DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Mēs atrodamies tā starp piecsimt un tūkstoš jū­dzēm pa šo platuma līniju, — Grīfs piezīmēja, kopā ar stūrmani noliecies pār karti. — Leu-Leu būs kaut kur uz dienvidiem, un šī okeāna daļa ir pavisam klaja. Te nav ne salas, ne rifa, pēc kura mēs varētu noregulēt hronometru. Vienīgais, ko varam dārīt…

— Hei, zeme, skiper! — sauca tongietis pa kuģa kāp­nēm lejā.

Grīfs uzmeta ašu skatienu tukšajam laukumam kartē, pārsteigumā iesvilpās un vārgi atslīga krēslā.

— Es dabūšu trieku, — viņš teica. — Te nekur apkārt nevar būt zeme. Tā mēs nekad neesam ne dreifējuši, ne braukuši. Viss šajā ceļojumā iet ačgārni. Esiet tik laipns, mister Snov, un paskatieties, kas Džekijam īsti lēcies!

— Tik tiešām zeme, — pēc minūtes stūrmanis jau sauca lejup. — To var saredzēt pat no klāja … kokos- palmu galotnes … tāds kā atols. Varbūt te vēl galu galā būs Leu-Leu.

Grīfs noteikti papurināja galvu, paraudzījies uz palmu virkni, no kuras bija redzamas vienīgi galotnes, kas šķita augam tieši jūrā.

— Iegriezt vairāk pie vēja, mister Snov, cieši pie vēja, un mēs paskatīsimies. Mēs tieši varam aizstūrēt gar dienvidu galu, un, ja sala tajā virzienā stiepjas tā­lāk, tad piebrauksim pie dienvidrietumu stūra.

Palmām vajadzēja būt ļoti tuvu, ja tās iespējams sa­redzēt no šonera zemā klāja, un, kaut gan «Tēvocis To­bijs» virzījās uz priekšu gausi, zemā sala tomēr strauji cēlās augšup virs jūras līmeņa un parādījās arvien vai­rāk palmu, kas ļāva noteikt atola aploci.

— Skaista gan, — stūrmanis piezīmēja. — Pilnīgs aplis … Izskatās, ka caurmērs varētu būt astoņas vai deviņas jūdzes … Nezin vai lagūnā ir ari ieeja … Kas zina? Varbūt tā ir jaunatrasta zeme.

Viņi nobrauca gar atola rietumu piekrasti, īsām hal- zēm kreisēdami uz bangotnes apšļāktajām koraļļu ra­dzēm un atkal atpakaļ. No masta gala, vērdamies pāri palmu joslai, kāds kanaks ziņoja, ka redzot lagūnu un tās vidū nelielu salu.

— Es zinu, ko jūs tagad domājat, — Grīfs teica sa­vam stūrmanim.

Snovs, kas, galvu purinādams, visu laiku kaut ko murmināja, aši pacēla acis ar šaubu pilnu un neticīgu skatienu.

— Jūs domājat, ka ieeja būs ziemeļrietumos, — Grīfs turpināja, tīri kā atkārtodams ko iemācītu. — Divu ka- beļtauvu platumā ziemeļos to iezīmē trīs atsevišķas kokospalmas un dienvidos pandanusa koki. Pilnīgs ap­lis astoņu jūdžu diametrā ar salu pašā viducī.

— Es tiešām tā domāju, — Snovš bija spiests atzīt.

— Un tur jau paveras arī ieeja, tieši tur, kur tai vaja­dzētu atrasties …

— Un trīs palmas, — Snovs gandrīz čukstēja, — un pandanusa koki. Ja vēl uz salas būs vējdzirnavas, tad tā ir . .. Svizina Hola sala. Bet tas nevar būt. Pēdējo des­mit gadu laikā taču ikviens jūras braucējs to meklējis.

— Hols reiz jūs neģēlīgi apkrāpa, vai ne? — Grifs iejautājās.

Snovs pameta ar galvu. — Tālab vien tik es arī strā­dāju pie jums. Viņš mani iedzina bankrotā. Tā bija vis­tīrākā laupīšana. Tur — Sidnejā es nopirku «Kaskā­des» vraku, kad biju saņēmis kāda mantojuma pirmo iz­maksu no dzimtenes.

— «Kaskāde» bija uzskrējusi sēklī pie Ziemsvētku salas, vai ne?

— Jā, pilnā gaitā, viss korpuss ārā no ūdens, nakts laikā. Izglābti tika pasažieri un pasta sūtījumi. Tad es nopirku nelielu salu šonerīti, izdodams par to visu pā­rējo naudu, un nu man nācās gaidīt no testamenta iz­pildītājiem pēdējo izmaksu, lai varētu to apgādāt ar visu nepieciešamo. Bet ko izdarīja Svizins Hols — to­brīd viņš atradās Honolulu, — viņš taisnā ceļā drāzās uz Ziemsvētku salu. Viņam nebija ne mazāko tiesību uz

to. Kad es tur ierados, no «Kaskādes» bija atlikusi vie­nīgi ārējā čaula un motori. Uz kuģa taču, starp citu, bija atradusies vesela krava zīda. Tas pat nav bijis bo­jāts. Es vēlāk to uzzināju tiešā ceļā no paša Hola kra­vas pārziņa. Par visu to Hols ieņēmis skaidrā naudā kādus sešdesmit tūkstošus dolāru.

Snovs paraustīja plecus un īgni paraudzījās uz la­gūnas gludo līmeni, kur pēcpusdienas saulē dejoja sīki vilnīši.

— Vraks bija mans. Es to nopirku publiskā izsolē. Riskēju ar visu, bet zaudēju. Kad atgriezos Sidnejā, ap­kalpes ļaudis un daži veikalnieki, kas bija mani kredi­tējuši, attiesāja manu šonerīti. Es ieķīlāju savu pulk­steni un sekstantu un kādu laiku cilāju ogļu lāpstu, līdz pēdīgi sadabūju līgumu uz Jaunhebridām par nieka astoņām mārciņām mēnesī. Tad izmēģināju laimi kā patstāvīgs tirgotājs, bet uzsēdos sēklī, pierakstījos par stūrmani uz darba algotņu vervēšanas kuģa, kas brau­kāja uz Tannu un pa Fidži salām, dabūju uzrauga vietu kādā vācu plantācijā tur tālāk Apijā un beidzot atradu pastāvīgu darbu uz «Tēvoča Tobija».

— Vai esat jel kādreiz saticis Svizinu Holu?

Snovs papurināja galvu.

— Nu, tā vien izskatās, ka tagad jūs viņu satiksiet. Rau, kur ir tās vējdzirnavas.

9 Iznirdami no ieejas, viņi lagūnas centrā ieraudzīja

mazu, kokiem apaugušu saliņu, un cauri lapotnei bija skaidri saskatāmas lielas holandiešu vējdzirnavas.

— Neviena nav mājās, kā rādās, — teica Grīfs. — Citādi jums būtu izdevība piedzīt parādu.

Stūrmaņa seja savilkās atriebības grimasē, bet dū­res sažņaudzās.

— Likumīgi es nevaru tikt tam klāt. Nu jau viņam ir pārāk daudz naudas. Bet es viņam padīrāšu ādu seš­desmit tūkstošu dolāru vērtībā. Ceru, ka viņš būs mā­jās.

— Tādā gadījumā es arī ceru, ka būs, — Grīfs at­teica, saprotoši pasmīnēdams. — Viņa salas aprakstu jums laikam gan deva Bau-Oti?

— Jā, neviens cits to nevar tik sīki. Nelaime tikai tā, ka Bau-Oti nevar uzdot ne platuma, ne garuma grādus.

Viņš vienīgi saka, ka braukuši tālu ceļu no Džilberta salām — tas ir viss, kas viņam zināms. Nez kas ar viņu pēdīgi noticis.

— Es viņu pirms gada redzēju Tahiti piekrastē. Teica, ka gudrojot piemunsturēt uz kāda kuģa reisam caur Paumotu salām. Nu tā, klāt mēs esam, jau pavi­sam tuvu. Iemet loti, Džeki-Džekij! Sagatavoties iz­mest enkuru, mister Snovl Pēc Bau-Oti ziņām, enkura vietai jābūt trīssimt jardu attālumā no rietumu krasta deviņu asu dziļumā, dienvidaustrumos ir koraļļu rifi. Tur jau ir tie koraļļu lauki. Cik tev tur ir, Džekij?.

— Deviņi asi.

— Enkuru lejā, mister Snov!

«Tēvocis Tobijs», ko turēja enkurs, apmeta loku, priekšējās buras tika nolaistas, un kanaku matroži me­tās pie foka un grotburu falēm un skotiņiem.

IV

Laiva sāniski piegula pie nelielā koraļļradžu piestāt­nes mola, un Dāvids Grīfs ar stūrmani izkāpa krastā.

— Varētu domāt, ka šī vieta galīgi pamesta, — Grīfs teica, kad viņi pa smilšaino taciņu kāpa augšup uz bun- galo. — Tomēr es saožu smaku, ko esmu jau bieži odis. Kaut kas te tomēr tiek strādāts, vai arī mans deguns melo. Lagūna ir klātin noklāta ar pērlenēm. Gaļu no tām viņi izpūdē ne jau tūkstoš jūdžu tālumā no šejie­nes. Vai jūtat to gaisa strāvu?

Svizina Hola bungalo itin nemaz nelīdzinājās paras­tajiem tropu bungalo. Tas bija misijas arhitektūras stilā un, iegājuši pa neaizslēgtajām plānu dēļu dur­vīm, viņi ieraudzīja tajā pašā stilā veidotu iekārtu un mēbeles. Lielās dzīvojamās istabas grīda bija klāta ar vissmalkākajiem samojiešu paklājiem. Tur atradās dī­vāni, ērti sēdekļi logu nišās, omulīgi stūrīši un pat bil­jarda galds. Šujamais galdiņš ar rokdarbu groziņu, no kura spraucās ārā smalka linaudekla gabals, rotāts