STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

Es esmu uzvarējis! Tikai uz priekšu! — sacīja elektrobruņinieks Kvarcainis un rāva nost uzveiktajam brīnumkrāšņās rotas: gredzenus ar ūdeņraža dārgak­meņiem, zvīļojošus izšuvumus un pogas, kas izskatījās gluži kā no dimanta darinātas, bet īstenībā bija izslī­pētas no trejām cēlgāzēm: argona, kriptona un ksenona. Taču, jūsmodams par dārglietām, viņš no aizgrābtības sakarsa, tāpēc visi briljanti un safīri no viņa pieskā­riena sīkdami iztvaikoja, un tukšajās rokās zaigoja vairs tikai daži rasas pilieni, bet arī tie ar joni izga­roja.

— Oho! Tātad arī sajūsmināties nav brīv! Tas nekas. Galvenais — nedomāt! — viņš pieteica sev un devās dziļāk pilsētā, ko gribēja pakļaut.

Iztālēm viņš ieraudzīja tuvojamies milzmilzīgu stāvu. Tas bija Baltais Albucīds, Ģenerālis Minerālis, kura platās krūtis greznoja lāsteku ordeņu rindas un Lielā Sarmas zvaigzne glaciālā lentē; šis karaļa dārgumu glabātavu sargātājs stājās pretī elektrobruņiniekam Kvarcainim, bet tas kā viesulis triecās šim virsū un sašķaidīja sargu, ka ledi vien nograndēja. Albucīdam palīgā atsteidzās melno ledāju valdnieks hercogs Astrouhs; ar šo pretinieku elektrobruņinieks netika galā, jo hercogam bija dārgas, hēlijā rūdītas slāpekļa bruņas. No tām plūda tik šaušalīgs aukstums, ka Kvar­cainim zuda cīņas spars un kustības kļuva gausākas, bet ziemeļblāzmas pat nobālēja — tāds Absolūtās Nul­les vēsmojums izplatījās visapkārt.

ao

Sarāvās elektrobruņinieks, nodomājas

— Ak vai! Kas te īsti notiek?

No liela pārsteiguma smadzenes viņam sāka karst, Absolūtā Nulle tapa remdensilta, bet pats Astrouhs elektrobruņinieka Kvarcaiņa acu priekšā, skanot_pērko- nīgiem dārdiem, kas pavadīja agoniju, pamazām sa­bruka gabalu gabalos, līdz kaujas laukā palika vien- vienīgi melna ledus kaudze, no kuras kā asaras plūda ūdens un izveidojās peļķe.

— Es esmu uzvarējis! — noteica pie sevis elektro­bruņinieks. — Galvenais — nedomāt, bet, ja rodas va­jadzība, — domāt. Sā vai tā — man jāuzvar!

Un viņš aizdrāzās tālāk, soļiem grandot, it kā ar āmuru kāds drupinātu kristālus; tā viņš dimdināja pa Frigidas ielām, bet pilsētas iedzīvotāji no saviem bal­tajiem mājokļiem nolūkojās viņam pakaļ izmisumā sažņaugtām sirdīm. Tā viņš joņoja kā satrakots me­teors pa Piena Ceļu, kad piepeši tālumā pamanīja ne­lielu vientuļu stāvu. Tas bija viedais Barions, iesaukts par Ledmuti, pats lielākais krionīdu gudrais. Elektro­bruņinieks Kvarcainis ieskrējās, lai ar vienu triecienu 1o sašķaidītu, taču gudrais pakāpās soli sāņus un pa­rādīja divus izslietus pirkstus; elektrobruņinieks nezi­nāja, ko tas varētu nozīmēt, taču apgriezās un — vēl­reiz metās virsū pretiniekam, bet Barions atkal pakāpās soli sāņus un aši paslēja augšup vienu pirkstu. Mazliet izbrīnījies, elektrobruņinieks palēnināja gaitu, kaut gan bija jau pagriezies un gatavojās ieskrējienam. Viņš ieslīga pārdomās, un no tuvējām mājām sāka tecēt ūdens, taču viņš to neredzēja, jo Barions parādīja no pirkstiem izveidotu aplīti, caur kuru turp un atpakaļ ātri slidināja otras rokas īkšķi. Elektrobruņinieks prā­toja un prātoja, ko šīs mēmās zīmes varētu vēstīt, kamēr zem kājām pavērās tukšums, no kura izšļācās melns ūdens, un viņš kā akmens iegāzās dzelmē.

Viņš pat nepaguva noteikt: «Tas nekas, galvenais — nedomāt!» Un viņa vairs nebija uz pasaules.

Par glābiņu pateicīgie krionīdi vēlāk vaicāja Bario- nam, kā izskaidrojamas zīmes, kuras viņš rādījis draus­mīgajam ieklīdenim elektrobruņiniekam.

— Tas ir pavisam vienkārši, — atbildēja gudrais. — Divi pirksti nozīmēja, ka mēs esam divi. Viens pļrksts — ka pavisam drīz palikšu viens. Pēc tam pa­radīju aplīti par zīmi, ka ledus ap viņu pašķirsies un okeāna melnā dzīle aprīs viņu uz mūžiem. Viņš nesa­prata pirmo zīmi, gluži tāpat kā otro un trešo.

— Dižais prātniek! — pārsteigumā izsaucās krionīdi. — Kā gan tu varēji rādīt šādas zīmes tik baismīgam iebrucējam?! Iedomājies jel, viedais, — kas būtu noticis, ja viņš tevi būtu sapratis un izbrīns ietu viņam secen? Tad taču viņš nebūtu sakarsis un neiegāztos bezdibe- nīgajā dzelmē …

— Ak, par iznākumu es nepavisam nešaubījos, — vēsi smaidīdams, atbildēja Barions Ledmutis. — Jau iepriekš skaidri zināju, ka viņš nekā nesapratīs. Ja viņam būtu bijis kaut mazumiņš saprāta, viņš pie mums gluži vienkārši neierastos. Kādu labumu no mūsu gāzu dārgakmeņiem un sudrabainajām ledus zvaigznēm var gūt radība, kas dzīvo zem saules?

Krionīdi, kā jau allaž, nobrīnījās par prātnieka gud­rību un nomierinājušies devās uz mājām, kur tos gai­dīja tīkams sals.

Kopš tā laika Krionijā iebrukt neviens nav mēģinājis, jo kosmosā vairs nav mujķu, kaut gan daži apgalvo, ka muļķu vēl atliku likām, tikai viņi nezinot ceļu uz Krioniju.

Reiz dzīvoja kāds inženieris kosmogoniķis, kurš iede­dza zvaigznes, lai kliedētu tumsu. Andromedas miglājā viņš ieradās, kad tas bija vēl pieblīvēts ar melniem ņīākoņiem. Inženieris nu sagrieza visu vienā lielā vir- mulī, un, kad tas jau viruļoja, viņš pasniedzās pēc saviem stariem. Tādi šim Kosmogoniķim bija treji: sar­kans, violets un neredzams. Viņš aizdedza zvaigznes kamolu ar pirmo, un tas tūdaļ tapa par sarkanu milzi, taču gaišāk no tā miglājā nekļuva. Tad viņš iedūra zvaigznē ar otru staru — un tā iekvēlojās baltiņ balta. Savam māceklim Kosmogoniķis piesacīja:

— Uzraugi viņu! — bet pats gāja aizdegt citas.

Māceklis gaidīja tūkstoš gadu un vēl otru tūkstoti, bet inženieriš kā nenāca, tā nenāca. Māceklim tāda gaidīšana apnika. Ņēma un savirpināja zvaigzni — no baltas tā tapa gaišzila. Māceklim tas varen iepatikās, un viņš jau iedomājās, ka māk visu. Gribēja vēlreizīt savirp'ināt, bet apsvilinājās. Māceklis ielūkojās vācelītē, ko bija atstājis Kosmogoniķis, bet tur — tukšums, pat tāds kā pārmērīgs tukšums; raudzījās māceklis un pat dibenu vācelītei nesaskatīja. Noprata māceklis, ka tas ir neredzamais stars. Gribēja ar to pabikstīt zvaigzni, bet, kā tas darāms, nezināja. Paņēma vācelīti un iesvieda liesmās. Visi Andromedas mākoņi uzblāzmoja, it kā vienlaikus būtu atspīdējušas tūkstoš saules, un viss miglājs kļuva gaišs kā dienā. Ielīksmojās mācek­lis, tikai viņa prieki nebija ilgi, jo, raugi, zvaigzne sa­sprāga. Atjoza Kosmogoniķis, ieraudzīja nelaimi un, tā kā bija radis neko neaizlaist postā, tvēra liesmas un darināja no tām planētas. Pirmo viņš radīja no gā­zēm, otru no oglekļa, bet trešās darināšanai bija pali­kuši vairs tikai smagie metāli, tālab no tiem iznāca aktinīdu planēta. Kosmogoniķis saspieda to labi blīvu, aizlidināja gaisos un teica:

— Pēc simt miljoniem gadu es atgriezīšos, paraudzī­simies, kas no tā iznācis.

Un Kosmogoniķis aizsteidzās meklēt mācekli, kurš aiz bailēm no viņa bija aizmucis.

Tostarp uz šīs planētas, vārdā Aktinūrija, bija izvei­dojusies liela valsts, kuras iedzīvotāji bija palatinīdi. Visi viņi bija tik smagi, ka staigāt varēja vienīgi pa Aktinūriju, jo uz citām planētām pamats zem kājām iebruka un no katra skaļāka izsauciena sagāzās kalni. Turpretī uz pašmāju planētas palatinīdiem solis bija viegls un runāt paskaļāk viņi neiedrīkstējās, jo viņu valdnieka Arhitora nežēlībai nebija robežu. Viņš miti­nājās no platīna klints izcirstā pilī ar sešsimt milzī­gām zālēm, un katrā no tām iesniedzās viena viņa delna — tik milzenīgs viņš bija. Iziet no pils Arhitors nevarēja, taču it visur viņam bija spiegi, tik aizdompilns viņš bija, turklāt vēl vajāja pavalstniekus ar savu ne­remdināmo alkatību.