DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Viņš izslēdza elektrisko apgaismojumu, paņēma grāmatu sainīti, rūpīgi noslēdza ārējās durvis un devās uz laivu, kas lejā jau gaidīja.

I

Tā bija Fitu-Ivas sala — Polinēzijas pēdējais neatkarības cietoksnis Dienvidjū- rās. Trīs faktori noteica Fitu-Ivas neatkarību. Pirmais un otrais bija tās nošķirtais ģeogrāfiskais stāvoklis un iedzīvotāju kareivīgais noskaņojums. Tomēr tie vien galu galā nespētu salu paglābt, ja nebijis tā fakta, ka Japāna, Francija, Lielbritānija, Vācija un Savienotās Valstis vienā laikā atklāja, cik ļoti tā iekārojama. Šīs valstis līdzinājās spēlmaņiem, kas plēšas viena penija dēļ. Tās stājās cita citai ceļā. Šo piecu valstu kara kuģi drūzmējās Fitu-Ivas vienīgajā mazajā ostiņā. Klīda bau­mas par karu, tika draudēts ar karu. Ēzdami brokastīs grauzdētas maizes šķēli, cilvēki visā pasaulē lasīja ve­selas avīžu slejas f)ar Fitu-Ivu. Kāds jenkiju matrozis tolaik īsi un kodolīgi izteicās — visas šīs valstis gribot reizē iecelt kājas silē.

Tā nu bija iznācis, ka Fitu-Iva bija izvairījusies pat no kopēja protektorāta, un karalis Tulifau, saukts vēl par Tui Tulifau, netraucēti noteica tiesu un likumus savā baļķu pilī, ko kāds Sidnejas tirgonis tam bija uz­cēlis no Kalifornijas sarkankoka. Tui Tulifau bija ne vien, kā mēdz teikt, karalis ikvienu collu, bet viņš bija karalis ikvienu sekundi. Kaut gan valdīja jau piecdesmit astoņus gadus un piecus mēnešus, pats viņš bija tikai piecdesmit astoņus gadus un trīs mēnešus vecs. Tas ja- saprot tā, ka valdnieks viņš bija piecus miljonus se­kunžu ilgāk, nekā vispār elpoja, jo viņu kronēja divus mēnešus pirms dzimšanas.

Viņš bija karalisks karalis, valdniecisku apmēru vīrs sešarpus pēdu garumā un, nebūdams nemaz pārmērīgi aptaukojies, svēra trīssimt divdesmit mārciņas. Tas to­mēr nav nekas neparasts polinēziešu «virsaišu dzimtā». Sepeli, viņa karaliene, bija sešas pēdas un trīs collas gara un svēra divsimt sešdesmit mārciņas, bet viņas brālis Uiliami, kas komandēja armiju tajos brīžos, kad nebija jāpilda premjerministra pienākumi, pārspēja viņu par vienu collu garumā un pussimt mārciņām svarā. Tui Tulifau bija jautras dabas, liels dzīrotājs un plītnieks. Tāpat jautri ļaudis bija visi viņa pavalstnieki, izņemot tās reizes, kad noskaitās; tad viņi, gadījās, at­ļāvās pat apmētāt ar sprāgušiem sivēniem savus ap- kaitinātājus. Bez tam viņi savā reizē prata cīnīties ne sliktāk par maoriem, — to senajās dienās bija nācies piedzīvot viņu piekrastē pirātiskajiem sandelkoku un vergu tirgotājiem.

II

Grīfa šoneris «Kantāni», pirms divām stundām pa­braucis gar Pīlāru klintīm pie eejas, tagad gausi virzī­jās pa ostu, jo brīze vēdināja tikai vieglas vēsmiņas un nevarēja vien saņemties, lai sāktu pūst kārtīgi. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars, un viņi šļaucījās pa pupi, gaidīdami, kamēr šī gliemeža gaita viņus novedīs līdz enkurvietai. Villijs Smī, kravas pārzinis, iznāca no ka­jītes, grezni uzcirties savā krasta tualetē. Stūrmanis pašķielēja uz viņa kreklu no vissmalkākā un baltākā zīda un zīmīgi noirdza.

— Šovakar laikam būs dejas? — Grīfs piezīmēja.

— Nē, — stūrmanis atteica. — Tas jau Taituas dēļ. Villijs viņā ieķēries.

— Lika drusku pagaidīt! — kravas pārzinis negri­bēja atzīties.

— Nu, tad viņa ieķērusies jūsos, tas pats vien iz­nāk, — stūrmanis turpināja. — Jūs vēl ne pusstundu nebūsiet krastā, kad jums jau būs puķe aiz auss, kronis galvā, bet roka ap Taituas vidukli.

— Vienkārši greizsirdība, — Villijs Smī nošņācās.

— Jums pašam būtu kārojies tikt viņai klāt, tikai jūs nevarat.

— Es nevaru sadabūt tādu kreklu kā jūsējais, tālab man nekas neiznāk. Bet esmu gatavs derēt uz puskronu, ka no Fitu-Ivas jūs vis neaizbrauksiet ar šo kreklu mu­gurā.

— Un, ja to nedabūs Taitua, tad Tui Tulifa'u jau nu katrā ziņā dabūs, — Grīfs brīdināja. — Labāk ne acīs nerādiet viņam šo kreklu, citādi tam pēdējā stundina klāt.

— Tas tiesa, — kapteinis Boigs apstiprināja, pa­griezdams galvu atpakaļ, jo visu laiku bija vērojis bū­diņu ugunis krastā. — Pēdējā reizē, kad te bijām, viņš apķīlāja vienam no maniem kanakiem skaistu jostu līdz ar nazi makstī. — Kapteinis pievērsās stūrmanim.

— Varat kuru katru brīdi izmest enkuru, mister Maš. Tikai neatlaidiet ķēdi pārāk vaļīgi! No vēja nav ne zī­mes, un rīt mēs varam bfit aizslīdējuši otrā pusē kopras šķūņiem.

Pēc minūtes enkurs žvarkstēdams nogāzās ūdenī. Laiva jau nolaista stāvēja pie kuģa sāniem, un ļaužu grupa, kas gribēja doties krastā, salēca tajā. Bez kana­kiem, kas visi kā viens tiecās uz krastu, laivā atradās

vēl tikai Grifs un kravas pārzinis. Mazās koraļļradžu laivu piestātnes sākumā Villijs Smī, atvainodamies kaut ko noburkšķējis, atšķīrās no sava saimnieka un pazuda kādā palmu alejā. Grifs pagriezās pretējā vir­zienā gar vecās misionāru baznīcas priekšpusi. Seit, starp kapiem krastmalā, vieglos ahu un lava-lava tērpu­šies, ziediem vainagoti un puķu vītnēm ap kaklu, ar lie­liem fosforiski vizošiem hibiska ziediem matos dejoja jaunekļi un meitenes. Tālāk Grīfs pameta aizmugurē garo, no stiebriem taisīto himine būdu, kurā vairāki desmiti vecāku vīru sēdēja rindās, dziedādami vecos korāļus, ko tiem iemācījuši jau sen aizmirsti misionāri. Tāpat viņš pasoļoja garām Tui Tulifau pilij, kurā, kā varēja spriest pēc gaišajiem logiem un trokšņiem, gāja vaļā parastā_ dzīrošana. Jo no laimīgajām Dienvidjūru salām Fitu-īva bija vislaimīgākā. Te ļaudis svinēja svētkus un līksmoja gan piedzimšanas, gan nāves ga­dījumos un lāpāt apdzīroja vēl nedzimušos un jau no­mirušos.

Grīfs gāja tikai tieši vien uz priekšu pa Irbenāju ceļu, kas vijās un locījās caur leknām puķu audzēm un pa­pardēm līdzīgo algarobas koku biezokņiem. Siltajā gaisā pludoja smaržas, un pār galvu, asi iezīmēdamies pret zvaigznēm, slējās zem smagas augļu nastas nolī- kušie mango, staltie avokado koki un palmas ar slai­diem lapu pušķiem. Šur un tur stāvēja pa stiebru būdai. Tumsā burbulēja balsis un smiekli. No ūdens puses mir­guļojošās uguntiņas un maigu balsu kori vēstīja, ka zvejnieki atgriežas no rifa.

Pēdīgi Grīfs nogriezās no ceļa, gandrīz paklupdams pār cūku, kas īdzīgi norukšķējās. Paraudzījies pa at­vērtajām durvīm, viņš redzēja druknu, pavecāku ieze­mieti sēžam uz paklāju kaudzes. Reizi pa reizei tas gluži automātiski pārvilka pār kailajām kājām no kokosriekstu šķiedrām gatavotu mušu gaiņātāju. Viņš valkāja acenes un pastāvīgi mēdza lasīt kādu grāmatu, kā Grīfs labi zināja, — angļu bībeli. Jo šis jau bija Jeremija, viņa tirgonis, tā nosaukts pēc pravieša Jere­mijas vārda.

Jeremijas āda bija gaišāka nekā fituīviešiem, kā tas parasti mēdz būt tīrasiņu samoiešiem. Misionāru

izglītots, viņš bija labi kalpojis to mērķiem tur pāri rie­tumos, kanibālu atolos, strādādams par nemācīto ļaužu skolotāju. Par atlīdzinājumu viņš bija atsūtīts uz para­dīzi Fitu-Ivas salā, kur visi jau senlaikus piegriezti ticībai, ja vien nebija atkrituši no tās, un te viņam vaja­dzēja uzokšķerēt ticības atkritējus. Par nelaimi Jere­mija bija dabūjis pārāk labu izglītību. Kāds nejauši pie- klīdis Darvina sējums, kašķīga sieva un glīta fituīviešu atraitne bija ievilkuši viņu atkritēju tīklos. Te vēl ne­bija īsta ķecerība. Darvina ietekmē radās tikai prāta apguruins. Kāda gan jēga censties izprast šo ārkārtīgi sarežģīto un mīklaino pasauli, it sevišķi vēl tādā gadī­jumā, ja cilvēks apprecējis kašķīgu sievu? Kad Jeremija sāka pamest novārtā savu pienākumu pildīšanu, misi­jas padome arvien skaļāk un skaļāk draudēja nosūtīt viņu atpakaļ uz atoliem, bet sievas mēle attiecīgi pie­ņēmās asumā. Tui Tulifau bija līdzjūtīgs monarhs, par kuru bija zināms, ka sieva to mēdzot iekaut, it sevišķi tad, kad viņš krietni piedzēries. Aiz politiskiem iemes­liem — jo karaliene piederēja pie tikpat karaliskas dzim­tas kā viņš pats, bet tās brālis komandēja armiju — Tui Tulifau nevarēja no viņas šķirties, bet viņš varēja šķirt un arī šķīra Jeremijas laulību, un Jeremija nekavējoties uzsāka komerciālu dzīvi un apņēma savu izredzēto sirdsdāmu. Kā neatkarīgs tirgotājs viņš cieta neveiksmi galvenokārt Tui Tulifau nelaimīgās aizbildnības pēc. Liegt kredītu šim jautrajam monarham nozīmēja sa­gaidīt, lai viņam atsavina visu mantu; nodrošināt tam pastāvīgu kredītu nozīmēja drošu bankrotu. Vienu gadu tāpat noslaistījies pa piekrasti, Jeremija bija kļuvis Dāvida Grīfa tirgonis, un nu jau divpadsmit gadu viņš tam kalpoja godīgi un veiksmīgi, jo Grīfs viņā bija at­radis īsto cilvēku, kas prasmīgi spēja atteikt kredītu karalim vai arī iekasēt parādus no tā, ja tomēr bija ko aizdevis.