DŽEKS LONDONS: STĀSTI

Sirmgalvis papurināja galvu.

— Un kur Bidaršiks, tavs stiprais dēls? Viņš arvien- bija varens mednieks, un arvien viņš no brieža un ka- ribu pārnesa tev gardos mugurgabala treknumus un mīkstās žāvētās mēles. Es vairs neredzu neviena trekna mugurgabala un nevienas mīkstas žāvētas mēles. Tavs vēders jau dienām ilgi pildīts ar tukšumu, un cilvēkam no tās nožēlojamās meļu cilts nākas pabarot tevi.

— Nu nē, — vecais Ebitss laipnā garā iejaucās, — baltais cilvēks nav melis. Baltais cilvēks runā patie­sību. Allaž un arvien baltais cilvēks runā patiesību. — Viņš uz brīdi apklusa, apsvērdams, ar kādiem vārdiem izteikt mērenāk to skarbo, kas viņam sakāms. — Tomēr baltais cilvēks runā patiesību dažādi. Šodien viņš runā patiesību vienādi, rīt viņš runā patiesību otrādi, un nav iespējams saprast ne viņu, ne arī viņa patiesības ceļus.

— Šodien runāt patiesību vienādi, rīt runāt patiesību otrādi — tas nozīmē melot, — skanēja Zillas negrozā­mais spriedums.

— Balto cilvēku izprast nav iespējams, — Ebitss tie­pīgi palika pie sava.

Gaļa, tēja un tabaka, šķiet, bija atkal atgriezušas viņu dzīvē', un viņš spēja stingrāk saistīt domu tēlus, kas slīdēja gar vecuma aizmiglotajām acīm. Viņš pat saslējās staltāk. Balss bija zaudējusi žēlabaino un smilkstošo pieskaņu, kļūdama stingra un noteikta. Viņš pievērsās man cienīgi, uzrunādams mani kā līdzīgs līdzīgu.

— Baltā cilvēka acis nekad nav slēgtas, — viņš iesaka. Baltais cilvēks redz visu, viņš domā lielas do r iii.is un ir ļoti gudrs. Tomēr baltais cilvēks šodien nav l.ul', pat:, ka baltais cilvēks rītdien, un izprast viņu nav iespējams Viņš neko nedara allaž vienādi. Un neviens nespej nojaust, ka viņš rīkosies turpmāk. Indiāņi vienu un to pašu lietu allaž dara vienādi. Briedis allaž nāk lejā no augstajiem kalniem, kad iestājusies ziema. Lasis allaž ierodas pavasarī, kad ledus upe izgājis. Ļaudis allaž mēdz visu ko darīt vienādi, un indiānis to zina un saprot. Bet baltais cilvēks neko nedara vienādi, un indi­ānis to nespēj ne zināt, ne saprast.

Tabaka ir ļoti laba. Tā ir barība izsalkušam cilvēkam. Spēcīgu vīru tā dara stiprāku un niknajam liek aizmirst dusmas. Tādēļ arī tabaka ir dārga. Tā ir ļoti dārga. In­diānis dod lielu lasi par vienu tabakas lapu, un šās ta­bakas viņam pietiek ko zelēt ilgam laikam. Tabakas sulā, lūk, slēpjas viss labums. Kad tā plūst lejup pa rīkli, tā dod patīkamu sajūtu iekšpusē. Bet baltais cil­vēks! Kad mute tam pilna ar tabakas sulu, ko viņš dara? Šo sulu, šo milzum dārgo sulu viņš izspļauj sniegā, un pagalam tā ir. Vai baltajam cilvēkam patīk tabaka? Es nezinu. Bet, ja viņam tabaka patīk, kālab viņš izspļauj pašu dārgāko un liek tam sniegā iet bojā? Tā ir liela muļķība, kas nav izprotama.

Viņš apklusa, papakšķināja pīpi un, pamanījis, ka ta izdzisusi, padeva to Zillai, kas notrausa baltajam cij- vēkam veltīto nievu smīnu no lūpām, lai sakļautu tās ap pīpes kātu. Ebitss šķita no jauna atslīgstam vecuma vārgumā, stāsts palika nepabeigts, un es ievaicājos:

— Kas tad noticis ar taviem dēliem Moklanu un Bi- daršiku? Un kālab gan jūs abi ar veco sievu mūža galā esat bez gaļas?

Viņš uztrūkās kā no snaudas un ar pūlēm atslējās.

— Zagt nav labi, — viņš teica. — Ja suns pakampj tavu gaļu, tu sit suni ar rungu. Tāds ir likums. Tas ir likums, ko cilvēks devis par suni, un sunim jādzīvo pēc šā likuma, citādi viņš dabū just rungu. Ja cilvēks pa­ņem tavu gaļu vai tavu laivu, vai tavu sievu, tu nokauj šo cilvēku. Tāds ir likums, un tas ir labs likums. Zagt nav labi, un tālab ir likums, ka cilvēkam, kas zog, jā­mirst. Kas lauž šo likumu, tam smagi jācieš. Un mirt — tās ir smagas ciešanas.

— Bet, ja tu nonāvē cilvēku, kālab tad tu nenosit suni? — es vaicāju.

Vecais Ebitss palūkojās manī izbrīnījies kā bērns, kamēr Zilla gluži atklāti noņirdza par manu aplamo jautājumu.

— Tāds, rau, ir baltā cilvēka ceļš, — Ebitss nomur­mināja vieglā rezignācijā.

— Tāda ir baltā cilvēka muļķība, — Zilla atcirta.

— Lai tad vecais Ebitss pamāca balto cilvēku gud­rībā, — es laipni ierosināju.

— Suni nenosit tāpēc, ka tam jāvelk cilvēka kama­nas. Cilvēks nekad nevilks otra cilvēka kamanas, tālab arī cilvēku nokauj.

— Ak tā, — es nomurmināju.

— Tāds ir likums, — vecais Ebitss turpināja. — Bet nu uzklausi, ak baltais cilvēk, un es tev pastāstīšu par lielu muļķību. Dzīvo kāds indiānis. Viņa vārds ir Mo- bitss. Viņš nozog baltajam cilvēkam divas mārciņas miltu. Ko nu baltais cilvēks dara? Vai viņš sit Mobitsu? Nē. Vai viņš nokauj Mobitsu? Nē. Ko tad viņš dara ar Mobitsu? Es tev pastāstīšu, ak baltais cilvēk. Viņam ir māja. Viņš paņem Mobitsu tajā mājā. Jumts tur ir labs. Sienas ir biezas. Viņš kurina uguni, lai Mobitsam būtu silti. Viņš dod Mobitsam daudz ko ēst. Tas ir labs ēdiens. Ne savu mūžu vēl Mobitss nav ēdis tik labu barību. Tur ir žāvēta gaļa un maize, un pupu bez sava gala. Mobitss dzīvo labas dienas.

Pie durvīm ir liela atslēga, lai Mobitss nebēgtu pro­jām. Tā arī ir varena muļķība. Mobitss nemaz negrib bēgt. Tajā vietā taču visu laiku ir bagātīgs ēdiens un siltas segas, un liels pavards. Būtu pavisam muļķīgi bēgt projām. Mobitss nav muļķis. Trīs mēnešus Mobitss paliek tajā vietā. Viņš ir nozadzis divas mārciņas miltu. Par to baltais cilvēks gādīgi aprūpē viņu. Mobitss apēd daudz mārciņu miltu, daudz mārciņu cukura, bet gaļas un pupu viņš ēd bez gala. Tāpat Mobitss dzer daudz tējas. Pēc trim mēnešiem baltais cilvēks atver durvis un saka, lai Mobitss iet projām. Mobitss negrib iet projām. Viņš ir kā suns, kas ilgu laiku barots vienā vietā. Viņš grib palikt tajā vietā, un baltajam cilvēkam Mobitss dzīšus jāizdzen. Tā nu Mobitss nonāk atpakaļ savā ciematā, un viņš ir nobarojies resns. Tāds ir baltā cilvēka ceļš, un tas nav izprotams. Tā ir muļķība, mil­zīga mujķība.

— Bet tavi dēli? — es nemitējos taujāt. — Tavi stiprie dēli un bads vecuma dienās?

— Dzīvoja Moklans, — Ebitss sāka stāstīt.

— Spēcīgs vīrs, — māte viņu pārtrauca. — Viņš va­rēja mērkt airi ūdenī augu dienu un nakti un ne reizes neapstājās, jo atpūtas viņam nevajadzēja. Viņš labi zi­nāja laša paražas un ūdens paražas. Viņš bija ļoti gudrs.

— Dzīvoja Moklans, — Ebitss atkārtoja, neņem­dams vērā sievas iejaukšanos. — Pavasarī viņš aiz­brauc lejup pa Jukonu kopā ar citiem jauniešiem, lai tir­gotos Kembelas fortā. Tur ir veikals, kas pilns ar baltā cilvēka labajām mantām, un tur dzīvo tirgotājs, vārdā Džounss. Tāpat tur ir balto cilvēku zintnieks, ko jūs saucat par misionāru. Bet tur pie Kembelas forta ir ne­ganti ūdeņi, kur Jukona kļūst tieviņa kā jauna meitene, un ūdens skrien ātri, un straumes plūst gan uz šo pusi. gan uz to pusi un sanāk atkal kopā, un tur ir atvari un krāces, un straumes allažiņ mainās, un ūdens līmenis mainās, tā ka divas reizes pēc kārtas tas nekad nebūs tāds pats. Moklans ir mans dēls, un tādēļ viņš ir dūšīgs vīrs …

— Vai tad mans tēvs nebija dūšīgs vīrs? — Zilla no­prasīja.

— Tavs tēvs bija dūšīgs vīrs, — Ebitss atzina, acīm redzami vēlēdamies par katru cenu saglabāt mājas mieru. — Moklans ir tavs un mans dēls, tāpēc viņš ir dūšīgs. Viss var būt, ka tieši tava ļoti dūšīgā tēva dēļ Moklans ir pārāk dūšīgs. Tas ir tāpat, it kā katlā būtu ieliets par daudz ūdens un tas šļācas pāri. Tā arī Mok- lanā ir par daudz brašuma, un šis brašums šļācas pāri.