DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Bērnu pulciņš kā paisuma vilnis applūdināja krust­māti Bellu, kas tos izšķērdīgi apveltīja skūpstiem un glāstiem, līdz beidzot aukles mazuļus atkal aizvedināja uz peldvietu.

— Es sadomāju dažas dienas pavadīt pludmalē, pa- sāti pašlaik pārstājuši, — Marta ieminējās.

— Tu jau dzīvo šeit veselas divas nedēļas, — Bella mīļi uzsmaidīja jaunākajai māsai. — Brālis Eduards man pateica. Mēs satikāmies uz tvaikoņa, un viņš katrā ziņā gribēja vispirms aizvest mani paciemoties pie Lui- zes un Dorotejas un apraudzīt viņa pirmo mazbērnu. Viņš tīri vai jucis aiz priekiem par šo mazuli.

— Apžēlojies! — Marta izsaucās. — Divas nedēļas! Ne prātā man nenāca, ka jau tik ilgi.

— Kur ir Annija? Un Margarita? — Bella ievaicājās.

Marta paraustīja raženos plecus visaptverošā piedo­šanā pret savām untumainajām precētajām meitām, ku­ras savus bērnus mēdza atstāt viņas gādībā uz visu pēcpusdienu.

— Margarita ir ielu izdaiļošanas komitejas sanāk­smē — viņi tur apspriež par koku un hibisku dēstīšanu Kalakauas avēnijas abās pusēs, — viņa atteica. — Un Annija deldē riepas par astoņdesmit dolāriem, lai sa­vāktu septiņdesmit piecus dolārus Britu Sarkanajam Krustam — šodien taču, kā zini, ir viņu ziedojumu vāk­šanas diena.

— Rosko nu gan laikam ļoti lepojas, — Bella ieteicās un ievēroja, ka māsas acīs parādās lepnuma spožums. — Es jau Sanfrancisko saņēmu ziņas par Ho-o-la-as pirmo dividendi. Vai atceries, kā es ieguldīju tūkstoti par akcijām, kas maksāja septiņdesmit piecus centus gabalā, nabaga Ebijas bērnu labā un noteicu, ka pār­došu tās tikai tad, kad būs sakāpušas līdz desmit do­lāriem?

— Un visi smējās par tevi, tāpat kā par visiem, kuri pirka kādu akciju, — Marta pamāja ar galvu. — Bet Rosko zināja. Šodien tās pārdod par divdesmit četriem.

— Es savējās pārdevu uz tvaikoņa telegrāfiski — tieši par divdesmit, — Bella turpināja. — Un nu Ebija šuj kleitas kā negudra. Viņa ar Meiju un Tutsiju pošas braukt uz Parīzi.

— Un Karls? — Marta apjautājās.

— O, nu viņš taču beigs sekmīgi Jeilas koledžu …

— Ko viņš, kā pati zini, būtu panācis tik un tā, — Marta pamācīgi noteica, visai piemīlīgi ierunādamās divdesmitā gadsimta izloksnē.

Bella atzinās, ka tiešām viņai bijis nodoms samaksāt skolas biedrenes dēlam mācības koledžā, un apmieri­nāta piebilda:

— Tomēr daudz jaukāk iznācis, ja Ho-o-la-as akcijas var samaksāt par to. Savā ziņā, redzi, tas ir Rosko no­pelns, jo es uzticējos viņa spriedumam, kad ieguldīju savu naudu. — Bella lēnām aplaida skatienu visapkārt, un viņas acis uzsūca ne tikai to skaistumu, atpūtu un mieru, kas tām pavērās šeit, bet arī līdzīgu skaistuma, atpūtas un miera pārbagātību, kādu varēja nojaust ne­skaitāmās tādās pašās oāzēs uz visām salām. Viņa tīk­smi nopūtās un piezīmēja: — Visām mums laulātie draugi darījuši jauku mūsu dzīvi, likdami lietā to, ko mēs tiem dāvājām.

— Un laimīgu … — Marta piekrizdama piebilda, bet tad aizdomīgi strauji aprāva iesākto teicienu.

— Un laimīgu — visām mums, izņemot māsiņu Bellu, — Bella ar piedodošu smaidu pabeidza Martas domu.

— Par daudz jau smaga bija šī laulība, — Marta nomurmināja, vai kusdama maigumā un līdzcietībā. — Tu biji tik jauniņa. Tēvocim Robertam nevajadzēja vis tevi spiest uz to.

— Man bija tikai deviņpadsmit gadu, — Bella palo­cīja galvu. — Bet tā nebija Džordža Kāstnera vaina. Un paraugies nu, ko viņš, jau kapā dusēdams, man sa­gādājis. Tēvocis Roberts bija gudrs. Viņš zināja, ka Džordžs prot paredzēt tālu, un pazina tā uzņēmību un neatlaidību. Džordžs jau toreiz saskatīja — qn tas taču bija pirms piecdesmit gadiem, — ko nozīmē tiesības uz Nahalas ūdeņiem, kad neviens vēl tām ne mazākās vēr­tības nepiešķīra. Visi domāja, ka viņš visiem spēkiem pūlas iepirkt platību liellopu fermai. Viņš pūlējās no­pirkt šo ūdeņu nākotni… un tu pati zini, cik veiksmīgi tas viņam izdevies. Man dažreiz pat neērti domāt par saviem ienākumiem. Nē, lai nu kā, par mūsu nelaimīgo laulību Džordžs nav vainojams. Es būtu varējusi dzīvot laimīgi ar viņu, to skaidri zinu, līdz pat šai dienai, ja vien viņš palicis dzīvs. — Viņa lēnām nogrozīja galvu. — Nē, tā nebija viņa vaina. Ne arī kāda cita vaina. Pat ne mana. Ja nu vispār kādam jāuzvēl šī vaina … — Vi­ņas smaida domīgais maigums atņēma skarbumu tam, ko tā gatavojās teikt. — Ja nu vispār kādam jāuzveļ šī vaina, tad tas ir tēvocis Džons.

— Tēvocis Džons! — Marta izsaucās skaudrā pār­steigumā. — Ja tas tiešām bijis viens no tēvočiem, es gan būtu teikusi — tēvocis Roberts. Bet tēvocis Džons!

Bellas lēnīgais smaids pauda neapšaubāmu apstip­rinājumu.

— Bet tas taču bija tēvocis Roberts, kas tevi piespieda precēt Džordžu Kāstneru, — māsa nerimās.

— Tas tiesa, — Bella apliecinādama pamāja ar galvu. — Tomēr īstenībā ne jau par manu vīru jārunā, bet gan par zirgu. Es lūdzu tēvoci Džonu aizdot man zirgu, un tēvocis Džons bija ar mieru. Tā tas viss tad arī notika.

Iestājās klusums, slēptu minējumu pilns, un, kad no liedaga arvien tuvāk atskanēja bērnu balstiņas, jaukda­mās ar Āzijas meiteņu maigajiem rājieniem un liegu­miem, Marta Skandvela izšķīrās pēkšņā un trauksmaini spriegā apņēmībā. Viņa atgainīja bērneļus.

— Skrejiet nu projām, mīlulīši, skrejiet nu! Vecmā­miņa grib parunāties ar krustmāti Bellu.

Un, kad skanīgi spirgtie bērnu balsu treļļi noklusa aiz maura laukumiņa, Marta, savas sirds vērībai saasi­noties, ieskatījās, cik daudz skumju pauž rievas, ko māsas sejā vilkušas pusgadsimta slepenas ciešanas. Jau tepat piecdesmit gadu, kopš viņa bija ievērojusi šīs rievas. Viņa sasprindzināja savu maigumā kūstošo havajietes sirdi, lai reiz lauztu pusgadsimtu ilgušo klu­sēšanu.

— Bella, — viņa teica. — Mēs nekā nezinājām. Tu nekad neko neteici. Bet mēs lauzīj.ām galvas, ai, cik bieži lauzījām galvas …

— Un nekad nejautājat, — Bella pateicīgi nočuk­stēja.

— Bet tagad es jautāju — beigu beigās. Mūsu krēs­las stunda nu ir klāt. Paklau tos tur! Dažreiz man pat bail sametas, iedomājoties, ka tie visi ir mazbērni, mani mazbērni .. . kur es taču, kā varētu likties, nupat vakar aizvakar vēl biju tik bezrūpīga meitene ar vieglu sirdi un veiklām kājām, kāda vien jel kad lēkusi zirgā, peldējusies lielajā bangotnē, lasījusi opihi bēguma laikā vai smējusies par pielūdzēju dučiem. Un tagad nu, mūsu mijkrēslī, aizmirsīsim visu citu, paturēsim prātā tikai to, ka es esmu tava mīļā māsa, tāpat kā tu esi manējā.

Acīs abām sariesās dzidras lāses. Bella acīm redzami notrīsēja, velti meklēdama vārdus atbildei.

— Mēs domājām, ka vainojams Džordžs Kāstners, — Marta turpināja. — Varējām jau to iztēloties visos sī­kumos. Viņš bija auksts cilvēks. Tu biji karstasinīga havajiete. Viņš, jādomā, bija nežēlīgs. Brālis Volkots arvien apgalvoja, ka viņš laikam tevi esot sitis …

— Nē! Nē! — Bella pārtrauca. — Džordžs Kāstners nekad nebija zvērisks vai negants. Man ne vienreiz vien pat uznāca vēlēšanās, kaut viņš tāds būtu. Viņš man netika piedūris ne pirkstu. Nekad viņš nepacēla roku pret mani. Pat balsi viņš ne reizes nepacēla, ar mani runājot. Nekad — ai, vai tu vari man ticēt? — lūdzu, māsiņ, tici tomēr! — it nekad viņš netika man teicis skarbu vārdu, pat ne īgnu vārdu. Bet viņa māja, mūsu māja tur Nahalā, bija pelēka. Visas krāsas tajā bija pe­lēkas un vēsas, pat aukstas, bet mana dvēsele jau kopš dzimšanas gaiši laistījās visās saules, zemes un asins krāsās. Bija tik ļoti dzestri, tik pelēcīgi dzestri dzīvot Nahalā ar šo dzestro, pelēko vīru. Tu taču pati zini, Marta, ka viņš bija pelēks. Pelēks gluži kā tie Emersona portreti, kurus redzējām skolā. Āda viņam bija pelēka. To nespēja iebrūnināt ne saule, ne vējš daudzajās seg­los pavadītajās stundās. Un iekšēji viņš bija tikpat pe­lēks kā ārpusē.