DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Bet es gaidīšu, — viņa nosauca tam pakaļ pāri priekštelpai.

Līdz sporta klubam bija pilnas divas jūdzes, un so­ļodams Kings atcerējās, kā savās slavas dienās — reiz taču viņš bija Jaundienvidvelsas čempions smagajā svarā — viņš uz sacīkstēm mēdza braukt automašīnā, par ko parasti samaksāja kāds bagāts mecenāts, pats braukdams kopā ar viņu. Re, Tomijs Bernss un tas jenkijs Džeks Džonsons — tie taču braukāja automobi­ļos.,Un viņš gāja kājām! Un, kā ikvienam zināms, divas smagi nosoļotas jūdzes nav vis nekāda teicamā sagata­vošanās cīņai. Viņš bija vecs, un večiem pasaule nerāda laipnu vaigu. Tagad viņš vairs nederēja nekam, varbūt vienīgi par melnstrādnieku, bet salauztais deguns un uz­tūkušās ausis piat tur viņam stājās ceļā. Viņš apjauta pats sevī vēlēšanos, kaut būtu izmācījies kādu amatu. Gals tad beigu beigās tomēr būtu paredzams labāks. Taču neviens to viņam nekad netika teicis, un sirds dziļumos viņš apzinājās, ka tikpat nebūtu klausījis, ja arī kāds teicis. Dzīve toreiz bija tik viegla. Kaudzēm naudas . .. skaudras, žilbinošas cīņas . atpūta un laiska izklaidēšanās pa starpām … dedzīgi glaimotāji viņu aplido, uzsit uz pleca, paspiež Foku, visādi švauksti jūtas laimīgi un pagodināti, ja drīkst izmaksāt glāzīti vai piecas minūtes ar viņu parunāt. . un slavas krāš­ņums, rēcošā publika, straujie finiši, tiesnešu saucieni: «Kings uzvarējis!» — un viņa vārds avīžu sporta slejās nākamajā dienā.

Tie tik bija laiki! Bet tagad, savā gausajā prātā smagi domas cilādams, viņš sāka atskārst, ka tie taču arī bija vecie, ko viņš tolaik nogādāja pie malas. Viņš bija jaunība, kas traucas augšup, bet tie bija vecums, kas slīgst lejup. Kāds tad brīnums, ka viss veicās tik viegli… šie vīri ar piepampušām dzīslām, ar sakrop­ļotiem krumšļiem un garo, neskaitāmo cīniņu gurdumu kaulos. Viņš atminējās tos laikus, kad Raškatersa līcī pieveica Staušeru Bilu astoņpadsmitajā raundā, bet vecais Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja kā bērns. Varbūt vecais Bils nebija samaksājis īres naudu. Varbūt viņu mājās gaidīja sieva ar pāris bērniņiem. Un varbūt Bils tajā cīņas dienā tāpat salktin salka pēc gabala gaļas. Bils bija godīgi cīnījies, bet saņēmis nepelnītu sodu. Tagad, pats izgājis šo bargo dzīves skolu, viņš saprata, ka tovakar pirms divdesmit gadiem Staušers Bils bija licis uz spēli daudz vairāk nekā jaunais Toms Kings, kas cīnījās tikai slavas un viegli iegūstamas naudas pēc. Nav ko brīnīties, ka Staušers Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja.

Nu ko — katrs cilvēks spēj izcīnīt tikai zināmu skaitu cīņu. Tas ir spēles dzelzs likums. Viena spēkos ir simt smagu cīņu, otra tikai divdesmit; katram ir savs cīņu skaits — pēc katra uzbūves un rakstura, un, kad viņš tās izcīnījis, pagalam viņš ir. Jā, viņam bijis vairāk cīņu nekā dažam labam citam, un jau daudz vairāk par savu tiesu viņš izcīnījis šo bargo, nežēlīgo cīniņu — tādu, kuri sirdij un plaušām liek strādāt vai līdz plīšanai, kuri atņem dzīslām elastību un izveido cietus muskuļu mez­glus no jaunības atsperīgā lokanuma, kuri nokauj sparu un uzņēmību, kuri nogurdina smadzenes un kaulus ar vislielāko piepūli un izturības pārmēru. Jā, viņš ir turē­jies sīvāk nekā visi citi. No viņa senajiem partneriem neviens vairs nav atlicis. Viņš ir pēdējais no vecās .gvardes. Viņš pieredzējis tos visus izbeidzam cīņu gai­tas, un viņa paša roka devusi vienam otram pēdējo triecienu.

Reiz viņš tika raidīts izmēģināšanai pret šiem večiem, un citu pēc cita viņš tos bija novācis pie malas — pasmiedamies, kad tie, tāpat kā vecais Staušers Bils, rau­dāja ģērbtuvē. Bet nu viņš ir vecs, un tagad pret viņu raida jauniešus izmēģināšanai. Te nu ir tas puisis Sendels. Viņš atbraucis no Jaunzēlandes, guvis tur vienu spīdošu uzvaru. Bet Austrālijā nevienam par viņu nekas nav zināms, tāpēc viņu stāda pretī vecajam Tomam Kingam. Ja Sendels izvirzīsies, viņam dos labākus pre­tiniekus, ar ko cīnīties, un augstākas prēmijas, ko lai­mēt; tālab droši noskārstams, ka sīvs būs cīniņš ar viņu. Sendels tajā varēja laimēt itin visu — naudu un slavu, un karjeru, bet Toms Kings bija tikai noplucis, vecs ceļa rādītāja stabs, kas sarga taisnāko ceļu uz slavu un laimi. Un viņam nebija nekā cita ko laimēt kā vien trīsdesmit mārciņas, lai samaksātu mājas īpašniekam un tirgotājiem. Un, tā pārcilājot domas, Toma smagnējā iztēlē atainojās jaunība, krāšņā jaunība, kas trauc aug­šup līksma un neuzvarama, tās muskuļi ir lokani un āda zīdaina, tās sirds un plaušas nepazīst ne noguruma, ne pārpūles, un tā smejas par iedomu, ka spēki būtu jā­taupa. Jā, jaunība ir Nemezīda. Tā iznīcina vecos un neliekas ne zinis, ka, to darīdama, iznīcina pati sevi. Tās dzīslas kļūst resnas, tās krumšļus sadragā sitieni, un tad to savukārt iznīcina atkal jaunība. Jo jaunība arvien paliek jauna. Vienīgi vecums noveco.

Kaslrī ielā Kings nogriezās pa kreisi un, pagājis gar trim namu blokiem, nonāca pie Izpriecu kluba. Pūlis jaunu dīkdieņu, kas ārpusē slaistījās gar durvīm, bijīgi paļāva viņam ceļu, un viņš saklausīja kādu uzsaucam otram: — Tas ir viņš! Tas ir Toms Kings!

Iekšā iegājis, pa ceļam uz ģērbtuvi viņš uzdūrās sek­retāram, jaunam cilvēkam ar skadrām acīm un blēdīgu seju; tas paspieda viņam roku.

~ Nu, kā jūties, Tom? — viņš apjautājās.

— Pilnā formā, — Kings atbildēja, labi zinādams, ka melo un ka, bijusi viņam mārciņa naudas, viņš to tūdaļ uz vietas atdotu par krietnu gabalu gaļas.

Kad viņš iznāca no ģērbtuves un sekundantu pava­dībā pa sāneju nokāpa pie kvadrātiskā virvju iežogo­juma zāles centrā, no gaidošā pūļa uzšalca pretī svei­cienu un aplausu vilnis. Viņš atbildēja apsveikumiem gan pa labi, gan pa kreisi, kaut pazina tikai nedaudzas no sejām. Lielākā tiesa šo skatītāju vēl pat dzimuši nebija, kad viņš plūca pirmos laurus virvju apžogā. Kings viegli uzlēca uz paaugstinātās platformas un paliecies izlīda caur virvēm savā stūrī, apsēzdamies tur uz salie­kamā soliņa. Tiesnesis Džeks Bols panācās un pakratīja viņam roku. Bols bija savu laiku nodzīvojis bokseris, kas jau vairāk nekā desmit gadu nebija ienācis ringā kā tā saimnieks. Kings jutās priecīgs, ka tieši tas ir viņa tiesnesis. Abi viņi bija veči. Ja arī viņš bliezīs Sen- delam mazliet negantāk, nekā noteikumos paredzēts, viņš zināja, ka uz Bolu var paļauties — tas to neievēros.

Jauni, centīgi smagsvara bokseri cits pēc cita rāpās ringā, un tiesnesis tos stādīja publikai priekšā. Tāpat viņš izsauca izaicinājumus, ko tie izteica.

— Jaunais Pronto, — Bols ziņoja, — no Sidnejas Ziemeļiem izaicina uzvarētāju, saderot par piecdesmit mārciņām.

Publika aplaudēja, un no jauna tā aplaudēja, kad Sen­dels pats izlēca caur virvēm un apsēdās savā stūrī. Toms Kings ziņkārīgi raudzījās viņā pāri ringam, jo pēc da­žām minūtēm viņi jau būs saķērušies nežēlīgā divcīņā, katrs no visa spēka cenzdamies sist otram tā, lai tas zaudētu samaņu. Tomēr maz Kings varēja saskatīt, jo Sendels, tāpat kā viņš pats, virs ringa tērpa valkāja treniņa bikses un svīteri. Seja viņam bija spēcīgiem, skaistiem vaibstiem, to vainagoja cirtains dzeltenu matu mežs, bet resnais, muskuļotais kakls liecināja par ķer­meņa vareno uzbūvi.

Jaunais Pronto aizgāja no viena stūra uz otru, paspiez- dams pretiniekiem roku, tad nolēca no ringa platformas. Izsaukumi turpinājās. Tikai jaunība te kāpa ringā cauri virvēm — nepazīstama, bet nesātīga jaunība — un skaļi sludināja cilvēcei, ka, paļaudamās uz "savu spēku un veiklību, grib mērīties stiprumā ar uzvarētāju. Vēl pirms nedaudziem gadiem, savas neuzvaramības kalngalos, Toms Kings būtu juties uzjautrināts un garlaikots par šādu ievadu. Bet tagad viņš sēdēja sastindzis, nespē­dams aizgaiņāt jaunības tēlu no savām acīm. Arvien šie jaunie bokseri ir tie, kas ceļas augšup, viņi lec caur virvēm un sauc savus spītīgos izaicinājumus; un arvien tie ir vecie, kas slīgst pie zemes viņu priekšā. Pāri veco augumiem viņi kāpj pretī panākumiem. Un mūžam viņi nāk, arvien vairāk un vairāk jauniešu — nepiepildāmā un neatvairāmā jaunība, — un arvien viņi nobīda vecos pie malas, tad paši kļūst veci, lai soļotu pa to pašu taku lejup, kamēr aiz muguras, balstīdamās uz viņiem, stāv mūžīgā jaunība — mazie bērniņi, kas, izauguši par zaļokšņiem, nospiež vecākos pie zemes, bet tiem seko vēl vairāk bērniņu līdz pat laiku galam — jaunība, ku­rai jāpiepilda sava griba un kura nekad nemirst.