DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Gaidi še, — Mauriri čukstēja, — un turi kalaba- šus!

Apgriezies otrādi, viņš nira lejup. Grīfs, gulēdams ar seju pret ūdeni, vēroja, kā Mauriri fosforescētās stigas kvēle kļūst arvien blāvāka un pēdīgi izgaist. Pēc laba brīža viņš bez trokšņa pāršķēla ūdens līmeni Grifam līdzās.

— Še! Dzer!

Kalabašs bija pilns, un Grīfs dzēra saldu, svaigu ūdeni, kas bija izšļācies no sāļā ūdens dzīlēm.

— Tas iztek no zemes, — Mauriri teica.

— Pašā dibenā?

— Nē. Dibens ir tikpat dziļi zem mums, cik kalni augstu virs mums. Tas iztek piecdesmit pēdu dziļumā. Nirsti lejup, līdz jutīsi tā vēsumu!

Vairākas reizes piepildījis savas plaušas ar gaisu un atkal iztukšojis, kā jau nirēji to dara, Grīfs apgriezās ar galvu uz leju un aizpeldēja cauri ūdenim. Sāļš tas

' Kalabašs — trauks no izdobta ķirbja vai kokosrieksta čaulas.

skalojās gar viņa lūpām un remdeni silts gar ķermeni; bet pēdīgi dziļi lejā tas kļuva dzestrāks un garšoja sāji. Tad pēkšņi viņa ķermenis ienira aukstajā zemūdens straumē. Grīfs izvilka nelielo aizbāzni no kalabaša un, kamēr saldais ūdens burbuļodams plūda tajā iekšā, vē­roja lielas zivs fosforescējošo mirdzumu — kā jūras spoks tā gausi aizšūpojās garām.

Pēc tam, turēdams kalabašus, kuru svars arvien pa­lielinājās, viņš visu laiku palika ūdens virspusē, kamēr Mauriri tos citu pēc cita nonesa lejā un piepildīja.

— Tur ir haizivis, — Grīfs ieteicās, kad viņi peldēja atpakaļ uz krastu.

— Phe! — skanēja atbilde. — Tās taču zivju haizivis. Mēs, Fuatīno ļaudis, esam brāļi zivju haizivīm.

— Bet tīģerhaizivis? Es arī tās esmu šeit redzējis.

— Ja tās ieradīsies, Lielo Brāli, mums vairs nebūs ūdens, ko dzert, kamēr neuznāks lietus.

VII

Nedēļu vēlāk Mauriri un kāds Raiateas salinieks at­peldēja atpakaļ ar tukšiem kalabašiem. Ostā bija sara­dušās tīģerhaizivis. Nākamajā dienā uz Lielās klints visi cieta slāpes.

— Mums jāizmanto visas iespējas, — teica Grīfs. — Šonakt es došos pēc ūdens kopā ar Mautau. Rītnakt tu, Brāli, peldēsi ar Tehā.

Grīfs dabūja tikai trīs kvartas ūdens, tad parādījās tīģerhaizivis un izdzina viņus malā. Uz klints viņi bija seši, un pinte dienā subtropu tveicē nav pietiekams val­gums cilvēka ķermenim. Nākamo nakti Mauriri un Tehā atgriezās bez ūdens. Otrā dienā Brauns dabūja iepazī­ties ar visām ārējām pazīmēm, kas saistītas ar slā­pēm, — lūpas sasprēgā līdz asinīm, mutes dobums pār­klājas graudainām gļotām, un pietūkušajai mēlei mute kļūst pārāk šaura.

Tumsā Grīfs aizpeldēja kopā ar Mautau. Viens pēc otra viņi nira caur sālsūdeni lejup līdz aukstajai, sal­dajai straumei, dzerdami vai līdz plīšanai, kamēr pildi- jās trauki. Bija Mautau kārta nirt ar pēdējo kalatjašu, un Grīfs, lūkodamies lejup no virspuses, ieraudzīja jū­ras spoku vizmošanu un noskatījās visu fosforisko blāzmu apviļņoto cīņas ainu. Atpakaļ viņš peldēja viens, tomēr nepiemirsdams paķert savu dārgo nastu — piepildītos kalabašus.

Barības tiem bija maz. Uz klints nekas neauga, bet kraujās sienas, kur skalojās pērkonīgi rēcošā bangotne- un mitinājās gliemeži, bija pārāk stāvas, lai tur pie­kļūtu. Vietumis, kur pa aizām varēja norāpties, viņi ar pūlēm salasīja nedaudz gliemežu un jūras ežu. Reizem izdevās noķert cilpā kādu fregati vai citu jūras putnu. Kādreiz ar fregatputna gabalu kā ēsmu viņiem palai­mējās izvilkt haizivi. Pēc tam ar skaudīgi glabāto hai­zivs gaļu ēsmai viņi iemanījās šad tad izmakšķerēt vēl pa haizivij.

Tomēr ūdens trūkums bija un palika viņu lielākā mo­cība. Mauriri lūdza lietu kazu dievam. Taute lūdza misionāru dievu, bet abi viņa tautieši atkrita no tā, pie­saukdami dievus no savām senajām pagānisma dienām. Grīfs tikai smīnēja un nodevās pārdomām. Bet Brauns lādējās, acīm mežonīgi zibot, un nomelnējusī mēle tam spraucās ārā no mutes. Visvairāk viņš lādēja fonogrāfu, kas vēsajās mijkrēšļa stundās no «Grāvēja» klāja mēdza dārdināt korāļus. It īpaši korālis «Kur nav ne bēdu, nav ne prieka» varēja novest viņu līdz trakumam. Tas šķita sevišķi iecienīts uz šonera, jo tika spēlēts vai­rāk par citiem. Brauns, izbadojies un slāpju mocīts, pa pusei apstulbis aiz vārguma un ciešanām, tīri mierīgi varēja gulēt starp klinšu radzēm un vienaldzīgi klausī­ties ukuleļu un ģitāru trinkšķināšanā vai Huahines sa­las sieviešu dziedātajās hula. Bet, kad pār ūdeņiem plūda Trīsvienības kora balsis, viņš galīgi zaudēja galvu. Kādu vakaru aizlūzis tenoriņš sāka dziedāt līdzi fonogrāfam:

Kur nav ne bedu, nav ne prieka, Tur būšu drīz.

Kur nav ne atmodas, ne miega,

Kur nav ne saules, nav ne sniega, — Tur būšu drīz, Tur būšu drīz.

Tad Brauns sāka plosīties. Šāvienu pēc šāviena viņš aklā niknumā raidīja pret šoneri. Vīriešu un sieviešu smieklu šalts atsaucās atbildes vietā, un no pussalas skanēja atmaksas ložu spraksti; bet aizlūzušais teno- riņš nemitējās dziedāt, un Brauns turpināja šaut, ka­mēr korālis bija galā.

Tās gadījās tonakt, kad Grīfs un Mauriri atgriezās tikai ar vienu ūdens trauku. Grifa plecam trūka- ādas lēvera sešu collu garumā — par piemiņu, ka tur ar savu smilšpapīram līdzīgo sānu pieskārusies haizivs, no kuras trieciena viņš bija izvairījies.

VIII

Nākamajā dienā agri no rīta, pirms saules tveice bija sasniegusi īsto kvēli, atnāca ziņa, ka Rauls van Asvelds gribot uzsākt sarunas.

Brauns atnesa šo vēsti no ārējā posteņa, kas atradās starp klintīm kādus simt jardus tālāk. Grīfs tupēja pie maza ugunskuriņa, cepinādams uz oglēm haizivs gaļas šķēli. Iepriekšējā diennakts bija gadījusies veiksmīga. Viņiem bija laimējies salasīt ēdamās aļģes un jūras ežus. Tehā bija noķēris haizivi, bet Mauriri sagūstījis prāvu astoņkāji tās aizas pakājē, kur glabājās dina­mīts. Bez tam pa tumsu viņi veselas divas reizes bija laimīgi aizpeldējuši pēc ūdens, pirms tīģerhaizivis vi : ņus uzošņāja.

— Saka, šim gribētos atnākt un parunāties ar jums, — Brauns teica. — Bet es jau zinu, ko tas bezgo­dis kāro. Viņam tiktos redzēt, vai jau drīz būsim noba- dojušies līdz nāvei.

— Vediet viņu iekšā! — Grīfs teica.

— Un tad mēs viņu nokausim, — Cilvēks-Azis prie­cīgi izsaucās.

Grifs papurināja galvu.

— Bet viņš tak ir daudzus cilvēkus nokāvis, Lielo Brāli, viņš ir nezvērs un īsts velns, — Cilvēks-Azis tu­rējās pretī.

— Viņu nedrīkst nokaut, Brāli. Pēc mūsu paražām, doto vārdu nedrīkst lauzt.

— Tās ir muļķīgas paražas.

— Un tomēr tās ir mūsu paražas, — Grīfs nopietni atbildēja, apgrozīdams haizivs gaļas šķēli uz oglēm un pamanīdams, cik kārīgi Tehā ošņā un noskatās. — Ne­dari tā, Tehā, kad atnāks Lielais velns! Rādi tādu ģīmi, it kā tu nemaz nezinātu, kas tas bads tāds ir! Rau, iz­cep tu šos jūras ežus, bet tu, Lielo Brāli, izcep astoņ- kāji! Mēs ielūgsim Lielo velnu padzīrot ar mums. Ne­taupiet neko! Izcepiet visu!

Un, vēl arvien cepinādams gaļu, Grīfs piecēlās, kad Rauls van Asvelds, kuram pakaļ tecēja liels īru terjers, iesoļoja apmetnē. Rauls rīkojās apdomīgi, nepastiep- dams roku apsveikumam.

— Sveikiņi! — viņš uzsauca. — Esmu par jums dzir­dējis.

— Es vēlētos, kaut par^jums nekad nebūtu dzirdē­jis, — Grīfs atbildēja.

— Es tāpat, — skanēja atbilde. — Pašā sākumā, ka­mēr vēl nezināju, kas iebraucis, es nodomāju, ka man jātiek galā ar parasto tirdzniecības kuģa kapteini. Ti­kai tāpēc vien jau jūs varējāt mani tā iesprostot.