DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Es vēroju. Es neteicu ne vārda. Mēneši arvien vēl nāca un gāja, un vēl arvien viņu mīlas salkums auga skaudrumā. Ne reizes viņi neremdināja to, neatļāvās nevienu glāstošu skāvienu. Atteikdamies viņi kairināja un asināja savu salkumu, un tas vērtās skaudrāks un skaudrāks. Tā tas turpinājās, līdz pat manī sāka mos­ties šaubas. Vai tad dievi aizmiguši? Es netiku gudrs. Vai arī tie miruši? Es smējos pats pie sevis. Šis vīrietis un šī sieviete bija darījuši brīnumu. Viņi bija piekrāpuši dievu. Viņi bija metuši kaunā visu miesīgo, likuši dus­mās nomelnēt labās zemesmātes sejai. Jo tie taču rota­ļājās ar viņas uguni un tomēr nebija sadeguši. Tie bija neaizskarami. Viņi paši bija kā dievi, zinādami atšķirt labo no ļaunā, tomēr nebaudīdami to. «Vai varbūt tādā veidā rodas dievi?» es jautāju pats sev. «Es esmu varde,» es teicu. «Bet, ja manas acis nebūtu dubļiem aizsērējušas, tās apžilbinātu šā brīnuma spožums, kura liecinieks esmu kļuvis.» Es biju piepūties aiz gudrības un gribēju nodot spriedumu par dieviem.

Tomēr arī šī mana vispēdējā gudrība bija aplama. Tie nebija dievi. Tie bija vīrietis un sieviete — māla figūriņas, kas trīsēja un nopūtās, alku dzeldinātas, sve­šādu vājību gurdinātas, — dievi tādas nepazīst.

Kārkinezs atkal pārtrauca stāstu, lai saritinātu ciga­reti un skarbi iesmietos. Tie nebija patīkami smiekli; tie skanēja kā velna izsmiekls, tie auga skaļumā, līdz pārskanēja negaisa aurus, kas no ārpasaules dārdoņas līdz mūsu ausīm nonāca tikai klusināti.

— Es jau esmu varde, — viņš teica aizbildinādamies. — Kā gan lai viņi spētu to saprast? Viņi taču bija mākslinieki, ne biologi. Viņi gan pazina studijas mālu, bet nepazina mālu, no kura paši bija gatavoti. Bet tas man jāsaka — augstu spēli viņi uzsākuši. Tāda spēle vēl nav bijusi, un es šaubos, vai jel kādreiz atkal tāda nāks.

Nav bijis tādas mīlētāju jūsmas. Viņi nebija ar skūp­stiem nokāvuši mīlestību. Viņi bija iedvesuši tai dzīvību

ar atteikšanos. Un ar atteikšanos viņi vilka to sev klat, līdz tā visa gailēja vienās vienīgās alkās. Un liesmu spārnotais koklētājs vēdināja pār viņiem savus svel­mainos spārnus, līdz viņi tvīka bez atmaņas. Tas bija īsts mīlestības ārprāts, tas neatslāba, tas auga augumā nu jau nedēļām un mēnešiem.

Viņi ilgojās un tvīka tīksmajās mokās un saldi kaira­jās sāpes, tik dziļi izbaudot šīs jūtas, kā vēl neviens mīlētājs nekad nav izbaudījis ne pirms viņiem, ne ari pēc.

Un tad kādu dienu dusošie dievi pamodās no snaudas. Tie piecēlās un paraudzījās uz vīrieti un sievieti, kas gribēja tos izsmiet. Bet vīrietis un sieviete kādu rītu paraudzījās viens otrām acīs un atskārta, ka kaut kas ir zudis. Tas liesmu spārnotais bija projām. Klusēdams tas pa nakti bija pametis viņu vientuļo dzīru galdu.

Viņi raudzījās viens otram acīs un saprata, ka viņus pārņēmusi vienaldzība. Alkas bija mirušas. Vai tu sa­proti? Alkas bija mirušas. Un nekad tie nebija skūpstī­jušies. Pat ne vienu vienīgu reizi skūpstījušies. Mīlestība bija izgaisusi. Nekad viņi vairs neilgosies un netvīks. Nekas viņiem vairs nebija atlicis — ne trīsas, ne nemiers, ne saldkaislās bailes, ne sirdspuksti, ne trauksmainie pulsa sitieni, ne nopūtas, ne dziesmas. Alkas bija mi­rušas. Pa nakti tās bija mirušas aukstajā, neskartajā guļvietā; un viņi pat nebija pamanījuši, ka tās aiziet. Pirmo reizi viņi to saskatīja viens otra acīs.

Dievi varbūt nav laipnīgi, bet bieži tie ir žēlsirdīgi. Viņi bija likuši virpuļot mazajai ziloņkaula lodītei un norausuši no galda visas iemaksas. Palika vienīgi vīrietis un sieviete, kas lūkojās viens otra dzestrajās acīs. Un tad viņš nomira. Sī bija tā žēlsirdība. Pēc nedēļas Mārvins Fisks bija miris — tu taču atceries to nelaimes gadījumu. Un Eteles dienasgrāmatā, kas rakstīta tajā laikā, es pēc tam izlasīju Mičela Kenerlija vārsmas:

Kaut skūpstu alkām, nebij stundas,

Kad būtu skūpstījušies mēs,

— Ai, kas tā par ironiju! — es izsaucos.

Un Kārkinezs, kas uguns atblāzmā izskatījās pēc visīstākā Mefistofeļa samta svārkos, cieši vērās manī ar savām melnajām acīm.

— Un viņi esot laimējuši, tu teici? Pasaules sprie­dums! Es tev pastāstīju patiesību, un es zinu. Viņu laimests bija tāds pats kā tavējais te šais pauguros.

— Bet tu, — es dedzīgi ievaicājos, — tu ar savām skaņu un jūtu orģijām, ar savām neprāta apsēstajām lielpilsētām un vēl neprātīgākajām izpriecām — vai esi pārliecināts, ka tu laimēsi?

Viņš gausi pakratīja galvu. — Tas, ka tu esi zaudē­tājos ar visu savu prātīgi bukolisko dzīves veidu, tas nav nekāds ? iemesls, lai es paliktu uzvarētājs. Mēs ne­kad neuzvaram. Tikai dažreiz mums šķiet, ka esam laimējuši. Dievi uzjautrinās, mazliet pajokojot ar mums.

Ar pēdējo maizes gaba­liņu Toms Kings rūpīgi uzslaucīja no šķīvja miltu mērces pēdējās atliekas un tad ilgi, domīgi gremoja šādi sagatavoto kumosu. Kad Toms piecēlās no galda, viņu nospieda apziņa, ka ir nepārprotami izsalcis. Tomēr ēdis bija tikai viņš viens pats. Abi bērni blakus istabā bija jau agri nolikti gulēt, lai miegā aizmirstu, ka pa­likuši bez vakariņām. Viņa sieva netika baudījusi ne kripatas, tikai klusu sēdējusi, vērodama viņu bažīgām acīm. Tā bija sīka, nonīkuši strādnieku sieviete, kaut gan agrākā skaistuma pēdas vēl nebija izzudušas no viņas sejas. Miltus mērcei viņa bija aizņēmusies no kaimiņie­nes, kas dzīvoja lielās priekštelpas pretējā pusē. Pēdējie divi puspensi bija izdoti, lai nopirktu maizi.

Viņš apsēdās pie loga uz sagrabējuša krēsla, kas ņerkstēdams sūdzējās par viņa svaru, tad gluži mehā­niski iebāza pīpi mutē un ielaida roku svārku sānkabatā. Tikai neatradis tur ne kriksīša tabakas, viņš atģidās, ko īsti darījis, un, saviebies par savu aizmāršību, nolika pīpi pie malas. Kustības bija gausas, gandrīz lempīgas, it kā paša muskuļu smagā nasta to apgrūtinātu. Viņš bija vīrs ar smagnēju ķermeni un flegmātisku izskatu, un viņa ārieni nekādā ziņā nevarēja dēvēt par pievilcīgu. Vienkāršais apģērbs bija nonēsāts un plumpīgs. Kurpju izņidrējušās virsas tikko spēja noturēt smagās pazoles, kas pašas nebija neko jaunākas. Katūna krekls — lēts divu šiliņu darinājums — rādīja apspurušu apkakli un neizmazgājamus krāsas traipus.

Taču Toma Kinga seja bija tā, kas nekļūdīgi ļāva noteikt viņa nodarbošanos. Tā bija tipiska profesionāla boksera seja — tāda boksera, kas ilgus gadus pavadījis kvadrātiskā ringa kalpībā un tādējādi attīstījis spilgtas visas cīņas zvēra pazīmes. Sejas panti bija nepārprotami truli, un, lai neviens vaibsts nepaliktu nepamanīts, vaigi bija gludi noskūti. Lūpas bija gandrīz bez kontūrām un veidoj,a uzsvērti skarbu muti, kas līdzinājās šķēlu- niam sejā. Žoklis, izvirzīts uz priekšu, bija dzīvniecisks un smags. Nekustīgās acis, kas gausi virāja smagos plakstus, gandrīz bez izteiksmes raudzījās no saraino, sar.aukto uzacu apakšas. Pats viņš bija kā dzīvnieks, bet tieši acis viņā visvairāk atgādināja dzīvnieku. Tās bija miegaina lauvas — plēsīga zvēra acis. Šaurā piere slīpi atliecās līdz matiem, kas, īsi apcirpti, atklāja katru pauguriņu nelīdzenajā, neglītajā galvaskausā. Šo grezno izskatu vēl papildināja divreiz lauztais un ne­skaitāmiem sitieniem dažādi izšķobītais deguns un puķ- kāpostu ausis, uz laiku laikiem kroplīgi pietūkušas gan­drīz divkāršos apmēros, kamēr bārda, kaut nupat skūta, jau atkal spraucās caur ādu, piešķirdama sejai zilgan- melnu nokrāsu.