STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

— Nulle, komats, nulle. Visiem dzinējiem stāt!

Zvans. Viens vienīgs sitiens, it kā pār­sprāgtu milzīga sirds. Raķete sastinga. Gal­venais inženieris stāvēja, satvēris rokās divus avārijas atgrūdiena kloķus: klints varēja iegrimt. Visi gaidīja. Sekunžu rādītāji turpi­nāja savu rāpuļa gaitu. Komandieris kādu ' brīdi noraudzījās vertikāles rādītājā; tā sid­rabaina uguntiņa ne par matu nenovirzījās no sarkanas Nulles. Cilvēki klusēja. Līdz i ķiršu sarkanumam sakvēlinātās, sprauslas sāka saraukties, atskanēja raksturīgu trokšņu gamma, it kā tur kāds dīvaini kunkstētu. Iesarkanais mākonis, kas bija uzšāvies sim­tiem metru augstumā, lēnām saplaka. No tā iznira «Neuzvaramā» strupā smaile, sāni, ko bija apsvilinājusi atmosfēras berze un kas tālab, bija vecas klints krāsā, grubuļainais divkāršais apvalks. Ap kuģa pakaļgalu arvien vēl virda un mutuļoja iesarkanie putekļi, bet pats kuģis jau bija pavisam nekustīgs, it kā būtu kļuvis par planētas sastāvdaļu un tagad zem mēļajam debesīm laiski riņķotu līdz ar lo gadsimtiem ilgi. Debesīs mirdzēja nere­dzēti spožas zvaigznes, kas izdzisa tikai sar- kanās saules tiešā tuvumā.

Normālo procedūru?

Astrogators bija noliecies pār kuģa žur­nālu; lappuses vidū viņš ierakstīja nosacīto nolaišanās zīmi un stundu un līdzās atzī­mēja planētas nosaukumu: «Regis III». Tad izslējās.

— Nē, Rohan. Sāksim ar trešo pakāpi.

Rohans centās apslēpt savu pārsteigumu.

— Tieši tā. Kaut gan … — viņš piebilda familjāri, kā Horpahs dažiem no viņiem bija atļāvis, — man diezkā negribētos būt tam, kurš to pateiks ļaudīm.

Astrogators, it kā nebūtu dzirdējis sava virsnieka vārdus, paņēma viņu zem rokas un pieveda pie ekrāna kā pie loga. Raķetei nolaižoties un aizgrūžot sāņus smiltis, bija radusies tāda kā sekla ieplaka, ko ieskāva ceļo­jošās kāpas. No astoņpadsmit stāvu aug­stuma viņi caur elektronu impulsu trīskrā­saino plakni, kas precīzi atveidoja ārpasau­les ainavu, lūkojās uz trīs jūdzes attālā krā­tera asajiem klinšu zobiem. Rietumu nomalē tie pazuda aiz apvāršņa. Austrumos zem to kraujām biezēja melnas, necaurredzamas ēnas. Platās lavas straumes, kuru muguras slējās ārā no smiltīm, bija sarecējušu asiņu krāsā. Debesīs pie augšējās ekrāna malas mirdzēja spoža zvaigzne. Kataklizma, ko izraisīja «Neuzvaramā» nolaišanās, bija garām, un tuksneša vējš, spēcīgā gaisa strāva, kas nemitīgi plūda no ekvatoriālās joslas uz planētas polu, jau nesa pirmās smilšu mēles zem kuģa pakaļgala, it kā cī­tīgi pūlēdamās aizdziedēt sprauslu liesmu cirsto rētu. Astrogators ieslēdza ārējo mikro­fonu tīklu, un griezīga, tāla kaucoņa līdz ar smilšu čirkstoņu, tām beržoties gar bruņu apvalku, vienā mirklī piepildīja augsto vadī­bas kabīni. Tad viņš izslēdza-mikrofonus, un iestājās klusums.

— Tā nu tas izskatās,- astrogators lēnām ierunājās. — Bet «Kondors» no šejienes ne­atgriezās, Rohan.

Rohans sakoda zobus. Viņš nevarēja strī­dēties ar komandieri. Viņi bija nolidojuši kopā daudzus parsekus, taču nebija sadrau­dzējušies. Varbūt gadu starpība bija pārāk liela? Vai arī kopīgi pārdzīvotās briesmas — pārāk mazas? Šim cilvēkam, kura mati bija gandrīz tikpat balti kā apģērbs, trūka iecie­tības. Turpat vai simt komandas locekļu jo­projām nekustīgi stāvēja savos posteņos, bei­guši saspringtu darbu, kas bija ievadījis tuvošanos planētai, trīssimt stundu ilgo atbrī­vošanos no ikvienā «Neuzvaramā» atomā krātās kinētiskas enerģijas, ieiešanu orbītā, nolaišanos. Turpat vai simt cilvēku, kas mēnešiem ilgi nebija dzirdējuši vēja šalkas un bija iemācījušies nīst tukšumu, kā to spēj nīst vienīgi tas, kas to iepazinis. Bet koman­dieri tas neinteresēja. Viņš lēnām izgāja cauri vadības kabīnei, un, atbalstījies ar ro­ku pret krēsla atzveltni, kas jau bija pacelta vertikālā stāvoklī, norūca:

— Mēs nezinām, kas tas ir, Rohan.

Un pēkšņi asi:

— Ko jūs vēl gaidāt?

Rohans veicīgi piegāja pie sadales pul­tīm, ieslēdza iekšējo instalāciju un balsī, kurā bija saklausāms apslēpts sašutums, noskal­dīja:

— Visi klāji, uzmanību! Nolaišanās pa­beigta. Trešās pakāpes virszemes procedūra. Astotais klājs: sagatavot energobotus. Devī­tais klājs: iedarbināt ekranizēšānas baterijas. Aizsega tehniķiem ieņemt savus posteņus. Pārējā komanda: paredzētajās vietās. Es bei­dzu.

Kad Rohans tā runāja, vērodams pastipri­nātāja zaļo aci, kas mirkšķināja līdz ar balss modulaciju, viņam likās, ka redz cilvēku no­svīdušās sejas, redz, kā tās, vērstas pret skaļ­ruņiem, pēkšņi sastingst izbrīnā un niknumā. Tikai tagad viņi visu ir apjēguši, tikai tagad sāk lādēties …

— Trešās pakāpes virszemes procedūra sā­kusies, — viņš sacīja, neuzlūkodams veco vīru. Astrogators paraudzījās Rohanā un negaidot pasmaidīja ar pašiem lūpu kakti­ņiem.

*

— Tas ir tikai sākums, Rohan. Varbūt būs vēl ilgas pastaigas saulrietā, kas zina . ..

Viņš izņēma no sekla sienas skapīša šauru, garu sējumu, atšķīra to un, nolicis uz baltās pults, kurā rēgojās daudz kloķu, teica:

— Vai jūs to esat lasījis?

— Jā.

— Viņu pēdējais signāls, ko reģistrējis sep­tītais hiperraidītājs, sasniedza proksimālo boju bāzes darbības rādiusā pirms gada.

— Es zinu tā saturu no galvas. «Nolaiša­nās uz «Regis III» pabeigta. Tuksnešaina Subdeltas-92 tipa planēta. Izkāpjam uz saus­zemes saskaņā ar otro procedūru Evanas kon­tinenta ekvatoriālajā joslā.»

— Jā. Bet tas nebija pēdējais signāls.

— Es zinu, komandier. Četrdesmit stundas vēlāk hiperraidītājs reģistrēja, šķiet, Morzes alfabētā pārraidītu impulsu sēriju, bet tie bija bezjēdzīgi, pēc tam sekoja vairākkārt atkārtotas dīvainas skaņas, kā Hertels teica, «aiz astēm raustītu kaķu ņaudēšana».

— Jā … — astrogators noteica, bet varēja manīt, ka viņš neklausās.

Viņš jau atkal stāvēja pie ekrāna. Redzes­lauka malā, pie pašas raķetes, parādījās šķēr- veidā izbīdīti nobrauktuves posmi; gluži kā parādē pa to 'cits aiz cita ierindā brauca energoboti — milzīgas trīsdesmit tonnu sma­gas mašīnas. Tās sedza ugunsdrošas silikona bruņas. Mašīnām rāpjoties lejup, bruņas lē­nām atvērās, reizē paceļoties uz augšu, tā ka šķērsgriezums palielinājās; atstājušas aiz sevis nobrauktuvi, mašīnas dziļi iegrima smiltīs, taču virzījās uz priekšu droši, arda­mas kāpu, kuru vējš jau bija paspējis uzcelt ap «Neuzvaramo». Tās nogriezās pārmaiņus te pa labi, te pa kreisi, un pēc desmit minū­tēm visu kuģi apjoza metāla bruņurupuču ķēde. Apstājušies energoboti sāka lēnām rakties smiltīs, līdz beidzot pazuda pavisam, un tikai regulārie mirdzošie plankumiņi kāpu iesarkanajās nogāzēs rādīja, kur slejas ārā Diraka emitoru kupoliņi. Ar putuplastu klātā vadības kabīnes grīda nodrebēja zem cilvēku soļiem. Pār viņu ķermeņiem pārskrēja trī­sas — zibenīgas, acumirklīgas, izteiktas, kaut arī tikko manāmas, un izzuda, kādu mirkli vēl durstīdamas žokļu muskuļus, bet redzētā aina acu priekšā izplūda. Tas neilga pat ne pussekundi. Atkal atgriezās klusums, ko pār­trauca tālīna, no apakšējiem stāviem plūs­toša iedarbināmo dzinēju murdoņa. Tuksne­sis, rudi melnie klinšu bluķi, laiski rāpojošo smilšu viļņi uz ekrāniem atkal kļuva asāki. Viss bija tāds pats kā pirmāk, vienīgi pār «Neuzvaramo» izplatās spēka lauka neredza­mais kupols, noslēgdams pieeju kuģim. Pa nobrauktuvi sāka soļot lejup metāla krabji ar antenu dzirnaviņām, kas grozījās pamīšus te uz labo, te uz kreiso pusi. Par spēka lauka emitoriem daudz lielākajiem inforobotiem bija saplacināti korpusi un uz visām pusēm vērstas metāla kājas. Stigdami smiltīs un it kā ar riebumu vilkdami no tām laukā dziļi iegrimušās kājas, krabji izvērsās un ieņēma savas vietas energobotu ķēdē. Operācijas gaitā vadības kabīnes centrālajā pultī uz matētā fona iedegās kontrolspuldzītes, bet impulsu skaitītāju diski pieplūda ar zaļganu gaismu. Tagad likās, ka milzīgas kaķu acis stingi raugās abos cilvēkos. Šautriņas visur rādīja nulli, liecinot, ka nekas nemēģina iz­spraukties cauri spēka lauka neredzamajam aizsprostam. Vienīgi jaudas sadales rādītājs cēlās aizvien augstāk, pāri gigavatu sarka­najām svītriņām.