STAŅISLAVS LEMS: NEUZVARAMAIS

— Tagad es nokāpšu lejā un kaut ko ieko­dīšu. Bet jūs parūpējieties par stereotipu, Rohan! — pagurušā balsī pēkšņi ierunājās Horpahs, atrāvies no ekrāna.

— Vai no distances?

— Ja vēlaties, varat aizsūtīt kādu … vai arī aiziet pats.

To pateicis, astrogators atbīdīja durvis un izgāja ārā. Rohans vēl brīdi redzēja viņa profilu blāvi apgaismotajā liftā, kas nedzir­dami slīdēja lejup, tad palūkojās lauka rā­dītāju diskā. Nulle. «Patiesībā vajadzētu sākt' ar fotometrēšanu,» Rohans nodomāja. Riņķot ap planētu tik ilgi, kamēr tiks uzkrāts pilns uzņēmumu komplekts. Varbūt tā izdotos kaut ko atklāt. Jo vizuālajiem novērojumiem no orbītas nav diez cik liela vērtība; kontinenti nav jūra, un novērotāji pie teleskopiem, lai cik arī to būtu, nav nekādi matroži masta galā. Tas, ka uzņēmumu komplekta iegūša­nai būtu vajadzīgs turpat vai vesels mēnesis, jau ir cits jautājums.

Lifts atgriezās. Viņš iekāpa un nobrauca uz sesto stāvu. Plašajā platformā pie ieejas barokamerā drūzmējās cilvēki, kuriem patie­sībā te nekas nebija darāms, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau kopš kādas ceturtdaļstundas atkārtojās četri signāli, vēstot, ka klāt ir gal­venā ēdienreize. Rohanu ieraugot, cilvēki pa­šķīrās.

— Jordan un Blank! Jūs nāksiet man līdz uz stereotipu.

— Vai skafandros, navigator?

— Nē. Paņemiet. tikai skābekļa aparātus. Un vienu robotu. Vislabāk kādu no arkta- niem, lai tas mums neiestigtu šais velnišķī­gajās smiltīs. Bet kādēļ jūs visi šeit stāvat? Ēstgribu esat zaudējuši, vai?

— Gribētos izkāpt, navigatora kungs … uz sauszemes.

— Kaut vai uz pāris minūtēm …

Sacēlās kņada.

— Mieru, puiši. Gan pienāks laiks ekskur­sijām. Pagaidām mums ir trešā pakāpe.

Cilvēki izklīda nelabprāt. Pa tam no kra­vas lifta izspraucās celtnis ar robotu, kas bija galvas tiesu garāks par vislielāko vīru. Jordans un Blanks, jau ar skābekļa aparā­tiem, atgriezās elektrokārā — viņš redzēja tos, atslējies pret margām gaitenī, kas tagad, kad raķete bija nostādīta uz pakaļgala, bija pārvērties par vertikālu šahtu, kura sniedzās līdz pat pirmajai mašīntelpu šķērssienai. Virs un zem sevis Rohans juta plašus metāla stā­vus, kaut kur pašā apakšā strādāja klusgaitas

transportieris, bija dzirdama hidraulisko vadu ramā čāpstināšana, bet no četrdesmit metru dzijās šahtas, no mašīntelpas klimatizatoriem vienmērīgi plūda auksta, attīrīta gaisa strāva.

Divi cilvēki no kameras apkalpes atvēra viņu priekšā durvis. Rohans mehāniski pār­baudīja siksnu stāvokli un maskas hermētis­kumu. Jordans un Blanks iegāja viņam pa­kaļ, tad skārds smagi nodunēja zem robota soļiem. Spalgi, stiepli iesēcās no barokame- ras kuģī pārsūknētais gaiss. Atvērās ārējā lūka. Mašīnu nobrauktuve atradās četrus stā­vus zemāk. Lai nokļūtu lejā, cilvēki izmantoja mazo liftu, kurš jau agrāk bija izstumts ārā. Lifta režģi sniedzās līdz pat kāpas virsotnei. Tā sprosts bija vaļā visās četrās pusēs. Gaiss tur bija tikai mazliet aukstāks nekā «Neuz­varamajā». Viņi iekāpa četratā, magnēti izslēdzās. Līgani slīdot lejup no vienpadsmit stāvu augstuma, viņi pabrauca garām kuģa korpusa kārtējām sekcijām. Rohans neapzi­nāti vēroja tās. Iespēja apskatīt kuģi ņo ār­puses, ja vien tas neatrodas dokā, nerodas sevišķi bieži. «Nostrādājies gan,» viņš do­māja, ieraudzīdams švīkas, ko bija atstājuši meteorīti. Vietām apvalka bruņu plāksnes bija zaudējušas spīdumu, it kā tās būtu izko- dinājusi stipra skābe.

Lifts, beidzis īso lidojumu, liegi nosēdās uz sanesto smilšu vaļņa. Izlēkuši āra, viņi tūlīt iegrima pāri ceļiem. Vienīgi robots, kas bija konstruēts pētījumiem sniegotos klajumos, jokainā, grīļīga, taču drošā gaitā soļoja ar savām komiski saplacinātajām pēdām. Rohans pavēlēja tam apstāties, bet pats kopā ar biedriem uzmanīgi apskatīja visas kuģa pakaļgala sprauslas, cik nu tas no ārienes bija iespējams.

— Derētu mazliet patīrīt un izpūst, — viņš sacīja.

Tikai izkļuvuši no kuģa apakšas, viņi redzēja, čik milzīgu ēnu meta «Neuzvara­mais». Kā plats ceļš tā stiepās pāri ka'pām, ko apspīdēja jau stipri uz vakarpusi nosliekusies saule. Smilšu viļņu regulārais izkār­tojums viesa īpašu mieru. Kāpu ieplakās krājās zilgas ēnas, to virsotnes sārtoja vakar­blāzma, un šis siltais, liegais rožainums at­gādināja Rohanam kādreiz bērnībā bilžu grā­matā redzētas krāsas. Tik nereāli maigs tas bija. Viņa skatiens lēnām klīda no kāpas uz kāpu, atklādams arvien jaunas rožainās gais­mas nokrāsas, kas jo tālāk, jo kļuva rudā­kas, melnu sirpjveida ēnu sašvīkotas, līdz, saplūzdamas iedzeltenā pelēkumā, ieskāva draudoši izslietās kailo vulkānisko klinšu ra­dzes. Tā viņš stāvēja un vēroja, bet viņa pa­līgi nesteigdamies veica parastos mērījumus, ieslēdza mazās tvertnēs gaisa un smilšu pa- raugus,_mērīja grunts radioaktivitāti ar por­tatīvo zondi, kuras Urbjķermeni balstīja arktans. Palīgu automātiskās kustības liecināja par gadiem -ilgo pieredzi. Rohans viņu izda­rībām nepievērsa ne mazākās uzmanības. Maska sedza tikai degunu un muti, acis

viņam bija brīvas un visa galva arī, jo viņš bija noņēmis seklo aizsargķiveri. Viņš sa- 1 juta vēja pūsmu matos, juta, kā sīki smilšu graudiņi nosēžas uz sejas, kā tie kņudinā- dami iespiežas starp plastmasas apmali un vaigiem. Nemierīgas vēja brāzmas raustīja virsvalka bikšu staras, liels, it kā pietūcis saules disks, kurā kādu sekundi varēja rau­dzīties bez ļaunām sekām, tagad atradās tieši aiz raķetes smailes. Vējš stiepti gaudoja, spēka lauks neaizkavēja gāzu kustību, tāpēc Rohans vispār nevarēja pamanīt, kur no smiltīm paceļas lauka neredzamā siena. Ska­tienam pieejamais milzīgais plašums bija ne­dzīvs, it kā to nekad nebūtu minušas cilvēka kājas, it kā tā nebūtu planēta, uz kuras bija pazudis «Neuzvaramā» klases kuģis ar astoņ­desmit cilvēku komandu, milzīgs, pieredzes bagāts tukšuma vagotājs, kas spēja sekundes daļā attīstīt miljardiem kilovatu lielu jaudu, pārvērst to spēka laukos, kurus nespēj pār­varēt neviens materiāls ķermenis, vai kon- < centrēt to visu iznīcinošos staros, kam ir zvaigžņu temperatūra un kas var saberzt pīšļos kalnu grēdu vai iztvaicēt okeānu. Un tomēr te bija gājis bojā šis uz Zemes radī­tais tērauda organisms, daudzus gadsimtus ilgā tehnoloģijas uzplaukuma auglis, un pa­zudis mīklainā kārtā, neatstājis nekādu pēdu, nenoraidījis SOS signālu, it kā tas būtu izgaisis šai rudajā, pelēcīgajā tuksnesī.

«Un viss šis kontinents izskatās tāpat,» Rohans nodomāja. Viņš to labi atcerējās. No

augšas viņš bija redzējis krāteru baku rētas un vienīgo kustību starp tām — nemierīgi, lēni slīdošos mākoņus, kas meta ēnas pāri nebeidzamām kāpu rindām.

— Aktivitāte? — nepagriezdamies atpakaļ, viņš iejautājās.

— Nulle, komats, nulle divi, — atbildēja Jordans, kas bija stāvējis uz ceļiem un tagad piecēlās kājās. Seja viņam bija piesārtusi, acis spulgoja. Maska izkropļoja viņa balsi.

«Tas ir vēl mazāk nekā nekas,» Rohans nodomāja. Bet galu galā tie tur nevarēja iet bojā tik rupjas nepiesardzības dēļ, automā­tiskie indikatori būtu sacēluši trauksmi pat tad, ja neviens nebūtu parūpējies par pētī­jumu stereotipu.

— Atmosfēra?

— Slāpekļa septiņdesmit astoņi procenti, argona divi procenti, oglekļa dioksīda nulle, metāna četri procenti, pārējais — skābeklis.