DŽEKS LONDONS - STĀSTI

1 Stils, kas darināts pēc senajiem spāou kātoju misijas parau­giem Kalifornijā.

& — Dž. Londons J29 franču izvilkumā, ar iespraustu adatu, liecināja par sie­vietes klātbūtni. Skadriņi pie logiem un veranda durvju priekšā apslāpēja žilbinošo saules gaismu līdz vēsam, blāvam mirgojumam. Perlamutra slēdžu vizmojums pie­saistīja Grīfa acis.

— Jā, nudien, akumulatoru baterijas, ko dzen vēj­dzirnavas! — viņš izsaucās, piespiezdams podziņas. — Un neredzamas apgaismošanas ierīces!

Iedegās apslēptas spuldzes, un telpa pielija ar izklie­dētu, zeltainu gaismu. Gar sienām rindojās daudzi grāmatu plaukti. Grīfs sāka steigšus pārskatīt to virs­rakstus. Diezgan daudz lasījis, kaut arī bija jūras dēkainis, viņš ar vienu acu uzmetienu saskatīja še gluži neaptveramu literatūras veidu dažādību, gan pārsvarā katoliskajā gaumē. Viņš še sastapa gan vecus draugus, gan arī tādus, par kuriem tikai dzirdējis, bet kurus ne­bija lasījis. Te atradās Tolstoja, Turgeņeva un Gorkija kopotie raksti, tāpat arī Kupera, Marka Tvena, Igo, Zolā, Sī, Flobēra, Mopasāna un Pola de Koka raksti. Viņš ziņkārīgi pašķirstīja Mečņikova, Veiningera un Šopenhauera lappuses un izbrīnā ieskatījās Elisa, Lidstona, Krafta-Ebinga un Forela sējumos. Vudrafa «Rasu ekspansija» patlaban atradās tam rokās, kad Snovs atgriezās no mājas tālākas apskates.

— Emaljēta peldu vanna, atsevišķa dušas istaba un vēl sēdvanna! — viņš izsaucās. — Viss iekārtots kara­liski! Un, manuprāt, arī šis tas no manas naudiņas būs aizgājis, lai visu to samaksātu. Mājā tomēr vajag būt kādai dzīvai dvēselei. Pieliekamajā es atradu nupat at­vērtas sviesta un piena kārbas, un tur karājās arī svaiga bruņurupuča gaļa. Iešu palūkot, kas vēl te atro­dams.

Grīfs izgāja pa durvīm dzīvojamās istabas pretējā pusē. Tagad viņš nepārprotami atradās sievietes budu­ārā. Pāri pretī caur stiepļu vijuma durvīm varēja ielū­koties ar žalūzijām aptumšotā guļamtelpā. Uz kušetes atlaidusies, atdusējās kāda sieviete. Maigajā apgaismo­jumā tā šķita neparasti skaista, melnīgsnēja kā spā- niete. Tai līdzās uz krēsla atradās atvērta grāmatiņa; kas bija apgriezta otrādi. No viņas sejas krāsas Grīfs secināja, ka viņa vēl ne visai ilgi uzturējusies tropos.

Uzmetis tikai vienu skatienu, viņš klusām aizlavījās at­pakaļ — tieši laikā, lai sastaptu Snovu, kas pa pretējam durvīm ienāca dzīvojamā istabā. Aiz kailās rokas stilba sagrābis, viņš vilka līdzi no vecuma sarukušu nēģeri, kas, pārbīlī zobus atņirdzis, ar zīmēm rādija, ka esot mēms.

— Es to atradu snaužam mazā skabūzītī aiz mā­jas, — stūrmanis teica. — Viņš, kā liekas, ir pavārs. Nevaru no viņa izdabūt ne vārda! Ko jūs atradāt?

— Aizmigušu princesi. Cssst! Nu kāds ir ienācis.

— Ja nu tas ir Hols, — Snovs nomurdēja, sažņaug­dams dūri.

Grīfs papurināja galvu. — Nav īstā vieta kautiņiem. Šeit uzturas sieviete. Un, ja tas ir Hols, gan jau es pirms aizbraukšanas sagādāšu jums izdevību parīko- ties.

Durvis atvērās, un ienāca garš, smagnējs vīrietis. Aiz jostas viņam bija aizbāzts smags kolts ar garu stobru. Viņš tiem uzmeta ašu, bažīgu skatienu, tad sakrokoja seju mīlīgā smaidā un pastiepa roku.

— Sveicināti, svešinieki! Bet neņemiet ļaunā manu vaicājumu — kā gan jums, pie visiem svētajiem, izde­vās uziet manu salu?

— Tāpēc, ka bijām nomaldījušies no sava kursa, — 1 Grīfs atteica, paspiezdams viņa roku.

— Mans vārds ir Hols, Svizins Hols, — tas sacīja, pagriezdamies, lai pakratītu roku Snovam. — Un man jāatzīstas, ka jūs esat mani pirmie viesi.

— Un šī tad ir jūsu slepenā sala, par kuru jau ga­diem tērgā visās piekrastēs? — Grīfs attrauca. — Nu, tagad es zinu formulu, pēc kuras to atrast.

— Kā tad? — Hols strauji ievaicājās.

— Sadauziet savu hronometru, ļaujiet, lai negaiss jūs izmētā riņķī un apkārt, un tad turiet tik acis vaļā, lai saskatītu kokospalmu galotnes paceļamies no jū­ras!

— Un kāds būtu jūsu vārds? — Hols apjautājās, ne­gribīgi pasmējies.

— Enstejs — Fils Enstejs, — Grīfs nevilcinādamies atbildēja. — Braucu ar «Tēvoci Tobiju» no Džilberta

salas uz Jaungvineju un mēģinu uziet savu garuma grādu. Šis te ir mans stūrmanis misters Grejs, labāks jūrnieks par mani, tomēr līdz ar hronometra zaudējumu tāpat zaudējis sajēgu kā es.

Grīfs pats nezināja, kālab īsti melo, bet viņš juta kār­dinājumu un padevās tam. Viņš neskaidri noģida, ka te kaut kas nav kārtībā, tomēr nevarēja parādīt ar pirkstu, kur tad ir nekārtība. Svizins Hols bija paresns vīrs ar apaļu seju, smaidīgām lūpām un smieklu krun­ciņām acu kaktiņos. Bet Grīfs jau agrā jaunībā bija uz­zinājis, cik maldinošs var izrādīties šāds cilvēka tips, tāpat kā nevainīgi zilas acis aiz labsirdīga skatiena var slēpt daudz ko citu.

— Ko jūs darāt ar manu pavāru? Vai savējo esat pazaudējuši un gribat nolaupīt šito? — Hols ieminējās. — Laidiet jau nu labāk vaļā, ja gribat dabūt vakariņas. Mana sieva arī ir še un ļoti priecāsies jūs satikt… viņa jau tās sauc par pusdienām un nevar vien beigt mani rāt, ka es lietojot nepareizus vārdus, bet es nu reiz esmu vecmodīgs cilvēks. Manējie pusdienas arvien ēda dienas vidū. Nevaru tikt vaļā no bērnības para­žām. Vai negribat nomazgāties? Es gan gribu. Paska­tieties vien uz mani! Esmu nostrādājies kā zirgs — tur ārā kopā ar nirējiem … pērlenes, ziniet. Bet jūs jau, protama lieta, paši saodāt.

V

Snovs aizbildinājās, ka nevarot atstāt šoneri bez uz­raudzības, un atkal aizbrauca uz to. Viņam nepavisam netikās lauzt maizes riecienu kopā ar cilvēku, kas viņu aplaupījis, un bez tam bija nepieciešams iestāstīt ka- naku matrožiem, cik svarīgi ir uzturēt spēkā Grīfa me­lus. Vienpadsmitos vakarā Grīfs ieradās uz kuģa, kur stūrmanis viņu jau gaidīja.

— Kaut kas te notiek — šajā Svizina Hola salā, — Grīfs teica, galvu grozīdams. — Es nespēju izdibināt, kas tas ir, bet skaidri izjūtu to. Kas gan par cilvēku ir šis Svizins Hols?

Snovs nogrozīja galvu.

— Tas cilvēks tur krastā gan nekad nav pircis grā­matas, kas stāv grāmatplauktos, — Grīfs pārliecināti paskaidroja. — Viņš arī nekad nevar būt izprātojis ap­slēptas apgaismošanas spuldzes. Viņš ir mazliet iema­nījies no ārienes rādīties pieklājīgs, bet būtībā ir un pa­liek raupjš kā zirga skrāpis. Viņš ir slīpēts blēdis. Un tad šī banda, kas dzīvo kopā ar to, — viņus sauc par Votsonu un Gormenu; viņi ieradās, kad jūs jau bijāt aizbraucis … nu īsti jūras vilki, tā pusmūža gados, malti un mīcīti, stīvi kā ierūsējušas naglas, tikai div­kārt bīstamāki, īsti razbainieki ar šaujamiem aiz jostām, un tiem nepavisam nešķiet, ka es būtu īstais, kam vajadzētu draudzēties ar Svizinu Holu. Un šī sie­viete! Tā ir īsta lēdija. Vārda pilnā nozīmē. Viņa pazīst Dienvidameriku kā savus piecus pirkstus un Ķīnu tā­pat. Esmu pārliecināts, ka viņa ir spāniete, kaut gan angliski runā kā dzimta angliete. Viņa ir daudz ceļo­jusi. Mēs runājām par vēršu cīņām. Viņa redzējusi tās Gvajakilā, Meksikā un Seviļā. Viņai ir plašas zināša­nas par kotiku.

Un vēl kaut kas man nedod mieru. Viņa saprot mū­ziku. Es vēl pajautāju, vai viņa pati spēlē. Un viņš taču šo māju iekārtojis kā pili. Ja jau tā, kāpēc tad viņš nav tai iegādājis klavieres? Un vēl kas: viņa ir tāda žirgta un mundra, bet, tikko viņa sāk runāt, šis ne acu no vi­ņas nenolaiž. Sēž kā uz adatām un nemitīgi maisās starpā, pats pārņemdams sarunu pavedienu. Sakiet — vai esat kādreiz dzirdējis, ka Svizins Hols būtu precē­jies?