DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Nu, vai nav kas uz sirds? — Lī tovakar ievaicājās Idai, stāvēdams ar sievas apmetni rokā, kamēr viņa vēl šo

Tas bija viņu sensenās un ļoti veiksmīgās vienošanās garā par pilnīgu atklātību vienam pret otru, un, gaidī­dams atbildi, Lī taisni pabrīnījās, kālab gan tik ilgi kavējies viņai tā pavaicāt.

— Nē, — viņa pasmaidīja. — Nekā sevišķa … Vēlāk kādreiz … varbūt …

Viņa pilnīgi nodziļinājās sava attēla aplūkošanā spo­gulī, gan uzputinādama mazliet pūdera uz deguna, gan atkal nopurinādama to.

— Tu jau zini manu paražu, Lī, — viņa pēc brītiņa piemetināja. — Man vajag laika, lai apkopotu visu pēc sava prāta … ja vispār ir kas ko apkopot; bet, kad esmu to izdarījusi, tu taču arvien dabū to zināt. Un bieži vien es redzu, ka tur galu galā nekā arī nav, un tā tu paliec paglābts no tiem niekiem.

Viņa izstiepa rokas, lai viņš varētu aplikt tai apmetni ap pleciem, — savas drosmīgās, mazās rokas, kas bija tik prasmīgas un tēraudainas cīniņā ar plīstošajiem viļņiem, un tomēr tik pilnīgi sievišķīgas rokas, apaļīgas, siltas un baltas, tik jaukas, cik jaukas vien sievietes rokas spēj būt, ar spraigiem muskuļiem, gan slēptiem zem maiga noapaļojuma un zīdaini gludas ādas, tomēr spējīgiem atsperīgi savilkties, ja vien viņa to vēlējās.

Viņš domīgi aplūkoja to, izjuzdams sāpīgu smeldzi un jūsmīgu cieņu, jo tā viņam šķita tik vāra, tik trausla kā porcelāns, tā ka stiprāks vīrietis varētu salauzt viņu vienas rokas skāvienā.

— Jāpasteidzas! — Ida izsaucās, kad vīrs vēl ka­vējās, kārtodams vieglo apmetni pār viņas tērpa plīvu- raino krāšņumu. — Citādi nokavēsim. Un, ja augšā Nūanu pārejā būs lietus gāze, tad vajadzēs pacelt auto­mobiļa jumtu un mēs nepaspēsim uz otro deju.

Kad Ida jau gāja tam pa priekšu pāri istabai uz dur­vīm, Lī klusībā apņēmās pavērot, ar ko gan viņa dejos šo otro deju; bet tai pašā laikā viņa acis tīksminājās ap viņas gaitu, ko tik bieži pie sevis bija apzīmējis par viņas gara lepnuma un miesas lepnuma izpaudumu.

— Vai tev nesāk likties, ka pametu tevi novārtā, pā­rāk aizraudamies ar pokeru? — viņš atkal uzsāka savu aplinku pārbaudi.

— Apžēlojies, nepavisam! Tu taču zini, ka tu man tieši patīc, kad esi nodevies savām kāršu orģijām. Tās tevi spirdzina. Un tad tu topi daudz piemīlīgāks, kļūsti it kā cienīgāks. Patiešām, nu jau gadi pagājuši, kopš tu neesi palicis nomodā ilgāk par vieniem naktī.

Nūanu augstienē lietus nelija, un skaidrajā, pasātu noslaucītajā debess augstē bija saskatāma ikviena zvaigznīte. Kad Inčkīpu mājās pienāca otrā deja, Lī Bārtons ievēroja, ka sieva to dejo ar Grandisonu, — tas pats par sevi gan nebija nekas neparasts, tomēr neka­vējoties atrada savu vietu Bārtona iekšējās grāmat­vedības ailēs.

Stundu vēlāk, nomākts un nemierpilns, atraidījis uz­aicinājumu piedalīties bridža četriniekā bibliotēkā un izbēdzis no dažām jaunām kundzītēm, viņš lēnām izgāja krāšņi sakuplojušā dārzā. Pārgājis pār mauriņu, viņš tā otrā malā nonāca pie naktsziedaiņa cereusa dzīv­žoga. Ikvienam ziedam, kas uzplauka tikai.pēc tumsas iestāšanās, lai novīstu, nokalstu un ietu bojā līdz ar rītausmu, šī bija vienīgā dzīves nakts. Lielie, dzeltenīgi baltie, lilijām līdzīgie ziedi, stingri kā vasks, katrs pēdu caurmērā un pat vairāk, vilināja pie sevis kā baltas bākas tumsībā, piestrāvodami nakti ar savām pavedino­šajām smaržām, un bija trauksmaini un skaisti sava īsā mūža lieliskumā.

Bet taka gar dzīvžogu mudžēja no cilvēkiem, ik pa divi — vīrietis un sieviete — tie bija izzagušies ārā deju starplaikā vai arī pastaigājās deju laikā, tērzēdami klu­sās, maigās balsīs un raudzīdamies ziedu mīlestības brīnumā. No lanai atviļņoja zēnu kora dziedātās mīlas dziesmas «Hanalei» glāsainās melodijas. Lī Bārtons neskaidri atminējās — varbūt lasījis to kādā Mopasāna stāstā — abatu, kuru apsēdusi teorija, ka aiz visām lietām slēpjoties kāds dieva nolūks, un kurs pūlējies šādā veidā izskaidrot nakti, līdz galu galā atklājis, ka nakts esot lemta mīlestībai.

Ar skaudru smeldzi Bārtons izjuta, kāda vienprātība pilda šo nakti — gan ziedus, gan cilvēkus. Viņš ar līkumu devās atpakaļ uz māju pa līčloču taciņu, kas vijās pērtiķpākšu un algarobas koku mestajā enā. Tumsā, kur taka ar loku atkal izveda klajā vietā, pāri dažu pēdu platam laukumiņam viņš ieraudzīja divus cilvēkus, kas apskāvušies stāvēja uz citas tikpat apēno­tas taciņas. Kaisli drebošā, klusinātā vīrieša balss bija skārusi Lī ausis vispirms, liekot arī acīm pavērsties turp, bet tai pašā mirklī, kad viņš paskatījās, balss pēkšņi apklusa, jo viņa klātbūtne bija pamanīta, un tie abi sastinga, zaglīgi aizslēpušies apskāvienā.

Viņš turpināja pastaigu, bet skumjas viņu māca, do­mājot, ka koku pakrēšļa tumsībā risinās turpinājums tam, kas sācies zem atklātām debesīm, kādas blāvoja pār galvu staigātājiem gar naktsziedu žogu. Ai, viņš pazina šo rotaļu, kurai jau kopš senlaikiem neviena ēna nav par tumšu, neviena zaglīga viltība par slepenu, lai svešu acīm aizsegtu mīlas brītiņu. Galu galā iznāk, ka cilvēki līdzinās puķēm, viņš prātoja. Lanai gaismas lokā nonācis, pirms no jauna devās dzīves nemierpilnajā mudžeklī, pie kura bija piederīgs, viņš apstājās, lai, gandrīz neko neredzot, paraudzītos asinssarkano hibiska ziedu kuplajā košumā. Un pēkšņi visas viņa ciešanas, viss tikko vērotais — gan naktsziedu dzīvžogs, gar kuru cilvēki klaiņoja divatā, mīlas vārdus čukstēdami, gan mīlētāji, kas zaglīgi slīga viens otra skaujās, — viss izkristalizējās dzīves simbolā, ko sludināja šis die­nas zieds hibisks, kurā viņš pašlaik vērās tā dzīves dienas noslēgumā. Šis puķu krūms, kas rītausmā iz­raisīja ziedus, baltus kā sniegs, lai tie kļūtu rožaini saules siltumā un nobriestu sarkanā kvēlē, kad iestājas tumsa, no kuras to skaistums un dzīvība nekad vairs neiznirs, — tas viņam šķita kā cilvēka dzīves un ciešanu īss kopsavilkums.

Ko viņš vēl būtu varējis secināt, tas viņam tā arī palika nezināms, jo no aizmugures, no algarobas un pēr­tiķpākšu koku puses, atskanēja Idas nepārprotami gaišie un jautrie smiekli. Viņš nepaskatījās turp, pārāk baidī­damies no tā, ko katrā ziņā ieraudzītu, bet, gandrīz vai klupdams, bēgšus uzskrēja pa kāpnēm uz lanai. Kaut gan jau iepriekš zināja, ko redzēs, kad viņš tomēr pa­grieza galvu un ieraudzīja savu sievu un Sonniju — to pašu pāri, ko pirmīt manīja slapstāmies tumsā, — viņam

pēkšņi sāka reibt galva, viņš palika stāvam, ar roku balstīdamies pret kolonu, neizteiksmīgā smaidā savilkto seju pievērsis dziedātājzēnu pulciņam, kuru nemitīgais piedziedājums «Honi kauci viki-viki» juteklības pilnajai naktij piešķīra vēl juteklīgāku pulsējumu.

Nākamajā mirklī viņš jau bija apslapējis lūpas ar mēli, apvaldījis seju un ķermeni un jokodams tērzēja ar misis Inčkīpu. Tomēr kavēties viņš šeit nedrīkstēja, citādi būtu sadūries ar tiem abiem, kurus jau dzirdēja kāpjam pa trepēm sev aiz muguras.

— Jūtos tā, it kā nupat būtu šķērsojis Lielo Slāpju tuksnesi, — viņš teica mājasmātei, — un mani nespēj glābt nekas cits kā vien glāze viskija.

Viņa pieļāvīgi pasmaidīja un pameta ar galvu uz smēķētāju lanai pusi, kur tad arī, dejām beidzoties, viņu varēja atrast ar vecajiem vīriem pārrunājam cukur­rūpniecības stāvokli.