DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Viņš no jauna pievērsa acis lanai. Kāda gan atšķi­rība viņš jautāja sev, starp nekaunīgajām hula dejām, ko lēkā zāļu vijumiem joztās iezemietes, un starp de­jām, kurās griežas viņa paša rases dekoltētās sievietes? Vai te vispār bija būtiska starpība? Jeb vai visu izšķīra tikai stāvoklis?

Kamēr viņš prātoja par šo problēmu,, kāda roka no­gula uz viņa pleca.

— Sveiks, Ford, — ko tad jūs šeit darāt? Vai arī dzī­rojat?

— Cenšos būt iecietīgs, doktor Kenedij, pat tikai no­skatīdamies, —p Persivals Fords drūmi atbildēja. — Vai jūs nepiesēdīsiet?

Doktors Kenedijs apsēdās un spalgi sasita plaukstas. Atsteidzās balti ģērbts japāņu sulainis.

Kenedijs pasūtīja skotu viskiju ar sodas ūdeni, tad, pagriezies pret līdzās sēdošo, ieminējās:

— Protams, jūs es pat nelūdzu piebiedroties.

— Es tomēr kaut ko pasūtīšu, — Fords stingri no­teica. Doktora acis pauda pārsteigumu, un sulainis gai­dīja. — Zēn, lūdzu, limonādi.

Doktors sirsnīgi nosmējās, it kā ar viņu būtu pajo­kots, tad pavērās mūziķos zem hau koka.

—- Nu, tas taču Aloha orķestris, — viņš izsaucās. — Es domāju, ka otrdienas vakaros viņi spēlē Havajas viesnīcā. Kā liekas, tur tie būs saķīvējušies.

Viņa acis uz brīdi pakavējās pie cilvēka, kas spēlēja ģitāru un dziedāja havajiešu dziesmiņu orķestra pava­dījumā. Raugoties dziedātājā, viņa seja apmācās un nenoskaidrojās arī tad, kad viņš pievērsās kaimiņam.

— Paklausieties, Ford, — vai jums reiz nebūtu laiks likt mierā Džo Gārlendu? Cik noprotu, jūs esot noskanots pret Labdarības komitejas lēmumu sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm, un es vēlējos par to parunāt ar jums. Man likās, ka jūs tieši priecāsieties, dabūdams viņu projām no šās zemes. Tā jums būtu lieliska izde­vība izbeigt šo vajāšanu.

— Vajāšanu? — Persivala Forda uzacis jautājoši pa­cēlās.

— Sauciet to, kā gribat, — Kenedijs turpināja. — Jūs taču trenkājat šo nabaga velnu jau gadiem ilgi. Bet viņš te nav vainojams. To pat jūs nevarat noliegt.

— Viņš nav vainojams? — Persivala Forda plānās lūpas uz mirkli sakniebās ciešāk. — Džo Gārlends ir izlaidīgs un slinks. Viņš arvien bijis dienaszaglis un slaists.

— Bet tas nav nekāds iemesls, lai jūs tā medītu viņu. Es jūs vēroju no paša sākuma. Pats pirmais, ko jūs ap- sākāt, kad, atgriezies no koledžas, atradāt viņu strādā­jam plantācijā par lauka luna — jūs viņu atlaidāt, kaut gan jums pieder miljoni, bet viņš saņem sešdesmit dolāru mēnesī.

— Tas nebija pirmais, ko apsāku, — atteica Persi­vals Fords oficiālā balsī, kādā bija paradis runāt ko­miteju sapulcēs. — Vispirms es izsacīju viņam brīdi­nājumu. Pārvaldnieks teica, ka viņš esot dūšīgs luna. Šai ziņā man nebija nekādu iebildumu. Runa bija par to, kā viņš dzīvoja ārpus darba laika. Viņš ārdīja ma­nas darbības rezultātus straujāk, nekā es spēju tos at­jaunot. Kāda gan nozīme bija svētdienas skolām, vakarskolām un šūšanās kursiem, ja vakaros turpat at­radās Džo Gārlends ar saviem nolādētajiem ģitāras trinkšķiem un ukuleles spēli, ja viņš tur dzēra un dejoja hula? Kad biju viņu jau brīdinājis, es reiz nejauši sa­stapu viņu — to es nekad neaizmirsīšu, — sastapu tur lejā pie strādnieku būdām. Tas notika vakarā. Jau pa gabalu dzirdēju hula dziesmas, bet tad arī ieraudzīju viņu un visas tās meičas mēnesnīcā dejojam savas ne­kaunīgās dejas, — tās pašas meitenes, kam biju ziedo­jis tik daudz pūļu, lai iemācītu viņām tikumīgi dzīvot un pareizi uzvesties. Bez tam vēl trīs no šīm meitenēm,

1 Strādnieks, algādzis.

atceros, tikko bija beigušas misijas skolu. Skaidra lieta, es atlaidu Džo Gārlendu. Es zinu, tas pats notika ari Hilo. Ļaudis apgalvoja, ka es it kā jaucies svešās da­rīšanās, uzstādams, lai Mesons un Fičs atlaiž Gārlendu. Bet to taču misionāri pieprasīja no manis. Ar savu kļūmo paraugu Gārlends grāva visu viņu darbību.

— Vēlāk, kad viņš sāka strādāt uz dzelzceļa — uz jūsu dzelzceļa, viņu atlaida bez jebkāda iemesla, — Ke­nedijs izaicinoši atgādināja.

— Nebūt ne, — atbilde sekoja strauji. — Es viņu uzaicināju savā personīgajā kabinetā un veselu pus­stundu runāju ar viņu.

— Jūs atlaidāt viņu par nespējību darbā?

— Par amorālu dzīves veidu, ja vēlaties zināt.

Doktors Kenedijs griezīgi nosmējās. — Kāds velns

gan jums iepūtis galvā uzstāties par soģi un tiesātāju? Vai tad zemes īpašnieka stāvoklis jTims piešķīris pār­raudzību pār jūsu labā vergojošo cilvēku nemirstīga­jām dvēselēm? Esmu jūsu ārsts. Varbūt arī man rīt sa­gaidāms jūsu rīkojums — atteikties vai nu no viskija ar sodu, vai arī no jūsu aizgādības? Ko vēl ne! Ford, jūs uz dzīvi raugātīes pārāk spīvi. Atcerieties, kad Džo bija iekūlies tajā kontrabandas ķezā (pie tam viņš nemaz nestrādāja jūsu uzņēmumā) un atrakstīja jums, lūg­dams samaksāt par viņu soda naudu, jūs mierīgi ļāvāt viņam sešus mēnešus nostrādāt spaidu darbos uz rifa. Nepiemirstiet, toreiz jūs pamētāt Džo Gārlendu ne­laimē. Jūs viņu nežēlīgi atstūmāt; un tomēr es atminos pirmo dienu, kad jūs iestājāties skolā — mēs taču dzī­vojām vienā pansijā, tikai jūs mācījāties dienas maiņā, — un jūs vajadzēja iesvētīt skolas dzīvē. Trīs- reizēja iegremdēšana zem ūdens peldbaseinā — atce­rieties, tā bija kārtējā deva, kas jāsaņem katram jaun­atnācējam skolēnam. Bet jūs turējāties pretī. Jūs ap­galvojat, ka neprotot peldēt. Jūs bijāt pārbijies, kritāt histērijā … r

— Jā, zinu, — Persivals Fords gausi atteica. — Es biju nobijies. Un tie bija meli, ka neprotu peldēt… Es biju vienkārši nobijies.

— Un vai atceraties, kurš tad metās cīniņā par jums? Kurš meloja jūsu labā negantāk, nekā jūs pats pratāt melot, un zvērējās labi zinām, ka jūs tiešām nemākot peldēt? Kurš ielēca baseinā un izvilka jūs ārā pēc pir­mās iegremdēšanas, un kuru par to tikko nenoslīcināja pārējie zēni, kas bija ievērojuši, ka jūs protat peldēt?

— Protams, atceros, — kaimiņš vēsi atteica. — Bet viens augstsirdības gadījums bērnībā neattaisno sliktu dzīves veidu visu pārējo mūžu.

— Viņš taču nekad jums nav nodarījis nekā ļauna — tieši jums personīgi, es domāju?

— Nē, — skanēja Persivala Forda atbilde. — Tieši tas dara manu nostāju nesatricināmu. Man pret viņu nav itin nekāda personīga naida. Viņš ir slikts cilvēks, tas viss. Viņa dzīve ir slikta …

— Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka viņš nav ar jums vienis prātis par to, kādā veidā dzīve īsti jā­dzīvo, — doktors iebilda starpā.

— Varat teikt arī tā. Tas nav svarīgi. Viņš ir laisks un …

— Ar ko pietiek, — atkal runātājs tika pārtraukts, — lai attaisnotu visas tās neskaitāmās reizes, kad jūs viņu izsviedāt no darba vietas.

— Viņš ir netikumīgs . ..

— Ak nu, beidziet taču reiz, Ford! Pietiek malt vienu un to pašu. Jūs esat visīstākais Jaunanglijas stīvmugu- ris. Džo Gārlends ir pa pusei kanaks. Jūsu asinis ir šķidras. Viņa asinis kūsā. Dzīve jūsu acīs ir pavisam kas cits nekā viņa acīs. Viņš caur dzīvi iet smiedams, dzie­dādams un dejodams, līksms, pašaizliedzīgs, draugs ik­vienam — gluži kā bērns. Jūs caur dzīvi virzāties kā staigājoša lūgšanu mašīna, jums nav neviena drauga, izņemot taisnīgos, un taisnīgie ir tie, kuri par taisnīgu uzskata to pašu, ko jūs. Un galu galā — kas gan zina? Jūs dzīvojat kā eremits. Džo Gārlends dzīvo kā lāga puisis. Kuram dzīve sniedz vairāk? Mums par dzīvi at­līdzina, kā paši zināt. Ja»alga nepietiekama, mēs pame­tam šādu darba vietu, kas tad arī, ticiet man, ir iemesls visām ar prātu apsvērtajām pašnāvībām. Džo Gārlends nomirtu badā ar to atalgojumu, kādu jūs saņemat no dzīves. Ieskatiet taču reiz, ka viņš ir citādi veidots! Tā­pat jūs ciestu un mocītos ar to, ko dzīve piešķir viņam, jo tās ir dziesmas un mīlestība, un…