DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Bobs Kristijs, viens no jaunākajiem saliniekiem, sāka smieties pilnā kaklā, tik zīmīgi un tik skaļi, ka beidzot viņam noprasīja, ko tas īsti nozīmējot.

— O, neko sevišķu, — viņš atbildēja. — Es tikai, šurp nākdams, padzirdēju, ka par piedauzīgu uzveša­nos dzērumā un pretošanos amata personai tikko esot apcietināts vecais Džons Vords. Tagad Ābels Ā Jo jau ar gudru ziņu makšķerē pa policijas iecirkni. Viņam nekas tā nepatīk kā hronisku žūpu dvēseļu ķeršana.

Pulkvedis Ciltons paraudzījās uz Lasku Finstonu, un abi paraudzījās uz Geriju Vilkinsonu. Viņš tiem atbil­dēja ar tādu pašu skatienu.

— Ak tas vecais bīčkomers! — Lasks Finstons iz­saucās. — Nodzēries pasaules blandoņa! Biju pavisam aizmirsis, ka viņš vēl dzīvs. Ir gan tam izturīgs orga­nisms. Ne mirklīti nav bijis skaidrā, izņemot tās reizes, kad galīgi nogājies pie nabaga, un, cik atceros, nav tādas cūcības, kur viņš nebūtu pinies līdzi. Viņam tagad vajag būt pie astoņdesmitiem.

— Jā, uz to pusi jābūt, — Bobs Kristijs pamāja ar galvu. — Vēl arvien slaistās pa ostām un dzer, ja tik dabū naudu, un visi prāti viņam savā vietā, kaut arī nav vairs nekāds apķērīgais un, kad lasa, uzliek brilles. Un atmiņa viņam ir lieliska. Ja nu Ābels Ā Jo viņu no­kampj … »

Gerijs Vilkinsons atkāsējās, gatavodamies runāt.

— Tāds jauks sirmgalvis, — viņš ieteicās. — Atlieka no aizmirsta laikmeta. Maz vairs mums palicis tādu cilvēku. Seno laiku celmlauzis. īsts kamaaina (sense­nais iemītnieks). Vecuma dienās palicis bez palīdzības un nonācis policijas rokās. Mums kaut kas jādara viņa labā, pieminot viņa drosmīgo darbību Havajā. Viņa

dzimtene, kā man gadījās uzzināt, ir Segharbora. Viņš to nav redzējis kādu pusgadsimtu. Kā būtu, ja viņam rīt no rīta sagādātu patīkamu pārsteigumu, nomaksājot soda naudu un izsnie.dzot biļeti atpakaļ uz Segharboru līdz ar summiņu naudas, nu, teiksim, kāda gada iztikai? Es nodibināšu komisiju. Uzaicināšu tajā pulkvedi Cil- tonu, Lasku Finstonu un … un sevi pašu. Par priekš­sēdētāju — kurš gan būtu vairāk piemērots nekā Lasks Finstons, kas senajās dienās tik labi pazina šo veco džentlmeni? Tā kā iebildumu nav, tad ar šo es ieceļu Lasku Finstonu par priekšsēdētāju komisijai, kuras mēr­ķis ir organizēt un savākt naudas ziedojumus, lai sa­maksātu dižā celmlauža Džona Vorda soda naudu policijas iecirknī un viena gada ceļojuma izdevumus, turot piemiņā, ka visu mūžu viņš veltījis savus spēkus Havajas uzplaukuma veicināšanai.

Domstarpības neradās.

— Komisija tagad sāks savu slepeno sēdi, — Lasks Finstons teica, pieceldamies un citiem pa priekšu iedams uz bibliotēku.

lr dievi stiprākie, pat laiks

Tiem ceļos krīt, un ļaudis trīs,

To lūgsnas kāpj kā viraktvaiks,

Jo tiem ir dievi debesis;

Jā gan, Felis.

Kārkinezs pēdīgi bija at­raisījies, Viņš slepšus pameta skatienu uz grabošajiem logiem, paraudzījās augšup uz sijām šķērsoto jumtu un mirklīti ieklausījās, cik mežonīgi ieaurojas dienvidrītenis, sakampis bungalo savos rēcošajos žokļos. Tad viņš pacēla glāzi pret kamīna uguni un līksmi uzsmaidīja vīna zeltainajam mirdzumam.

— Skaists tas ir, — viņš teica. — Visu jaukumu jau­kums. N Tas ir sieviešu vīns un gatavots, lai to dzertu svētie pelēkos mēteļos.

— Mēs to audzējam mūsu pašu siltajos pauguros, — es attraucu ar gluži saprotamu kalifornieša lepnumu.

— Tu jau vakar pajādelējies starp vīnājiem, no kuru ogām tas tecināts.

Bija vērts nogaidīt, kamēr Kārkinezs atkūst. Viņš jau patiesībā nemaz nebija viņš pats, pirms nejuta vīna kvēles maigo reibumu dūcam asinīs. Viņš bija māksli­nieks, tas tiesa, arvien un allaž mākslinieks; tomēr, kad nebija dzēris, viņa domu gaita kaut kā zaudēja pār­galvīgo asprātību un viņš kļuva tikpat truli garlaicīgs kā angļu svētdiena — garlaicīgs ne jau tādā veidā, kā to par cilvēkiem parasti saprot, bet garlaicīgs salīdzi­nājumā ar možo radījumu, kāds bija Montē Kārkinezs, būdams viņš pats.

No visa tā nevajag secināt, ka Kārkinezs, mans mī­ļotais draugs un vēl mīļāks biedrs, būtu plencis. Ne uz to pusi. Viņš reti kad maldījās. Kā jau teicu, viņš bija mākslinieks. Viņš zināja, kad ir diezgan, — un diez­gan — tas viņam nozīmēja līdzsvaru, tādu līdzsvaru, kāds piemīt jums un man, kad neesam dzēruši ne piliena.

.Viņam piemita gudra un instinktīva mērenība, kas lika domāt, ka viņš ir grieķis. Tomēr grieķis viņš nebija nemaz. — Es esmu acteks, es esmu inks, es esmu Spā­nietis, — tiku dzirdējis viņu izsakāmies. Un tāds viņš patiesi izskatījās, it kā dīvainu un senatnīgu tautību maisījums — ar melnīgsnēju ādas krāsu un asimetris­kiem, primitīviem sejas pantiem. Viņa acis zem smag­nēji izliektajām uzacīm stāvēja tālu viena no otras un bija melnas — barbaru tautām raksturīgā melnuma, un pāri tām parasti slīga biezs melnu matu kušķis, caur kuru viņš raudzījās kā šķelmīgs satīrs no biezokņa. Zem rievainā samta svārkiem viņš arvien nēsāja mīkstu flaneļa kreklu, bet kaklasaite bija sarkana. Tā viņam aizstāja sarkano karogu (kādu laiku viņš bija dzīvojis kopā ar Parīzes sociālistiem), un tā simbolizēja asinis un cilvēces brālību. Tāpat nekad nebija redzēts, ka galvu viņam būtu sedzis kaut kas cits kā vien sombrēro ar ādas siksnu apkārt. Klīda pat baumas, ka viņš jau esot piedzimis ar visu šo īpatnējo galvassegu. Bet, pēc maniem ieskatiem, tiešām bija ārkārtīgi aizraujoši re­dzēt šo meksikāņu sombrēro pazūdam Pikadilijas eki­pāžā vai kā vētras brāzienos šūpojamies cilvēku drūzmā kāpnēs uz Ņujorkas gaisa dzelzceļa piestātni.

Kā jau teicu, Kārkinezu vīns darīja dzīvu — «tāpat kā māls kļuva dzīvs, kad dievs tam iepūta dzīvības dvašu» — tā viņš pats to mēdza apzīmēt. Jāatzīstas, ka par dievu viņš izteicās zaimojoši familiāri; taču jāpie­bilst, ka zaimošanas viņa valodā nebija. Kārkinezs ar­vien un visur bija godīgs, bet, tā kā pats viņš bija viens vienīgs paradoksu maisījums, viņu allaž pārprata tie, kas viņu nepazina. Reizumis viņš spēja būt vienkārši rupjš un klaigāt kā mežonis un citreiz atkal bija smalk­jūtīgs kā jauna meitene un galants kā spānietis. Nu… un vai tad viņš nebija acteks? Inks? Spānietis?

Un tagad man jāatvainojas, ka tik daudz laika esmu veltījis viņam. (Viņš ir mans draugs, un es viņu mīlu.) Tātad māja ļodzījās negaisa brāzienos, kad viņš pie­virzījās tuvāk kamīnam un uzsmaidīja ugunij caur vīna glāzi. Viņš paraudzījās manī, un, redzot viņa acis spul­gojam līksmā mundrumā, es sapratu, ka nu viņš atkal sasniedzis savus kalngalus.

— Un tātad tu domā, ka esi palicis uzvarētājos pret dieviem? — viņš ievaicājās.

— Kālab tad pret dieviem?

— Kā gan cita, ja ne viņu griba piešķir cilvēkam apmierinātības sajūtu? — viņš izsaucās.

— Un kas tad radījis manī gribu vairīties no šās ap­mierinātības? — es triumfēdams attraucu.

— Atkal tie paši dievi, — viņš pasmējās. — Tā taču ir viņu spēle, kurā mēs piedalāmies. Viņi jauc un dala visas kārtis … un savāc iemaksas. Nedomā, ka tu esi atvairījies, ja aizbēgi no neprāta apsēstajām lielpilsē­tām. Tu ar saviem vīnogulāju klātajiem pauguriem, ar saviem saulrietiem un saullēktiem, ar savu omulīgo, vienkāršoti pieticīgo dzīves veidu!

Es tevi vēroju visu laiku, kopš atbraucu. Tu neesi uzvarējis. Tu esi padevies. Tu esi noslēdzis pamieru ar ienaidnieku. Tu esi atzinis sevi par nokausētu. Tu esi pacēlis paguruma balto karogu. Tu esi izlicis paziņo­jumu, ka tavā mūžā, tā teikt, iestājies bēgums. Tu esi aizmucis no dzīves. Tu esi vienkārši izspēlējis viltību, bēdīgu viltību. Tu spēlēdams esi blēdījies. Tu atsakies spēlēt tālāk. Tu esi pasviedis kārtis pagaldē un atskrē­jis paslēpties — te starp saviem pauguriem.