DŽEKS LONDONS - STĀSTI
Здесь есть возможность читать онлайн «DŽEKS LONDONS - STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1965, Издательство: LIESMA, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:STĀSTI
- Автор:
- Издательство:LIESMA
- Жанр:
- Год:1965
- Город:RĪGA
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA "LIESMA,, RĪGA 1965
No angļu valodas tulkojusi ROTA EZERIŅA Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠ
STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Kādas sešas mašīnas posās braukt uz Vaikiki, un viņa uzdevums bija aizvest mājās Leslijus un Bernsto- nus, tomēr viņam izdevās pamanīt, ka Ida sēž Sonnija mašīnā pie stūres līdzās Sonnijam. Tālab arī viņa bija nokļuvusi mājās pirmā un jau sukāja matus, kad viņš ienāca. Pirms gulēt iešanas viņi atvadījās kā parasti — vismaz ārēji, kaut gan Lī kļuva gluži kokains, piespiez- damies izturēties dabiski, kad atminējās, kura cilvēka lūpas bija skārušas Idas muti nupat pirms viņa.
«Vai sieviete tiešām ir pilnīgi nemorāls radījums, kā to iztēlo vācu pesimisti?» Lī jautāja pats sev, nemierīgi svaidīdamies naktslampiņas spuldzes gaismā, jo nespēja ne aizmigt, ne lasīt. Pēc stundas viņš bija ārā no gultas un pie sava zāļu skapīša. Piecus graudiņus opija viņš ieņēma uzreiz. Stundu vēlāk, savu domu un bezmiega nakts izredžu iebiedēts, norija vēl vienu graudiņu. Šo zāļu devu viņš atkārtoja ik pēc stundas vēl divas reizes. Tomēr opijs iedarbojās tik gausi, ka ausa jau rīts, kad viņš beidzot aizvēra acis.
Septiņos viņš jau bija atkal nomodā — ar izžuvušu muti, juzdamies truls un miegains, tomēr nespēja iesnausties ilgāk kā tikai uz dažām minūtēm. Viņš atmeta cerību uz miegu, paēda gultā brokastis un nodziļinājās rīta laikrakstos un žurnālos. Tomēr narkozes iespaids vēl turējās, ēzdams un lasīdams viņš šad tad uz mirklīti aizsnaudās. Tas pats turpinājās, arī mazgājoties zem dušas un ģērbjoties, un, kaut gan naktī zāles viņam bija sniegušas maz aizmirstības, viņš jutās pateicīgs par šo miegaino letarģiju, ar kādu tās apbalvoja viņu rīta cēlienā.
Tajā laikā, kad piecēlās sieva, mierīga kā arvien, un ienāca pie viņa ar šķelmīgu smaidu, tik pievilcīga savā rītatērpā, Lī nervu sistēmu galīgi pārvarēja opija radītā neprāta aušība. Kad Ida skaidri un gaiši bija likusi saprast, ka viņai nav nekā ko tam atzīties, sekojot viņu sensenai vaļsirdības norunai, Lī sāka izdomāt savus opija melus. Vaicāts, kā gulējis, viņš atbildēja:
— Nejēdzīgi. Divreiz mani uzrāva no miega krampji kājā. Tie mani tā biedēja, ka gandrīz vairs nedrīkstēju iemigt. Tie tomēr neatkārtojās, kaut gan kājas man tagad deg kā ugunīs.
— Tev jau arī pērn bija krampji, — viņa atgādināja.
— Varbūt tā man izvērtīsies par gadskārtēju likstu, — viņš pasmīnēja. — Tie jau paši nav tik stipri, bet šausmīgi ir aiz krampjiem uztrūkties no miega. Nu tie vairs neatkārtosies līdz naktij, ja vispār atkārtosies, bet šai starplaikā es jūtos kā sadauzīts.
Tās pašas dienas pēcpusdienā Lī un Ida Bārtoni atkal ar savu slaveno lēcienu ienira Airētāju kluba liedaga sēklē un vienmērīgiem vēzieniem peldēja tālāk garām lēkšanas tornim uz plašajiem ūdeņiem aiz kanaku bangotnes. Jūra bija tik rāma, ka pēc pāris stundām, kad tie apgriezās un laiski sāka peldēt uz krastu caur kanaku bangotni, tā viņiem piederēja vieniem pašiem. Plīstošie viļņi nebija diezgan lieli, lai vilinātu uz vizināšanos, un pat pēdējie bangu braucēji un airētāji apnikumā bija devušies uz krastu. Lī pēkšņi apsviedās uz muguras.
— Kas ir? — uzsauca Ida, kas atradās pēdas divdesmit nostāk.
— Mana kāja … krampji, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan vārdi spraucās caur sāpēs sakostiem zobiem.
Opijs vēl visu laiku darīja viņu miegainu, un viņš
nemaz neuzbudinājās. Lī vēroja sievu peldam tuvāk ar tik noteiktiem un nesatrauktiem vēcieniem, ka negribot apbrīnoja viņas pašsavaldību, lai gan tai pašā laikā šaubas urdīja viņu ar domu: tas droši vien tāpēc, ka Ida tik maz raizējas par viņu vai, pareizāk sakot, toties jo vairāk par Grandisonu.
— Kurā kājā? — viņa vaicāja, nolaizdama kājas dziļumā un turēdamās stāvus ūdenī viņam līdzās.
— Kreisajā … vai! Nu ir abās!
Viņš pievilka ceļus sev klāt, it kā nevilšus izslēja gaivu un krūtis virs ūdens un tūdaļ nozuda skatienam zem uzplūduša plīseņa ar tikko manāmu putu vainagu. Jau pēc īsa brītiņa — dažām sekundēm — viņš sprauslādams iznira un atkal izstiepās uz muguras.
Lī gandrīz vai pasmīnēja, kaut gan pamanījās smīnu sašķobīt sāpju vaibstā, jo viņa iztēlotie krampji nu bija kļuvuši īsti. Vismaz vienā kājā tie vilka, un muskuļi sāpīgi raustījās.
— Labajā rauj visnegantāk, — viņš murmināja, kamēr sieva mēģināja satvert rokās sāpīgo vietu, lai izmasētu to. — Bet labāk būtu, ja tu turētos tālāk. Man jau agrāk ir bijuši krampji, un es zinu, ka esmu spējīgs kampt pēc tevis, ja sāpes kļūs skaudrākas.
Viņa pat neklausījās un uzspieda rokas cieti savilktajiem muskuļiem, sākdama tos berzēt, spaidīt un staipīt.
— Lūdzu, — viņš izdvesa, zobus šņirkstinādams. — Tev jāturas tālāk. Ļauj man tikai te pagulēt… es palocīšu potīti un kāju pirkstu locītavas pretējā virzienā, tad tas pāries. Esmu jau darījis to agrāk un zinu, kā rīkoties.
Ida atlaidās no Lī, tomēr palika tam cieši līdzās un ar vieglām kustībām turējās ūdenī stāvus, nenolaizdama acis no vīra sejas, lai varētu spriest, kā sekmējas viņa paša ārstniecības mēģinājumi. E$et Lī Bārtons tīšuprāt staipīja locītavas un savilka muskuļus tādā virzienā, lai palielinātu krampjus. Savā iepriekšējā gada cīniņā ar šo likstu viņš bija iemācījies, pat gultā gulēdams un lasīdams, atslābināt un izlocīt pēkšņu krampju sagrābtos muskuļus tik veikli, ka lēkme nemaz netraucēja viņam lasīšanu. Bet tagad viņš darīja to pašu otrādi, pastipri
nādams krampjus, un sev par prieku panāca to, ka krampji pārsviedās ari uz labās kājas lielu. Viņš baiļi iekliedzās un, šķietami zaudējis pašsavaldīšanos, mēģināja apsēsties, un atkal viņu pārskaloja nākamais vilnis.
Viņš iznira virspusē un sprauslādams plakaniski atgula uz ūdens, un tūdaļ viņa savilkto lielu satvēra abu Idas mazo rociņu spēcīgie pirksti.
— Būs labi, — viņa teica, dedzīgi masēdama. — Šādi krampji nekad nemēdz vilkties ilgi.
— Nemaz nezināju, ka tas var būt tik neganti, — Lī kunkstēja. — Ja tikai nekāptu augstāk! Tāda bezpalīdzības sajūta.
Pēkšņā lēkmē viņš sagrāba Idu aiz pleciem, lūkodams it kā izrāpties no ūdens gar viņas augumu, kā to dara slīcējs, kas mēģina izrāpties pa airi, un parāva viņu sev apakšā. Cīniņā zem ūdens, pirms Lī paļāva Idai izrauties no viņa tvēriena, tās gumijas peldcepurīte bija nomukuši, matadatas izbirušas, tā ka viņa uzšāvās virspusē, rīstīdamās pēc elpas un pa pusei akla, jo samirkušās matu šķipsnas aizklāja acis. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka licis tai sarīties krietni daudz ūdens.
— Turies tālāk! — viņš brīdināja, tēlotā izmisumā ķepurodamies virs līmeņa.
Bet viņas pirksti jau atkal bija dziļi iespiedušies sāpju savilktajā liela muskulī, un viņš nespēja novērot sievā ne baiļu ēnas.
— Kāpj augstāk, — viņš iestenējās caur sakostiem zobiem, un vārdi izklausījās kā neapzinīgs vaids.
Viņš visā garumā sasprindzināja labo kāju it kā jaunā lēkmē, lai faktiski nelielie krampji sāpētu stiprāk, bet augšstilba muskuļus izspīlēja tik cietus, it kā arī tos rautu krampji.
Opijs vēl darbojās Lī smadzenēs, tā ka viņš varēja tēlot savu lomu visā nežēlībā un vienlaikus spēja arī novērtēt un atzīt savaldību un gribas spēku, kas izpaudās Idas izmocītajā sejā, un nāves bailes viņas acīs — visu, kas aiz šīm bailēm slēpās, redzēja Idas acis un cauri tām skatīja vēl ko vairāk no viņas gara drosmes, cildenajām domām un apņēmības.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «STĀSTI»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.
