DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Kādas sešas mašīnas posās braukt uz Vaikiki, un viņa uzdevums bija aizvest mājās Leslijus un Bernsto- nus, tomēr viņam izdevās pamanīt, ka Ida sēž Sonnija mašīnā pie stūres līdzās Sonnijam. Tālab arī viņa bija nokļuvusi mājās pirmā un jau sukāja matus, kad viņš ienāca. Pirms gulēt iešanas viņi atvadījās kā parasti — vismaz ārēji, kaut gan Lī kļuva gluži kokains, piespiez- damies izturēties dabiski, kad atminējās, kura cilvēka lūpas bija skārušas Idas muti nupat pirms viņa.

«Vai sieviete tiešām ir pilnīgi nemorāls radījums, kā to iztēlo vācu pesimisti?» Lī jautāja pats sev, nemierīgi svaidīdamies naktslampiņas spuldzes gaismā, jo nespēja ne aizmigt, ne lasīt. Pēc stundas viņš bija ārā no gultas un pie sava zāļu skapīša. Piecus graudiņus opija viņš ieņēma uzreiz. Stundu vēlāk, savu domu un bezmiega nakts izredžu iebiedēts, norija vēl vienu graudiņu. Šo zāļu devu viņš atkārtoja ik pēc stundas vēl divas reizes. Tomēr opijs iedarbojās tik gausi, ka ausa jau rīts, kad viņš beidzot aizvēra acis.

Septiņos viņš jau bija atkal nomodā — ar izžuvušu muti, juzdamies truls un miegains, tomēr nespēja ie­snausties ilgāk kā tikai uz dažām minūtēm. Viņš atmeta cerību uz miegu, paēda gultā brokastis un nodziļinājās rīta laikrakstos un žurnālos. Tomēr narkozes iespaids vēl turējās, ēzdams un lasīdams viņš šad tad uz mir­klīti aizsnaudās. Tas pats turpinājās, arī mazgājoties zem dušas un ģērbjoties, un, kaut gan naktī zāles viņam bija sniegušas maz aizmirstības, viņš jutās pateicīgs par šo miegaino letarģiju, ar kādu tās apbalvoja viņu rīta cēlienā.

Tajā laikā, kad piecēlās sieva, mierīga kā arvien, un ienāca pie viņa ar šķelmīgu smaidu, tik pievilcīga savā rītatērpā, Lī nervu sistēmu galīgi pārvarēja opija ra­dītā neprāta aušība. Kad Ida skaidri un gaiši bija li­kusi saprast, ka viņai nav nekā ko tam atzīties, sekojot viņu sensenai vaļsirdības norunai, Lī sāka izdomāt sa­vus opija melus. Vaicāts, kā gulējis, viņš atbildēja:

— Nejēdzīgi. Divreiz mani uzrāva no miega krampji kājā. Tie mani tā biedēja, ka gandrīz vairs nedrīkstēju iemigt. Tie tomēr neatkārtojās, kaut gan kājas man ta­gad deg kā ugunīs.

— Tev jau arī pērn bija krampji, — viņa atgādināja.

— Varbūt tā man izvērtīsies par gadskārtēju likstu, — viņš pasmīnēja. — Tie jau paši nav tik stipri, bet šausmīgi ir aiz krampjiem uztrūkties no miega. Nu tie vairs neatkārtosies līdz naktij, ja vispār atkārtosies, bet šai starplaikā es jūtos kā sadauzīts.

Tās pašas dienas pēcpusdienā Lī un Ida Bārtoni at­kal ar savu slaveno lēcienu ienira Airētāju kluba lie­daga sēklē un vienmērīgiem vēzieniem peldēja tālāk ga­rām lēkšanas tornim uz plašajiem ūdeņiem aiz kanaku bangotnes. Jūra bija tik rāma, ka pēc pāris stundām, kad tie apgriezās un laiski sāka peldēt uz krastu caur kanaku bangotni, tā viņiem piederēja vieniem pašiem. Plīstošie viļņi nebija diezgan lieli, lai vilinātu uz vizi­nāšanos, un pat pēdējie bangu braucēji un airētāji ap­nikumā bija devušies uz krastu. Lī pēkšņi apsviedās uz muguras.

— Kas ir? — uzsauca Ida, kas atradās pēdas div­desmit nostāk.

— Mana kāja … krampji, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan vārdi spraucās caur sāpēs sakostiem zobiem.

Opijs vēl visu laiku darīja viņu miegainu, un viņš

nemaz neuzbudinājās. Lī vēroja sievu peldam tuvāk ar tik noteiktiem un nesatrauktiem vēcieniem, ka negribot apbrīnoja viņas pašsavaldību, lai gan tai pašā laikā šaubas urdīja viņu ar domu: tas droši vien tāpēc, ka Ida tik maz raizējas par viņu vai, pareizāk sakot, toties jo vairāk par Grandisonu.

— Kurā kājā? — viņa vaicāja, nolaizdama kājas dziļumā un turēdamās stāvus ūdenī viņam līdzās.

— Kreisajā … vai! Nu ir abās!

Viņš pievilka ceļus sev klāt, it kā nevilšus izslēja gaivu un krūtis virs ūdens un tūdaļ nozuda skatienam zem uzplūduša plīseņa ar tikko manāmu putu vainagu. Jau pēc īsa brītiņa — dažām sekundēm — viņš spraus­lādams iznira un atkal izstiepās uz muguras.

Lī gandrīz vai pasmīnēja, kaut gan pamanījās smīnu sašķobīt sāpju vaibstā, jo viņa iztēlotie krampji nu bija kļuvuši īsti. Vismaz vienā kājā tie vilka, un muskuļi sāpīgi raustījās.

— Labajā rauj visnegantāk, — viņš murmināja, ka­mēr sieva mēģināja satvert rokās sāpīgo vietu, lai iz­masētu to. — Bet labāk būtu, ja tu turētos tālāk. Man jau agrāk ir bijuši krampji, un es zinu, ka esmu spējīgs kampt pēc tevis, ja sāpes kļūs skaudrākas.

Viņa pat neklausījās un uzspieda rokas cieti sa­vilktajiem muskuļiem, sākdama tos berzēt, spaidīt un staipīt.

— Lūdzu, — viņš izdvesa, zobus šņirkstinādams. — Tev jāturas tālāk. Ļauj man tikai te pagulēt… es palocīšu potīti un kāju pirkstu locītavas pretējā virzienā, tad tas pāries. Esmu jau darījis to agrāk un zinu, kā rīkoties.

Ida atlaidās no Lī, tomēr palika tam cieši līdzās un ar vieglām kustībām turējās ūdenī stāvus, nenolaizdama acis no vīra sejas, lai varētu spriest, kā sekmējas viņa paša ārstniecības mēģinājumi. E$et Lī Bārtons tīšuprāt staipīja locītavas un savilka muskuļus tādā virzienā, lai palielinātu krampjus. Savā iepriekšējā gada cīniņā ar šo likstu viņš bija iemācījies, pat gultā gulēdams un la­sīdams, atslābināt un izlocīt pēkšņu krampju sagrābtos muskuļus tik veikli, ka lēkme nemaz netraucēja viņam lasīšanu. Bet tagad viņš darīja to pašu otrādi, pastipri­

nādams krampjus, un sev par prieku panāca to, ka krampji pārsviedās ari uz labās kājas lielu. Viņš baiļi iekliedzās un, šķietami zaudējis pašsavaldīšanos, mēģi­nāja apsēsties, un atkal viņu pārskaloja nākamais vilnis.

Viņš iznira virspusē un sprauslādams plakaniski at­gula uz ūdens, un tūdaļ viņa savilkto lielu satvēra abu Idas mazo rociņu spēcīgie pirksti.

— Būs labi, — viņa teica, dedzīgi masēdama. — Šādi krampji nekad nemēdz vilkties ilgi.

— Nemaz nezināju, ka tas var būt tik neganti, — Lī kunkstēja. — Ja tikai nekāptu augstāk! Tāda bezpalī­dzības sajūta.

Pēkšņā lēkmē viņš sagrāba Idu aiz pleciem, lūko­dams it kā izrāpties no ūdens gar viņas augumu, kā to dara slīcējs, kas mēģina izrāpties pa airi, un parāva viņu sev apakšā. Cīniņā zem ūdens, pirms Lī paļāva Idai izrauties no viņa tvēriena, tās gumijas peldcepurīte bija nomukuši, matadatas izbirušas, tā ka viņa uz­šāvās virspusē, rīstīdamās pēc elpas un pa pusei akla, jo samirkušās matu šķipsnas aizklāja acis. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka licis tai sarīties krietni daudz ūdens.

— Turies tālāk! — viņš brīdināja, tēlotā izmisumā ķepurodamies virs līmeņa.

Bet viņas pirksti jau atkal bija dziļi iespiedušies sāpju savilktajā liela muskulī, un viņš nespēja novērot sievā ne baiļu ēnas.

— Kāpj augstāk, — viņš iestenējās caur sakostiem zobiem, un vārdi izklausījās kā neapzinīgs vaids.

Viņš visā garumā sasprindzināja labo kāju it kā jaunā lēkmē, lai faktiski nelielie krampji sāpētu stip­rāk, bet augšstilba muskuļus izspīlēja tik cietus, it kā arī tos rautu krampji.

Opijs vēl darbojās Lī smadzenēs, tā ka viņš varēja tēlot savu lomu visā nežēlībā un vienlaikus spēja arī novērtēt un atzīt savaldību un gribas spēku, kas izpau­dās Idas izmocītajā sejā, un nāves bailes viņas acīs — visu, kas aiz šīm bailēm slēpās, redzēja Idas acis un cauri tām skatīja vēl ko vairāk no viņas gara dros­mes, cildenajām domām un apņēmības.