstīju misteram Ārkraitam, ka pret iezemiešu indēm nav nekāda pretlīdzekļa…

— Izņemot džinu, — Brauns atteica.

Herivels nolamāja sevi par idiotu bez galvas un aizsteidzās pēc džina pudeles.

— Tīra manta, cilvēks, nesajaukta, — viņš brīdināja Bertiju, kas, vienā guldzienā izrijis lielu glāzi, gan­drīz pilnu ar stipro dzērienu, kāsēja un rīstījās no dedzinošā šķidruma, kamēr asaras tam sāka tecēt pa vaigiem.

Herivels paraudzīja viņa pulsu un pārbaudīja tem­peratūru, mēģinādams izskatīties noraizējies, un izteica šaubas, vai omlete vispār bijusi saindēta. Brauns un Maktevišs arī likās šaubāmies; bet Bertijs saklausīja viņu balsīs neīstu skaņu. Ēstgriba viņam bija zudusi, un zem, galda viņš slepus taustīja pats savu pulsu. Nebija ne mazāko šaubu — pulss nepārtraukti paātrinājās, tomēr viņam neienāca prātā, ka tam varētu būt kāds sakars ar izdzerto džinu. Maktevišs ar ieroci rokā iz­gāja uz verandas izlūkot apkārtni.

— Pie virtuves ēkas tie pulcējas bariem, — viņš ziņoja. — Un snaideru tur — bez gala. Es domāju, ka vajadzētu slepus aplīst apkārt otrā pusē un uzbrukt tiem no flanga. Dot sitienu pirmajiem, ziniet. Vai jūs nāksiet, Braun?

Herivels tikai mierīgā garā turpināja maltīti, bet Ber­tijs atklāja, ka viņa pulss paātrinājies vēl par pieciem pukstiem. Tomēr, kad sāka rībēt šautenes, viņš tik un tā pielēca kājās. Caur snaideru sprakstiem varēja sa­klausīt Brauna un Makteviša vinčesteru dobjos būk­šķus, un fonu šai mūzikai gādāja velnišķīgi ķērcieni un kaucieni.

— Viņi piespieduši tos bēgt, — Herivels piezīmēja, kad balsis un šāvieni izdzisa tālumā.

Tikko Brauns un Maktevišs bija atgriezušies pie galda, Maktevišs tūdaļ izklāstīja stāvokli.

— Viņi ir sadabūjuši dinamītu, — tas teica.

— Tad arī viņus mēs apsvētīsim ar dinamītu, — ierosināja Herivels.

Sabāzuši kabatās katrs pa pusducim stienīšu un ap­gādājušies ar degošiem cigāriem, viņi devās uz durvīm. Un tieši tad tas notika. Vēlāk viņi par to vainoja Mak- tevišu, un viņš arī atzinās, ka lādiņš padevies mazliet par stipru. Tomēr šā vai tā — dinamīts sprāga tieši zem mājas, kam viens stūris palēcās uz augšu un tad atkal noslīga atpakaļ uz pamatnes. Puse no visa porce­lāna uz galda sašķīda drumslās, bet astoņdienu pulkste­nis apstājās. Brēkdami pēc atriebības, visi trīs vīrieši izdrāzās ārā nakts tumsā, un tad sākās bombardēšana.

Atgriezušies viņi Bertiju neatrada. Tas bija aizvilcies uz šķūni, tur aizbarikadējies un tad novēlies uz grīdas

džina reibuma murgos, kuru laikā viņš paspēja nomirt tūkstoš nāvēs, kamēr ap viņu turpinājās drosmīgā kauja.

4 Džina paģirās viņš no rīta ar sliktu dūšu un sāpošu galvu izķepurojās ārā, lai ieraudzītu, ka saule vēl arvien spīd pie debesīm un arī dievs, jādomā, nav tās atstājis, jo viņa saimnieki visi bija sveiki un veseli.

Herivels centās viņu pierunāt paviesoties ilgāk, bet Bertijs palika nelokāms un nekavējoties aizbrauca ar «Arlu» uz Tulagi, kur tad, gaidīdams nākamo tvaikoņa pienākšanas dienu, nespēra ne soli projām no pilnvarotā mājas. Uz izejošā tvaikoņa atradās tūristu lēdijas, un Bertijs atkal bija varonis, kamēr kapteinis Malu kā parasti palika nepamanīts. Bet no Sidnejas kapteinis Malu aizsūtīja divas kastes vislabākā skotu viskija, kāds vien dabūjams, jo nekādi nespēja izšķirt, kurš tad īsti — kapteinis Hanzens vai misters Herivels — snie­dzis Bertijam Ārkraitam visgleznainākos iespaidus par dzīvi Zālamana salās.