DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Pašās beigās, — vecais piekrizdams palocīja galvu, — kaut gan pats es biju jau pa pusei beigts un nāve zem priestera naža man naca ik brīdi tuvāk, viņš dziedāja dziesmu, no kuras es atceros katru vārdu. Klausies! Tā skanēja šādi.

Un vecais vīrs sāka dziedāt drebulīgā, aizlauztā fal- setā.

— Maoru nāves dziesma, neapšaubāmi, — Pūls pa­skaidroja, — un to dzied havajietis ar tetovētu mēli! At­kārto to vēlreiz, un es tev pateikšu tās vārdus angliski.

Un, kad sirmgalvis bija dziesmu atkārtojis, Pūls lē­nām tulkoja angļu valodā:

Bet nāve nav nekas jauns, .'Nāve ir un bijusi mūžīgi, kopš mira vecais Maui. Toreiz Pata-tai skaļi smējās Un pamodināja zemes garu dievu, Kas pāršķēla viņu divās daļās un tad ieslēdza zemē. Tā pienāca vakara mijkrēšļi.

— Un galu galā, — Kumuhana turpināja, — mani tomēr nenokāva. Eopo, paņēmis rokā nazi, ar ko mani nogalināt, un jau sagatavojies atvēzēties triecienam, tomēr nepacēla nazi. Un es? Kā es jutos un ko domāju? Bieži, Kanak Oolea, es tagad esmu pasmējies, to atmi­noties. Es jutos ļoti izslāpis. Es negribēju mirt. Es gri­bēju malku ūdens. Es zināju, ka man jāmirst, bet do­mās visu laiku kavējos pie tiem tūkstoš ūdenskritu­miem, kas gluži veltīgi gāžas lejup pali (bezdibeņos) Kūlau kalnu pievēja pusē. Es nedomāju par Anapuni. Biju pārāk izslāpis. Es nedomāju par Melaiju. Biju pā­rāk izslāpis. Bet nemitīgi manā iztēlē rādījās harpū­nista mēle, sausām smiltīm aplipuši, kādu to redzēju pē­dējo reizi smiltīs. Mana mēle bija gluži tāda pati. Bet laivas dibenā valstījās daudzi dzeramie kokosrieksti.

Es tomēr pat nemēģināju padzerties, jo viņi bija vir­saiši, bet es — vienkāršs cilvēks.

«Nē,» teica Eopo, pavēlēdams virsaišiem, lai sviež zārku pār malu. «Ja nav divu moepuu, tātad nevajag ari neviena.»

«Dur nost kaut to vienu!» virsaiši sauca.

Bet Eopo papurinaja galvu un atbildēja: «Mēs neva­ram raidīt Kahekili viņa ceļā, dodot līdzi tikai taro lakstus.»

«Labāk puse zivs nekā neviena,» Aimoku atkārtoja veco izteicienu.

«Bet ne alii bērēs,» priesteris aši attrauca. «Tāds ir likums. Mēs nevaram skopuļoties pret Kahekili un at­ņemt pusi viņam veltītā upura.»

Tā nu tajā mirklī, kad zārku svieda pār malu, mani nenokāva. Un dīvainā kārtā es tūdaļ jutos bezgala lai­mīgs, ka varu palikt dzīvs. Jau sāku atminēties Me­laiju, sāku jau gudrot, kā atriebties Anapuni. Bet, kad nu dzīves asinis bija mani atkal spēcinājušas, manas slāpes pavairojās desmitkārt un mēle, mute un rīkle šķita tikpat smilšainas kā harpūnista mēle. Kad zārks bija pārsviests pār malu, man vajadzēja sēdēt laivas dibenā. Kāds kokosrieksts ieripoja man starp kājām, un es uzliku kājas tam virsū. Bet, kad es to pacēlu rokā, Aimoku iezvēla pa šo roku ar airi. Paskaties!

Viņš pacēla roku, parādīdams divus saliektus pirkstus, ko nekad vairs nevarēja izstiept taisnus.

— Nebija laika gaudot par sāpēm, jo man virsū bruka daudz kas ļaunāks. Visi virsaiši šausmās sāka skaļi kliegt. Zārks peldēja ar galvgali virs ūdens un ne­bija nogrimis. Augšup un lejup tas šūpojās pa viļņiem aiz laivas pakaļgala. Taču laiva nevarēja novirzīties tam no ceļa, jo priekšgals bija jātur pret viļņiem un vēju, bet viļņi un vējš dzina to tieši virsū zārkam. Zārka stikla plāksne bija pavērsta pret mums, tā ka mēs caur ruti varējām saredzēt Kahekili seju un galvu; viņš smī­nēdams vērās mums pretī caur stiklu un šķita dzīvs, jau viņsaulē būdams, likās, ka viņš dusmojas uz mums un ar viņpasaules varu nodomājis izgāzt savas dusmas pār mums. Viņš svaidījās augšup un lejup, un laiva slīdēja viņam arvien tuvāk.

«Kauj viņu nost!», «Nolaid viņam asinis!», «Dur pašā sirdī!» — tā savās izbailēs virsaiši klaigāja uz Eopo. «Metiet pār malu kaut taro lakstus!», «Lai alii dabū jel pusi zivs!»

Eopo, kaut gan priesteris, bija pārbijies ne mazāk par citiem, un viņa lēmums sāka šķobīties, kad viņš re­dzēja Kahekili haole zārkā, kas negribēja grimt. Viņš sakampa mani aiz matiem, nogāza gar zemi un pacēla nazi, lai iegremdētu to manā sirdī. Manī vairs nebija ne mazākā pretestības spēka. Atkal atskārtu vienīgi to, ka esmu ļoti izslāpis, un manu aizmigloto acu priekšā kaut kur gaisā pavisam tuvu kūļājās harpūnista smil-, šainā mēle.

Bet, pirms vēl nazis paguva krist un ieurbties manī, nāca notikums, kas mani izglāba. Akai, gubernatora Boki pusbrālis, kā tu vēl atcerēsies, bija stūresvīrs laivā un tādējādi, sēdēdams pakaļgalā, atradās vistuvāk zār­kam ar mirušo, kas negribēja grimt. Viņš kļuva vai traks aiz bailēm un grūda uz priekšu airi, gribēdams at­bīdīt tālāk zārkā ieslēgto alii, kas šķita paliecamies, lai gāztos laivā iekšā. Aira gals trāpīja stiklu. Stikls sa­plīsa . ..

— Un zārks acumirklī nogrima, — Hārdmans Pūls iejaucās, — jo gaiss, kas to turēja virs ūdens, izplūda caur saplēsto stiklu.

— Zārks acumirklī nogrima, jo kuģa galdnieks to bija taisījis kā laivu, — Kumuhana apstiprināja. — Un es, kas jau biju moepuu, atkal kļUvu par cilvēku. Es pa­liku dzīvs, kaut gan tūkstošreiz nomiru aiz slāpēm, ie- kām nokļuvām atpakaļ Vaikiki krastā.

Un tā, o Kanak Oolea, Kahekili kauli neguļ vis Kara­liskajā mauzolejā. Tie atrodas Molokai kanāla dibenā, ja vien sen nav izšķīduši peldošā gļotu duļķē vai arī, jau iznīkušu koraļļpolipu ķermenīšu uzsūkti, nav iemū­rēti pašā koraļļu rifā. No cilvēkiem es esmu vienīgais dzīvais, kurš redzēja Kahekili kaulus nogrimstam Molo­kai kanālā.

Klusuma brīdī, kāds iestājās, Hārdmans Pūls ieslīga dziļās pārdomās, bet Kumuhana vairākkārt palaizīja sausās lūpas. Beidzot viņš pārtrauca klusumu:

— Un divpadsmit dolāru, Kanak Oolea, ēzelim, lie­totiem segliem un iemauktiem?

— Sie divpadsmit dolāri būtu tavējie, — Pūls atteica, pasniegdams sirmgalvim sešarpus dolāra, — ja vien man stallī starp dažādiem krāmiem nekarātos tieši tādi iemaukti un segli, kādu tev vajag, un tos es tev atdošu. Par sešarpus dolāra tu vari nopirkt tīri palabu ēzeli no pake (ķīnieša) Kokako ciematā, viņš man vēl vakar teica, ka tāda esot ēzeļu cena.

Viņi palika sēšam, Pūls apcerē nogrimis, vēl un vēl­reiz apdomādams tikko dzirdēto maoru nāves dziesmu, it īpaši rindiņu «Tā pienāca vakara mijkrēšļi», kas ar savu daili sniedza viņam dziļu mierinājumu; bet Kumu- hanu laizīja lūpas, lai rādītu, ka gaida vēl ko vairāk. Pē­dīgi viņš pārtrauca klusumu:

— Ilgi es tiku runājis, o Kanak Oolea. Manā mutē nav vairs tik daudz valguma kā tolaik, kad biju jauns. Tā vien liekas, ka no jauna mani pārņēmušas slāpes, kādās mocījos, gara acīm skatīdams harpūnista mēli. Džins ar pienu, o Kanak Oolea, būtu ļoti patīkams mē­lei, kas līdzinās tā harpūnista mēlei.

Smaida ēna pārlaidās pār Pūla seju.' Viņš sasita plaukstas, un mazā meitene atskrēja skriešiem vien.

— Atnes glāzi džina ar pienu vecajam Kumuha­nam! — Hārdmans Pūls pavēlēja.

šis stāsts par Alisi Akanu ir patiess notikums, kas atgadījās Havajā, ne jau mūsu laikos, bet tajās krietni senajās dienās, kad Ābels Ā Jo sludināja Honolulu savu brīnišķo atdzim­šanu un pierunāja Alisi Akanu izsūdzēt grēkus. Bet tas, par ko Alise pastāstīja savā grēksūdzē, skar tolaik vēl saglabājušās paaudzes vissenāko vēsturi.

Jo Alise Akanu bija piecdesmit gadus veca, dzīvi sākusi agri un tiklab sākumā,kā beigās baudījusi to pilniem malkiem. Viņas zināšanu kopums sniedzās pagātnē līdz daudzu ģimeņu, veikalu un plantāciju pašiem pirmsākumiem. Viņa bija dzīvs visprecīzākās informācijas krājums, kuru mēdza uzmeklēt advokāti, ja tiem vajadzēja ziņu par zemes īpašumu robežām un ze­mes gabalu dāvinājumiem, kā ari par precībām, dzim­šanām, mantojumu novēlējumiem vai skandāliem. Reti gan viņa sniedza tiem kārotās ziņas, jo prata cieši tu­rēt mēli aiz Robiem; bet, ja vifta to darīja, tad tikai tā­dos gadījumos, kad ar to varēja pakalpot taisnai lie­tai, nevienu neaizskarot.