STAŅISLAVS LEMS - PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

STAŅISLAVS LEMS

PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS

VAKARĀ

_________ S. LEMS_________

Reiz dzīvoja kāds liels konstruktors izgudrotājs, kurš nepagurdams izdomāja dažādas neparastas ierīces un radīja visdīvainākos aparātus. Viņš uzbūvēja sev ma­zītiņu mašīniņu — tīro kripatiņu, kas dai|i jo daiļi dzie­dāja, un nosauca to par putnelīti. Izgudrotāja zīmogā bija iegrebta drosmīga sirds, ari katrs atoms, kas iz­gāja caur viņa rokām, bija šādi apzīmogots, un tāiab zinātnieki, atklājuši vēlāk atomu spektros mirguļojošas sirsniņas, gauži brīnījās. Konstruktors uzbūvēja daudz derīgu mašīnu, gan lielu, gan mazu, līdz beidzot viņam radās doma — dzīvību un nāvi savienot vienā veselumā un tādējādi sasniegt neiespējamo. Viņš nolēma izveidot saprātīgas būtnes no ūdens, taču ne jau ar to draus­mīgo paņēmienu, kāds jums var ienākt prātā. Nē, doma par mīkstiem un slapjiem ķermeņiem viņam bija sveša, viņam tā derdzās tāpat kā mums visiem. Viņš bija iecerējis no ūdens izveidot patiesi skaistas un gudras būtnes, proti, kristāliskas. Tā nu konstruktors izvēlējās planētu, kas atradās tāltālu no visām saulēm, tās sa­salušajā okeānā izšķaidīja ledus bluķus un no tiem kā no kalnu kristāla iztēsa krionīdus. Tā viņi tika nosaukti tālab, ka pastāvēt varēja vienīgi šaušalīgā aukstumā un bezsaules tukšumā. īsā laikā krionīdi uzcēla ledus pilsētas un pilis, bet, tā kā pat visniecīgākais siltums viņus apdraudēja, krionīdi gūstīja ziemeļblāzmas lie­los, caurspīdīgos traukos un apgaismoja ar tām savas mītnes. Un, jo bagātāks kāds bija, jo vairāk ziemeļ­blāzmu viņam piederēja — gan citrondzeltenas, gan sudrabainas, un dzīvoja viņi it laimīgi, taču, tā kā krionīdi bija ne vien gaismas, bet arī cēlakmeņu mīļo­tāji, viņu dārgakmeņi bija izslavēti tālin tālu. Sie dārg­akmeņi bija izcirsti un apslīpēti no sasalušām gāzēm.

;Tiē greznoja viņu nebeidzamo nakti, kurā kā sagūstīti gari, kā apburti miglāji kristāla skaldņos lāktīja snai- gas ziemeļblāzmas. Ne viens vien kosmosa iekarotājs vēlējās iegūt šīs bagātības, jo Krionija, zaigodama ar savām šķautnēm kā dārgakmens, ko lēnītēm groza uz melna samta, bija saskatāma no jebkura attāluma. Tad nu Krionijā sāka ierasties avantūristi, lai izmēģinātu te savu kara laimi. Atlidoja uz Krioniju elektrobruņi- nieks Misiņainis, kura soļi skanēja kā zvanu dārdi, taču, tiklīdz viņš spēra kāju uz ledus, tas tūdaļ izkusa no karstuma, elektrobruņinieks iegāzās ledus okeāna dzīlē, ūdeņi pāri viņu sakļāvās, un, tāpat kā kukainis dzintara gabalā, tā viņš, ieslēgts ledus kalnā, vēl šobaltdien atdusas Krionijas jūru dziļumos.

Misiņaiņa liktenis nenobiedēja citus drošsiržus. Pēc viņa atlidoja elektrobruņinieks Dzelžainis, kas bija tik krietni sadzēries šķidru hēliju, ka viņa metāla iekšās blužģēja, bet uz bruņām nosēdusies sarma vērta to līdzīgu sniegavīram. Taču, lidodams pretī planētai, viņš no saskares ar atmosfēru sakarsa, šķidrais hēlijs šņāk­dams iztvaikoja, bet viņš pats, sārti mirdzēdams, no­gāzās uz ledus kalniem, kas tūlīt pat pašķīrās. Kā ver­došs geizers viņš, tvaikiem mutuļojot, izrausās, taču viss, kam viņš pieskārās, pārvērtās par baltu mākoni, no kura krita sniegs. Tā nu viņš apsēdās un gaidīja, kamēr atdzisīs, un, kad sniegpārsliņas uz viņa plecu bruņām vairs nekusa, elektrobruņinieks Dzelžainis gri­bēja piecelties, lai dotos kaujā, taču smēreļļa locītavās bija sastingusi un viņš nevarēja pat iztaisnot muguru. Vēl šodien viņš tā sēž, bet krītošais sniegs pārvērtis viņu par baltu kalnu, no kura rēgojas vienīgi bruņuce- pures smaile. Šo kalnu sauc par Dzelža kalnu, un tā acu dobumos zalgo sasalis skatiens.

Padzirdēja par priekšgājēju likteni trešais iebru­cējs — elektrobruņinieks Kvarcainis, kurš dienā bija sa­redzams vienvienīgi kā slīpēta lēca, bet naktī — kā zvaigžņu atspulgs. Viņu nebiedēja smēreļļas sabiezē- šana locītavās, jo viņam tādas nebija, neuztrauca arī tas, ka ledus garoza zem kājām varētu izkust, — viņš, raugi, spēja kļūt tik salts, cik vien gribēja. Vairīties viņam vajadzēja tikai no viena, proti, cītīgas domāša­nas, jo tad viņa kvarca smadzenes sasila, un tas va­rēja viņu pazudināt. Tādēļ viņš izlēma saglābt savu dzīvību un panākt uzvaru pār krionīdiem ar nedomā- šanu. Viņš atlidoja uz planētu, taču ilgais ceļojums caur nebeidzamo galaktisko nakti bija viņu tā sasal- dējis, ka dzelzs meteori, kas lidojumā skāra viņa krū­tis, šķīda gabalu gabalos, šķindēdami kā stikls. Caur­redzamam spogulim līdzīgais elektrobruņinieks nosēdās Krionijas baltajos sniegos zem tās melnajām debesīm, kas atgādināja zvaigžņu pilnu katlu, un gribēja apdo­māt, kas tālāk darāms, bet — rau — sniegs ap viņu jau melnēja un sāka kūpēt.

— Oho, — elektrobruņinieks Kvarcainis pats sev sa­cīja, — nav labil Nekā nebij, galvenais — nedomāt, un es uzvarēšu!

Un viņš nolēma, lai notiek kas notikdams, atkārtot šo vienu frāzi, jo tā neprasīja garīgu piepūli un tālab viņu nepavisam nesakarsēja. Tad bruņinieks Kvarcai­nis, lai saglabātos salts, devās cauri sniegotajam tuk­snesim, nenieka neprātodams, uz labu laimi. Tā viņš gāja, līdz sasniedza krionīdu galvaspilsētas Frigidas ledus sienas. Viņš ieskrējās, triecās ar galvu pret aiz­sargmūri, ka dzirkstis vien pašķīda, tomēr nekā nepa­nāca.

— Pamēģināsim citādil — noteica elektrobruņinieks un ņēmās prātot: cik ir divreiz divi?

No šādas prātošanas viņa galva mazliet sakarsa, un viņš pa otram lāgam devās uzbrukumā zaigojošajam mūrim, taču izsita tikai nelielu iedobi.

— Ar to nepietiek, — viņš sacīja sev. — Pamēģinā­sim ko grūtāku. Cik būs trīsreiz pieci?

Šoreiz viņa galvu apņēma sīcošs mākulis, jo sniegs, saskardamies ar šādu domas spriedzi, vienā mirklī sāka vārīties, tāpēc elektrobruņinieks atkāpās, ieskrējās, triecās pret sienu un vienā rāvienā izskrēja cauri tai, divām pilīm un vēl trim mazāku Aukstuma grāfu mā­jām, nokrita uz plašām kāpnēm, pieķērās pie stalaktītu margām, bet pakāpieni bija slideni kā ledus slidotavā. Viņš ar skubu uzrausās stāvus, jo apkārt viss jau kusa un viņš varēja acumirklī izgāzties cauri pilsētai un iekrist ledainā bezdibenī, kur sasaltu uz mūžiem.

— Nekā nebij! Galvenais — nedomāt! Es uzva­rēšu, — viņš noteica un tik tiešām tūdaļ pat atdzisa.

Elektrobruņinieks izgāja no ledus tuneļa, ko bija iz­kausējis, un nonāca lielā laukumā, kuru no visām pusēm apgaismoja kristāla kolonnās iekapsulētās zaļgani un sudrabaini mirguļojošas ziemeļblāzmas.

Zvaigžņaini zaigodams, vtņam pretī iznāca milzīgs bruņinieks — krionīdu pavēlnieks Boreāls. Elektrobru­ņinieks Kvarcainis sasprindzinājās un metās uzbru­kumā, taču pretinieks triecās pretī, un atskanēja tāds grandiens, itin kā okeāna vidū būtu sadūrušies divi ledus kalni. Pie pleca nošķelta, zaigodama nokrita Bo- reāla labā roka, tomēr viņš nezaudēja drosmi un neap- juka, bet pagriezās, lai pavērstu pret ienaidnieku krūtis, varenas kā ledājs, jo īstenībā viņš arī bija ledājs. Iebrucējs no jauna uzņēma ātrumu un otrreiz ar draus­mīgu spēku triecās tam virsū. Kvarcainis bija cietāks un blīvāks par ledu, un Boreāls sasprāga ar tādu grandienu kā lavīna, brāžoties lejup pa klints nogāzi; sašķīdis gabalu gabalos, viņš palika guļam ziemeļ­blāzmu gaismā, vien ziemeļblāzmas nolūkojās viņa sakāvē.