DŽEKS LONDONS: STĀSTI

Un vīru ziņkāre bija tik liela, ka visa sapulce ar Kloš- Kuanu priekšgalā cēlās kājās un devās uz Kiša iglu. Viņš patlaban ēda, bet viesus saņēma ar cieņu un nosē­dināja tos, kā katram piederas. Aikiga jutās reizē lepna un satraukta, bet Kišs palika gluži mierīgs.

Kloš-Kuans atstāstīja, ko redzējuši Bims un Bouns, noslēgumā bargi piebilzdams: — Tagad, ai Kiš, mēs gaidām paskaidrojumu par taviem medību paņēmie­niem. Vai tur ir kāda burvestība?

Kišs pacēla acis un pasmaidīja. — Ak nē, ai KIoš- Kuan. Ne jau zēnu varā ir burvju spēki, un par bur­vestībām man nekas nav zināms. Es tikai izmantoju līdzekļus, ar kuriem var viegli nogalināt ledus lāci, tas viss. Tas varbūt gan ir galvas spēks, bet ne burvju spēks.

— Un to var ikviens vīrs?

— Ikviens vīrs.

Iestājās ilgstošs klusuma brīdis. Vīri uzlūkoja cits citu, bet Kišs tikai ēda vien tālāk.

— Bet… bet… bet vai tu mums to nepastāstītu, ai Kiš? — Kloš-Kuans beigu beigās ievaicājās drebošā balsī.

— Jā, es jums pastāstīšu. — Kišs beidza sūkāt sma­dzeņu kaulu un piecēlās kājās. — Tas ir pavisam vien­kārši. Paturiet prātā!

Viņš pacēla plānu vaļa ūsu strēmelīti un parādīja to visiem. Gali tai bija nosmailēti asi kā adatas. Strēmelīti _Kišs rūpīgi saritināja, līdz tā pavisam pazuda viņa saujā. Kad viņš to strauji atlaida vaļā, tā spēji izšāvās atkal taisna. Nu Kišs pacēla piciņu vaļa tauku.

— Redziet, — viņš teica, — jāņem neliels vaļa tauku gabaliņš — re, tāds, un, lūk, tā jāiztaisa tajā dobulītis.

Nu dobulītī var ielikt vaļa ūsu strēmelīti, āre, tā, cieši saritinātu, un tai virsū pieķepina vēl otru. vaļa tauku pickiņu. Tagad to izliek ārā aukstumā, kur tā sasalst par mazu, apaļu bumbiņu. Lācis aprij šo mazo bumbiņu, tauki izkūst, vaļa ūsu strēmelīte izšauj asos galus uz ārpusi, lācis sāk mesties vārgs, un, kad tas galīgi no­vārdzis, nu, tad to nodur ar šķēpu. Tas ir pavisam vien­kārši.

Ug-Gluks teica: — Ehē! — un Kloš-Kuans teica: — Ak tā! — Ikviens izsaucās, kā nu kurš paradis, un visi pēdīgi saprata.

Tas ir stāsts par Kišu, kas senos laikos dzīvoja polā­rās jūras piekrastē. Tālab, ka prata lietot galvas spēku, nevis burvju spēku, viņš, cēlies no paša trūcīgākā iglu, kļuva par sava ciemata virsaiti, un visus Kiša mūža ga­dus, kā stāsta, viņa cilts zēlusi un plaukusi un nevienai atraitnei, nevienam vārgulim nenācies naktīs skaļi rau­dāt tāpēc, ka trūktu gaļas.

Šovakar vēlos vārīt uz tava pavarda un šo nakti pārgulēt zem tava jumta, — es paziņoju ieiedams vecā Ebitsa būdā; viņš tikai truli pavērās manī ar savām nespodrajām acīm, kamēr Zilla mani pagodināja ar skābu ģīmi un nicinošu ņurdienu. Zilla bija viņa sieva, un gar visu Jukonu nebūs vairs otras vecas indiānietes ar tik skarbu mēli un tik īgnu prātu. Neparko es neapstātos pārnakšņot tieši pie vi­ņiem, ja vien mani suņi nebūtu tik pārguruši vai arī ja ciematā atrastos vēl kāds cits iemītnieks. Bet apdzīvota bija vienīgi šī būda, un tā nu gribot negribot šinī būdā es arī meklēju patvērumu.

Vecais Ebitss pa reizītei saņēmās un salasīja kopā sava izšķobītā saprāta paliekas, un tā viņa acīs te pa- spīgoja sajēgas dzirkstītes, te tūdaļ arī apdzisa. Kamēr es gatavoju sev maltīti, viņš pat dažas reizes kā laipns mājastēvs apjautājās par manu veselību, par suņu stā­vokli un skaitu un par ceļa gabalu, kādu es šodien no­braucis. Un ikreiz tad Zilla rādīja jo sirdīgāku vaigu un ņurdēja vēl nīgrāk.

Tomēr jāatzīst, ka jautrībai viņiem tiešām trūka jeb­kāda iemesla. Tur nu viņi abi sakņupuši tupēja pie pa­varda, divi cilvēki tuvu mūža galam, veci, izdēdējuši un nevarīgi, reimatisma savilktiem locekļiem, izbaduši, un ceptās gaļas smarža viņiem sagādāja bezgalīgas mokas. Viņi klanījās uz priekšu un atpakaļ gurdi, bez­cerīgi, un ik piecas minūtes Ebitss izdvesa klusu kunk­stu. Ne tik daudz aiz sāpēm viņš kunkstēja kā aiz sā­pīga gurdenuma. Smagā nasta, ko dēvē par dzīvi, bija viņu nomocījusi, un vēl vairāk viņu mocīja bailes no nāves. Tā ir vecuma mūžīgā traģēdija, kad dzīves prieki izgaisuši, bet tieksme pēc nāves nav stājusies to vietā.

Kamēr briežga-ļa sprakstēdama čurkstēja pannā, es vēroju, kā vecā Ebitsa nāsis trīcēja un raustījās, ieelpo­jot ēdiena smaržu. Uz brīdi viņš pat pierima klanīties un piemirsa kunkstēt, bet sejā viņam šķita pavīdam saprāta izteiksme.

Toties Zilla klanījās vēl žiglāk un pirmo reizi izdvesa savas ciešanas dzirdami, ar tādiem kā skarbiem, aprau­tiem rējieniem. Man uzmācās iedoma, ka viņi izturas tieši tāpat kā izbaduši suņi, un šī iztēles aina bija tik spilgta, ka es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi izrādītos, ka Zillai ir aste un viņa to būkā pa grīdu pēc īstas suņu paražas. Ebitss ērmoti vaikstījās un vai ik brīdi pārtrauca klanīšanos, lai, uz priekšu sakucies, tuvinātu drebošās nāsis garšīgi smaržojošā kārdinājuma avo­tam.

Kad es katram pasniedzu šķīvi ceptās gaļas, viņi rija kārīgi, skaļi šmakstinādami, — izdrupušie zobi čam- stēja, krūtis«šļurkstinot sēca, to visu pavadīja nemitīga sprauslāšana un murdēšana. Vēlāk, kad katram biju iedevis pa krūzei verdošas tējas, trokšņi pieklusa. Se­jas tiem laistījās labsajūtā un apmierinātībā. Zillas

skarbi savilktā mute atslāba tiktāl, ka varēja izdvest labpatikas nopūtu. Viņi arī vairs neklanījās, bet šķita ieslīguši rāmā apcerē. Tad Ebitsa acīs parādījās mik- Iums, un es sapratu, ka viņam kļuvis pašam sevis žēl. Ilgā meklēšana, līdz atrada pīpes, skaidri liecināja, ka sen tiem nav bijis tabakas, un kāre pēc šās narkozes da­rīja veco vīru tik nevarīgu, ka man vajadzēja iededzi­nāt viņa pīpi.

— Kāpēc jūs esat vieni paši visā ciematā? — es ievaicājos. — Vai tad visi citi apmiruši? Vai te pāri gājusi nikna sērga? Un jūs vienīgie palikuši starp dzī­vajiem?

Vecais Ebitss papurināja galvu, teikdams: — Nē jau, nav bijis nekādas niknas sērgas. Viss ciemats devies projām medīt gaļu. Mēs pārāk veci, mūsu kājām vairs nav spēka, mūsu muguras vairs nespēj nest apmetņu un ceļa nastas. Tālab mēs esam palikuši še un gaidām, kad jaunie vīrieši atgriezīsies ar gaļu.

— Un kas par to, ja arī jaunie atgriezīsies ar gaļu? — Zilla skarbi noprasīja.

— Varbūt tiem atgriežoties būs pulka gaļas, — viņš cerību pilns nomurmināja.

— Un lai arī būtu pulka gaļas, — viņa attrauca vēl skarbāk nekā pirmāk. — Kas no tā tiks tev un man? Daži kauli, ko krimst mūsu vecajām bezzobu mutēm. Bet treknie mugurgabali, iekšas un mēles — tie visi, vecais, nokļūs citās mutēs, ne tavējā, ne arī manējā.

Ebitss nodūra galvu un sāka klusītēm šņukstēt.

— Nav vairs neviena, kas mums medītu gaļu, — viņa izsaucās, strauji pavērsdamās pret mani.

Viņas žests pauda apsūdzību, un es paraustīju plecus, tā likdams saprast, ka neapzinos nekādu vainu nozie­gumā, ko man uzkrauj.

— Zini, ak baltais cilvēk, tā ir tavas cilts vaina, visu balto cilvēku vaina, ka mums abiem ar vīru mūža galā nav vairs gaļas un mēs sēžam aukstumā bez tabakas.

— Nu nē, — Ebitss stingri noteica ar skaidrāku tais­nības izjūtu. — Mums ir nodarīts pāri, tas tiesa; tomēr baltais cilvēks-nezināja, ka nodara mums pārestību.

— Kur Moklans? — Zilla uzstājīgi prasīja. — Kur tavs stiprais dēls Moklans un tās zivis, ko viņš arvien labprāt nesa, lai tu tās ēstu?