DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Jā, — Grīfs turpināja. — Visi remonta darbi pa­beigti. Es nekādi nevaru no jūsu laulātā drauga izlūg­ties salas garuma grādu, kaut gan nebeidzu cerēt, ka viņš vēl kļūs pieļāvīgāks.

Hols pasmējās un pakratīja galvu, un, kad sieva bija izgājusi no istabas, ierosināja iedzert pēdējo atvadu glāzīti. Pie šīs glāzītes viņi nu sēdēja smēķēdami un sarunādamies.

— Kā pēc jūsu domām — cik tās būtu vērtas? — Grīfs ievaicājās, norādīdams pērļu birumu uz galda. — Tas ir, cik pērļu uzpircēji varētu dot jums atklātā tirgū?

— O, kādus septiņdesmit piecus vai astoņdesmit tuk- stošus, — Hols nevērīgi attrauca.

— Baidos, ka vērtējat par zemu. Es mazliet pazīstu pērles. Ņemsim kaut šo pašu vislielāko. Tā ir pilnīgi nevainojama. Ne centu mazāk par pieciem tūkstošiem dolāru. Kāds multimiljonārs reiz samaksās divtik daudz, kad starpnieki būs noņēmuši savus meslus. Un nemaz nenieciniet sīkās pērlītes, jums jau šo baroka pērlīšu ir veselām kvartām. Un baroka pērlītes pašlaik nāk modē. Tās ar katru gadu arvien vairāk izķer, un to vērtība jau dubultojusies.

Hols aplūkoja savu pērļu klāstu ciešāk un ilgāk, ap­rēķinādams atsevišķo pērļu vērtību un balsī izteikdams kopsummu.

— Jums taisnība, — viņš pievienojās. — Tās būs vēr­tas visus simttūkstoš dolārus.

— Un par cik jūs apvērtētu savus ražošanas izdevu­mus? — Grīfs turpināja. — Jūsu paša, divu palīgu un nirēju darbu?

— Ar pieciem tūkstošiem tie būtu segti.

— Tātad pērles jums ienestu deviņdesmit piecus tūk­stošus skaidra atlikuma?

— Apmēram tā. Bet kālab jūs tik ziņkārīgs?

— Nu, es tikai tā gudroju … — Grīfs apklusa, lai iztukšotu savu glāzi. — Gudroju, kā lai sagādā jums taisnīgu atlīdzinājumu. Es domāju, ka varētu piešķirt jums un jūsu ļaudīm braucienu par brīvu uz Sidneju un šos piecus tūkstošus dolāru … vai, pareizak, septiņus tūkstošus piecus simtus. Jūs esat dūšīgi strādājuši.

Nesaraudamies, nepakustinādams ne muskuli, otrs tikai saausījās un saspringa. No apaļās sejas jautrība izgaisa kā liesma no izdzēstas sveces. Smaids vairs ne­aizēnoja viņa acis, un to dziļumos atsedzās šā vīra skarbā, bīstamā dvēsele. Viņš runāja klusā, piesardzīgā balsī.

— Pie velna, ko īsti jūs ar to gribat teikt?

Grīfs uzsvērti vienaldzīgi no jauna iededzināja savu cigāru.

— Es nu nezinu, kā lai iesāk, — viņš atteica. — Stā­voklis ir… khe … diezgan kutelīgs… jums. Redziet, es mēģinu būt atklāts. Kā jau teicu, jūs esat strādājis dūšīgi. Es nemaz negribu šīs pērles jums konfiscēt. Vē­los samaksāt jums par zaudēto laiku, pūlēm un izdevu­miem.

Acumirkli otra vīra seja sastinga pilnīgā vainas ap­ziņas grimasē.

— Un es domāju, ka jūs esat Eiropā, — viņš nomur­mināja. Uz brīdi uzliesmoja cerības stars. — Paklau, jūs taču gribat mani izāzēt. Kā lai es zinu, ka jūs esat Svizins Hols?

Grīfs paraustīja plecus. — Šāda āzēšana būtu pa­visam nepiedienīga pēc jūsu viesmīlīgās uzņemšanas. Un tāpat nepiedienīgi izskatītos, ja uz salas atrastos divi Svizini Holi.

— Ja nu jūs esat Svizins Hols, kas tad, visu velnu vārdā, esmu es? Vai to jūs arī zināt?

— Nē, — Grīfs nevērīgi atteica. — Bet man nebūtu iebildumu uzzināt.

— Nu, tā nav jūsu darīšana.

— Bez šaubām. Kas jūs esat, tas neattiecas uz lietu. Bez tam es zinu jūsu šoneri, un no tā es arī varu uzzi­nāt, kas esat jūs pats.

— Kā to sauc?

— «Emīlija L.»

— Pareizi. Es esmu kapteinis Rafijs, tās īpašnieks un kungs.

— Malu mednieks roņu nometnēs? Esmu dzirdējis par jums. Kas gan galu galā jūs atvedis šurp manos īpašumos?

— Vajadzēja naudas. Roņu bari jau gandrīz izbeigu­šies.

— Un pasaules nomaļu stūrīšos kārtība ir jums izde­vīgāka, ko?

— Gandrīz tā. Bet nu parunāsim par pašreizējo ķezu, mister Hol. Es varu neganti pretoties. Ko jūs tādā ga­dījumā darītu?

— To, ko jau teicu. Pat vēl labāk tā. Cik vērta ir «Emīlija L.»?

— Viņas dienas jau pagājušas. Ne vairāk kā desmit tūkstošu, un tā pati jau būtu tīrā laupīšana. Ikreiz, kad tā izbrauc stiprākās bangās, es bažījos, ka tā izbirdinās visu balastu caur dibena plankām.

— Ir jau izbirdinājusi, kapteini Rafij. Pēc pēdējā negaisa es to redzēju ar dibenu uz augšu. Teiksim, tā būtu vērta septiņus tūkstošus piecus simtus. Tātad es samaksāšu jums kopā piecpadsmit tūkstošus un pie­šķiršu ceļojumu par brīvu. Nekustiniet rokas! — Grīfs piecēlās, piegāja viņam klāt un paņēma viņa revolveri. — Tikai nepieciešamā piesardzība, kaptein. Tagad jūs nāksiet uz kuģi kopā ar mani. Misis Rafijai es šos jau­numus pastāstīšu vēlāk un pierunāšu viņu piebiedroties jums.

— Jūsu rīcība ir jauka, mister Hol, tas man jā­saka, — kapteinis Rafijs vaļsirdīgi atzina, kad laiva piestāja pie «Tēvoča Tobija» sāniem. — Bet paturiet acīs Gormenu un Votsonu! Tie ir īsti blēži. Un pie tās pašas reizes — man gan lāgā netīkas pašam to piemi­nēt, bet jūs jau redzējāt manu sievu. Es atdevu viņai četras vai piecas pēries. Votsons un Gormens bija ar mieru.

— Nekas vairāk nav jāsaka, kapteini. Pat ne vārda. Šīs pērles paliks viņai. Vai tas esat jūs, mister Snov? Šeit ir mans draugs kapteinis Rafijs, un es gribētu jūs lūgt ņemt viņu savā gādībā. Es braukšu krastā pēc viņa laulātās draudzenes.

VIII

Dāvids Grīfs sēdēja bungalo dzīvojamā istabā pie bibliotēkas galdiņa un rakstīja. Ārā jau rādījās pir­mais bālais ausmas svīdums. Šo nakti viņš bija pavadī­jis vienā darbā. Misis Rafijai vajadzēja veselu divu histērijas stundu, lai iesaiņotu savas un kapteiņa Rafija mantas. Gormens bija saņemts miegā, bet Votsons, kas stāvēja sardzē pie nirējiem, mēģināja pretoties. Līdz šaudīšanai gan nenonāca, bet vienīgi tad, kad viņam uz­skatāmi pierādīja, ka spēle zaudēta, viņš uzdeva cīņu un bija ar mieru pievienoties saviem kompanjoniem uz kuģa. Uz laiku drošības labad viņu un Gormenu pie­ķēdēja stūrmaņa kajītē, misis Rafiju ieslēdza Grīfa ka­jītē, bet kapteini Rafiju piesēja pie salona galda.

Grīfs pabeidza savu dokumentu un parlasīja, ko bija uzrakstījis:

«Svizinam Holam par pērlēm, kas izzvejotas no lagūnas

(aptuveni vērtējot)…………..

Herbertam Snovam pilnos ap­mēros glābšanas nauda par tvaikoni «Kaskāde», atlīdzinā­ta pērlēs (aptuveni vērtējot) Kāpt. Rafijam atalgojums un iz­devumi par pērļu savākšanu . Kapteinim Rafijam atmaksa par šoneri «Emīlija L.», kas gājis

bojā negaisā . . ■…………….

Misis Rafijai aiz labas sirds piecas skaistas pērles (aptu­veni vērtējot)

23 411

Par ceļojumu uz Sidneju čet­rām personām, katrai 120 dol. Par svina baltumu divu Svizina Hola laivu krāsošanai . . . Svizinam Holam pārpalikums pērlēs (aptuveni vērtējot), ku­ras atrodamas bibliotēkas galda atvilktnē . . . . . .

100 000 dolāru — 100 000 dolāru» Grīfs parakstīja un datēja dokumentu, tad, brīdi pa­domājis, pierakstīja apakšmalā:

«P. S. — Bez tam vēl Svizinam Holam esmu parādā trīs grā­matas, ko aizņēmos no bibliotēkas: Hadsona «Fizikālo parādību likumsakarības», Zolā «Parīze» un Mehena «Āzijas problēma», šīs grāmatas vai to pilnu vērtību var saņemt no minētā Dāvida Grifa viņa Sidnejas kantorī.»

100 000 dolāru

60 000 dolāru 7500 „

7500

1100

480